Iesaki rakstu: 
"Obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas parlamentārās izmeklēšanas komisijai pirmdien uzklausot trīs bijušos valdības locekļus - Jāni Dūklavu, Laimdotu Straujumu, Ivaru Godmani, uzaicinātie politiķi neslēpa pārsteigumu un neizpratni par to, ka tā laika ministriju ierēdņi, kuru atbildība bija OIK ieviešanas kontrole, neveica to pienācīgā apjomā un arī neprasīja papildu resursus, lai varētu nodrošināt atbilstošu kontroli un novērst krāpšanas gadījumus, ” ziņo mediji. Skaists un daudzsološs sākums.
Iepazīsimies - Jānis Dūklavs. Pasirms, kā no ulmaņlaiku "Atpūtas" vāka Rīgas ielās iemaldījies krietns latviešu zemnieks ar no arkla tulznainu roku. Pirmais priekšstats, kā jau tam jābūt, - krietni maldīgs. Nedaudz tuvāk patiesībai: profesionāls inženieris - mežzinis ar 2017. gadā piešķirtu LLU Goda doktora grādu, izbijis kolhoza priekšsēdētājs, no kā automātiski izrietoši PSKP biedrs un trīskārtīgs LR zemkopības ministrs kopš 2014. gada. Triju oligarhisko A vidū un pat skaidrā prātā izskatīts kā potenciāls Latvijas premjers. Baumo, ka sakarā ar angļu valodas zināšanām ''ne bū, ne mē” līmenī pēc Slaktera skalas vērtējuma premjera krēsls gājis garām, kas nebūt nav traucējis dažkārt pildīt Ministru prezidenta pienākumus, pēdējam blandoties pa plašo pasauli.
Tas, ka viss, kas saistīts ar bēdīgi slaveno OIK sāgu, ir bijis sākotnēji zināms un saprotams Dūklava kungam, nerada ne mazākās šaubas. Un tas vēl būtu neiedomājami maigi un pat mīlīgi teikts, jo patiesībā runa ir par visas Latvijas tautas izsmalcinātu apjāšanu septiņciparu skaitļa formā.
Raksta mērķis nav arī izsekot Zemkopības ministrijas paspārnē esošā PVD (Pārtikas un veterinārā dienesta) lomu pārtikas ar notecējušu glabāšanas termiņu (kas it kā iznīcināta LR teritorijā) tālākā eksportā uz NVS valstīm vai valdības veču Sodomas un Gomoras laiku cienīgas orģijas kādā pievalmieras miesta pirtī. Šoreiz runāšu par Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmu vai Zaļo un Bordo karotīti.
Ierindas ēdājam no šīm karotītēm ne slapjš, ne auksts. Izsaku pieņēmumu, ka šodienas vakariņotāji par tādām pat nav dzirdējuši un ne reizi savā dzīvē nav meklējuši uz iepakojuma. Par karotītēm kopumā un atsevišķi var iepazīties www. karotite.lv, un, lai arī cik smieklīgi tas neskanētu, tām nav pilnīgi nekādas lomas, sekmējot ražotāju produkcijas nonākšanu vietējo un vēl jo vairāk, ārvalstu lielveikalu plauktos.
Tādi tirgus monstri kā LIDL, ALDI, METRO u. c. nopietni uztver (un pieprasa) tikai starptautiski atzītas kvalitātes sistēmu sertifikātus, piemēram, IFS (International Food Standard) vai BRC (British Retail Consorcium). Vienīgais, kur ''karotītes'' tiešām ir nepieciešamas, tie ir valsts un pašvaldību iepirkumi un LAD (Lauku atbalsta dienests) projektu finansējuma sadale, jo šeit NPKS (Nacionālā pārtikas kvalitātes shēmas) produktiem ir prioritāte. Uzņēmumi, kas startē vienā vai otrā jomā, spiesti iegūt šīs karotītes.
Nedaudz humora no citas operas: „To šodien Saeimas elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē norādīja Saeimas deputāts, bijušais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS). Politiķis pauda nožēlu, ka šāds nosacījums netika ieviests. Viņš norādīja, ka pats šī jautājuma skatīšanā nav piedalījies, bet ZM ar to strādājuši attiecīgie ierēdņi.
Bijušais zemkopības ministrs arī akcentēja, ka likumā skaidri ir noteikta dažādu ministriju atbildība un ka ZM izpildīja tai uzticētos pienākumus. Saistībā ar atbalsta sniegšanu biogāzes elektrostaciju būvēšanai ZM padotībā esošais Lauku atbalsta dienests ļoti stingri ir vērtējis pieteikumus, pirms pieņemt lēmumu par atbalsta piešķiršanu, skaidroja Dūklavs." (https://laukos.la.lv/) Attiecīgi - kas ir LAD un kāda ir tā reputācija, nav nepieciešams skaidrot tālāk. Pat švāģera runcim skaidrs.
Kāds ir likumīgs pamatojums karotīšu cirkam? Tikai viens: MK Noteikumi Nr. 461 "Prasības pārtikas kvalitātes shēmām, to ieviešanas, darbības, uzraudzības un kontroles kārtība ". Cik var atrast mammā gūglē, tad ''Zaļā karotīte "ir patentēta preču zīme, kura pieder LR Zemkopības ministrijai. "Bordo karotīte" ir patentēta preču zīme un pieder biedrībai "Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija".
Abu karotīšu administrēšanu un maksu par karotīšu izmantošanu organizē biedrība "Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija". Jāatzīmē, ka tā nav valstiska organizācija. NPKS jeb ''karotīšu " biznesa atbalstam katru gadu tiek tērēti valsts budžeta līdzekļi, kas rakstāmi ar vismaz 6 ciparu skaitļiem. Latvijas Nacionālā pārtikas kvalitātes shēma nav kvalitātes sistēma un neatbilst vispārpieņemtiem starptautiskiem standartiem. Tā nenodrošina produkta kvalitātes uzlabošanu, tā nemainās, netiek uzlabota un pielāgota esošai tirgus situācijai un pircēju, kā arī ražotāju vajadzībām.
"Karotītēm" ir liela nozīme valsts iepirkumu konkursos. Ja iepriekš konkursos piedalījās piegādātāji ar vienādiem nosacījumiem un uzvarēja ekonomiski izdevīgākais piedāvājums, tad tagad konkursu rezultātiem ar ekonomiju nav nekāda sakara. Prioritāte ir produktiem, kas ir ar "karotīti". Produkts nenoliedzami ir dārgāks, taču vai tam ir labāka kvalitāte kā produktiem, kuriem nav šīs karotītes?
Viennozīmīgi - nē! Diemžēl NPKS produkta kvalitāti nepaaugstina, savukārt "karotīšu " zīmola izmantošana un administrēšana paaugstina produkta cenu, līdz ar to samazina produkta konkurētspēju brīva tirgus apstākļos. Veidojas paradoksāla un absolūti absurda situācija - no valsts budžeta finansēta NPKS liek valsts un pašvaldību skolām, bērnudārziem, slimnīcām un tālāk pēc saraksta iepirkt tādus pašus produktus kā iepriekš, tikai par dārgāku cenu.
"Karotītes" kropļo tirgus situāciju, reālo konkurenci, un mākslīgi tiek uzturēti uzņēmumi, kuriem ir šīs karotītes un kuri ar apbrīnojamu regularitāti piedalās valsts iepirkumos, bet kuri normālos tirgus apstākļos, iespējams, nebūtu konkurētspējīgi. Pat vairāk - ir izveidojies stabils valsts un pašvaldību iestāžu piegādātāju, un apgādātāju bariņš, kuri vispār neko un nekad nav ražojuši, t. i. STARPNIEKI ar karotīšu maisu ratos.
Nākamajā rakstā izsekosim atsevišķu personu ērkšķainos ceļus karotīšu biznesa labirintos, kas, iespējams, finišēs vienas ekoloģisku zemes rūķu partijas kasē...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
