Kariņa iecerētā superministrija: nekompetence un profesionālisma trūkums vai plāns patiesu enerģētisku krīzi pārvērst par patiesām iedzīvošanās iespējām
Māris Kučinskis30.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc pēdējās mūsu sarunas potenciālās jaunas valdības potenciālais premjera kandidāts Krišjānis Kariņš pauda, ka, lai gan Jaunā Vienotība un Apvienotais saraksts varētu būt lielā mērā vienojušies par sadarbības memoranda tekstu, tomēr ir svarīgs "bet", kas ir "fundamentāli būtisks": jautājums, vai nākamā valdība būs stagnējoša, kas neko negrib mainīt, vai arī nākamais Ministru kabinets būtu gatavs risināt Latvijai svarīgas tēmas. Vienošanās neesot panākta jautājumā par jauno Enerģētikas, vides un klimata ministriju.
Kas tad īsti slēpjas aiz šī jaunā, fundamentāli svarīgā Krišjāņa Kariņa piedāvājuma? Protams, ka šajā laikā, kad enerģētikas jautājums ir kļuvis svarīgs “kā nekad”, visas valstis meklē jaunus “instrumentus”, kā efektīvāk nodrošināt tautsaimniecību un iedzīvotājus ar pieejamiem (un samaksājamiem) energoresursiem, iespējami ātri pāriet uz vietējo kurināmo, nodrošināt alternatīvas gāzes piegādes, izslēdzot Krieviju, - tas ir ļoti, ļoti svarīgi.
Vārds “krīze” ir kļuvis par jau gandrīz ikdienā pieminētu vārdu. Uz tā fona, protams, mums visiem ir arī skaidrs, ka neizceļamies ar pārdomātiem un skaidriem lēmumiem. Jau par anekdoti vasarā kļuva pretrunīgie valdības pārstāvju paziņojumi: no rīta - gāzes pietiks, vakarā - gāzes nepietiks, u.t.t.
Topošajam (arī esošajam) valdības vadītājam bija jāpiedāvā, un viņš piedāvāja: izveidot Enerģētikas, vides un klimata ministriju. Arī tas būtu saprotams, - tieši tāpēc nedēļas sākuma sarunās mēs, pirms pateikt “jā”, paprasījām parādīt jaunās ministrijas “saturu”, lai gūtu pārliecību, ka tā spēsim nodrošināt atbildes uz iepriekš minēto sabiedrības pieprasījumu. Un mēs saņēmām 11 lapu aprakstu par jauno veidojumu:
1) tā tiek veidota, pamatojot to ar 2020. – 2021. gadā ES un Latvijā pieņemtajiem dokumentiem, tās mērķis būs nodrošināt to izpildi (vārds “krīze” vai esošā situācija pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā dokumentā netiek pieminēta).
2) tās īstenošanai tiek “izņemtas” nosaukumam atbilstošās struktūras (departamenti) no VARAM (vide, klimats) un Ekonomikas ministrijas (“iekopēti” vēl esošās valdības Rīcības plānā ietvertie struktūru uzdevumi), komplektā izņemot arī no FM pārraudzības VAS Augstsprieguma tīkli (ne Latvenergo) un AS Conexus Baltic Grid valsts daļas pārvaldību.
3) dokumentā tālāk ir “iekopētas” visas valsts budžeta attiecīgās, jau paredzētās fondu investīcijas, Atveseļošanās fonda, Kopējās lauksaimniecības politikas, Kohēzijas un citi fondi, kur vien ir saskatāma kaut kāda saistība ar klimatu, vidi un enerģētiku. (Domāju, ka AS Augstspriegumu tīkli pārņemšana arī saistīta ar lielajiem projektiem, ko AS īsteno). Kopumā jaunajā “hiperministrijā” tiek sakoncentrēti (atļaušos minēt) apmēram 60% no valstij pieejamajiem investīciju līdzekļiem.
Dokumentā, kura sastādīšana man (neskaitot Google meklētāju) aizņemtu apmēram 40 minūtes, nav nekā par jaunās ministrijas misiju, vīzijas, mērķu un uzdevumu definēšanu, t.sk., atbildot uz jautājumiem par rezultātiem pēc veiktajām izmaiņām. Nav arī jaunās ministrijas darbības apraksts: kādas būs pilnvaras horizontālai darbībai? Kā tiks nodrošināts, lai arī Satiksmes (atbildība par transportu) un Zemkopības ministrijas iekļautos kopējo mērķu īstenošanai?
Toties (pēc otrās sarunas piektdien, kurā vienīgā atbilde no potenciālā arī jaunās valdības premjera kandidāta puses bija par ierēdņiem, kuri ne tā uzrakstījuši) tagad, no Jaunās Vienotības puses, ir “stāsts” par “Balto tēvu” un ļaunajiem “Melnajiem spēkiem”, kas neļauj īstenot šo projektu.
Pat ja “Baltais tēvs” ir šo iecerējis ar vislabākajiem nodomiem un tikai nezina, ko aiz viņa muguras dara izpildītāji, pagaidām paliek jautājumi: vai nu piedāvājums ir nekompetence un profesionālisma trūkums (un tad ir problēma ar profesionāļiem valsts pārvaldē), vai arī kāds (kādi), kura galvenais mērķis ir tikt pie “naudas dalīšanas”, ir izplānojis patiesu enerģētisku krīzi pārvērst par patiesām iedzīvošanās iespējām. Un tad žēl ir valsts ar šādiem standartiem.
Sarunas turpinās.
Seko mums 
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
