Kāpēc Saeimai par grozījumiem pensiju likumā ir jābalso „uz aklo” ?...
Ivars Zariņš, 11. Saeimas deputāts24.04.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šonedēļ Saeimā pirmajā lasījumā tika pieņemti grozījumi Pensiju likumā. Nenoliedzami, lai nodrošinātu sociālās apdrošināšanas sistēmas (SAS) ilgtspēju, ir nepieciešamas izmaiņas, un to apstiprinās jebkurš, kam ir kaut neliela izpratne par esošo situāciju. Taču nenoliedzami ir arī tas, ka šādiem grozījumiem ir jābūt vispusīgi izvērtētiem un atbilstoši pamatotiem, jo tie pretēji apgalvotajam var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu un sociālās apdrošināšanas sistēmas nākotni.
Sociālās sistēmas ilgtspēja un stabilitāte tiek pasniegta kā šo grozījumu galvenais mērķis. Bet vai tas tā tiešām ir?
Diemžēl šī acīmredzamā nepieciešamība pienācīgi izvērtēt piedāvātos grozījumus tika ignorēta pat attiecībā uz Saeimu, kurai par tiem būtu jālemj. Patiesībā deputātiem vispār netika dota iespēja pārliecināties par šo grozījumu atbilstību tik skaisti deklarētajiem mērķiem un rūpēm par drošu un stabilu sabiedrības vecumdienu nodrošināšanu.
Saeimai iesniegtajos materiālos vienīgie pieejamie aprēķini aprobežojās tikai ar diviem gadiem, turklāt tikai ar šo 2014. un 2015. gadā veicamo grozījumu tiešo ietekmi uz speciālā budžeta izdevumiem. Savukārt aprēķini par iespējamajiem netiešajiem izdevumiem, kuri rastos šo grozījumu sakarā (piemēram, paaugstinot pensionēšanās vecuma slieksni, pieaugtu bezdarbnieku skaits, tātad arī izmaksas, kas saistītas ar bezdarba apdrošināšanu), kā arī aprēķini par jebkādiem budžeta ieņēmumiem nebija pieejami vispār!
Tas liecina vai nu par acīmredzamu atbildīgo ierēdņu nekompetenci vai arī nespēju sagatavot pamatojumu atbilstoši uzstādītajiem politiskajiem mērķiem, kuri nav reāli īstenojami, vai arī par attieksmi pret Saeimu, kā pret pilnīgiem kretīniem, kuri tāpat neko nesapratīs. Tāpēc aprēķinu vietā deputātiem tika rādītas krāsainas bildītes ar grafikiem, kuri uzskatāmi demonstrēja, kā šie grozījumi atrisinās Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas problēmas.
Piemēram, vienā no grafikiem tika demonstrēts, ka grozījumi 2014. gadā dos 140 miljonu latu lielu ietaupījumu, savukārt Labklājības ministrijas (LM) iesniegtajos materiālos Saeimai izceltā tekstā tiek apgalvots, ka kopējais finansiālais ietaupījums valsts speciālajā budžetā 2014. gadā būs 9,3365 miljoni lati. Tam, kurš ir iepazinies ar šiem materiāliem un kuram ir kaut mazākā sajēga par to, ko ir izlasījis, nebūs grūti atrast šo kļūdu aprēķinos. Tāpēc nevilšus rodas jautājums – ar kādu atbildības sajūtu un kompetenci ir veikta šo materiālu sagatavošana, zinot, ka tā ir informācija, balstoties uz kuru Saeimai būs jāpieņem lēmums par sabiedrības nākotnei tik svarīgu jautājumu?
Mans darbs desmit gadus ir bijis saistīts ar tarifu aprēķinu pamatotības izvērtēšanu. Pensiju aprēķinu pamatprincipi ir līdzīgi – ir izejas dati, ir metodika, pēc kuras tiek veikti aprēķini, un ir matemātiskais modelis, kas ļauj noteikt atsevišķu mainīgu faktoru ietekmi uz rezultātu.
Par cik gandrīz nekas no tā nebija iesniegts, vēl pirms Lieldienu brīvdienām vērsos LM ar lūgumu iesniegt man šos izejas datus, izmantoto aprēķinu metodiku, pieņēmumus un aprēķinu modeļus, lai es varētu veikt nepieciešamos aprēķinus pats un pārliecināties par piedāvāto aprēķinu pamatotību un to reālo ietekmi. Šādi dati no LM netika saņemti.
Mēģinot izmantot pieejamos Statistikas pārvaldes pēdējos tautas skaitīšanas datus, nācās secināt, ka tie atšķiras no datiem, kas ir izmantoti LM iesniegtajos aprēķinos. Piemēram, LM aprēķinos izmantoto nākotnes pensionāru skaits pārsniedza to cilvēku skaitu pašlaik, no kuriem nākotnē šiem pensionāriem būtu jārodas. Interesanti, no kurienes?!
Neredzot aprēķinus, nevar piekrist kaismīgi apgalvotajam, ka šie grozījumi neskars nākotnes sabiedrības labklājību un ir tikai vērsti uz sistēmas stabilitāti un ilgtspēju – jo, ja ņem vērā to, ka saskaņā ar Latvijā izmantoto pensijas formulu saņemamās pensijas apmērs ir apgriezti proporcionāls prognozējamajam mūža ilgumam pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, visus mūs uzmanīgus vajadzētu darīt uzstājīgajiem grozījumu autoru apgalvojumiem par nozīmīgi pieaugošo mūža ilgumu Latvijā.
Kādēļ? To palielinot, cilvēkiem izmaksājamās pensijas apmērs kļūst mazāks. Jāatzīst, tas ir ļoti ērts veids, kā valdībai ne no nekā „konsolidēt” speciālā budžeta izdevumus uz pensiju izmaksu rēķina. Diemžēl datus, kas apliecinātu sagaidāmo nozīmīgo mūža pieaugumu, kā arī faktorus (piemēram: medicīniskās aprūpes uzlabošanās, dzīves līmeņa pieaugums, uc.), kuri Latvijā to noteiks, LM nespēja iesniegt.
Savukārt, iepazīstoties ar pieejamo informāciju par paredzētajiem grozījumiem speciālajā budžetā (tie ir vairāki izdevumu posteņi), nav redzama pamatojuma, kādēļ tieši pensionēšanas vecuma paaugstināšana ir jāveic jau 2014. gadā. Ja tik tiešām rūpes ir par to, lai veidotu sabalansētu speciālo budžetu, tad kas liedz jau nākošajā, 2013. gada budžetā pensiju piemaksas no speciālā budžeta pārnest atpakaļ uz pamatbudžetu, kur tām arī būtu jāatrodas, nevis gaidīt 2014. gadu? Kopējā budžeta bilancē tas neko nemaina, toties atrisina sabiedrībai tik sasāpējušo jautājumu par pensionēšanās vecuma straujo palielināšanu, jo tas dotu aptuveni papildus 130 miljonu latu ietaupījumu speciālajā budžetā, kas ar uzviju nosegtu tos izdevumus, kurus tagad piedāvā segt ar straujāku pensijas vecuma paaugstināšanu, kas saskaņā ar pašas LM aprēķiniem 2014. gadā dos apmēram 8 miljonus latu, bet 2015. gadā – 17 miljonus latu lielu ietaupījumu.
Un vispār, cik tas ir kompetenti un pamatoti apgalvot, ka šis ir pārdomāts priekšlikums sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātes un ilgtspējas nodrošināšanai, ja atrauti no visas sistēmas tiek apskatīta un mainīta tikai tās daļa – 1. pensijas līmenis, neanalizējot visu pārējo sistēmu un to daļu iespējamo mijiedarbību. Tas ir līdzīgi kā censties izlīdzināt nepareizu kuģa kursu, izraujot no tā vienu daļu un nedomājot, kurp aiziet pārējās.
Iespējams, ka piedāvātie grozījumi tiešām spēs atrisināt Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas problēmas, bet šis risinājums atkal tiks īstenots tā, kā tas ir ērtāk un vieglāk valdībai, nevis vajadzīgs Latvijas tautai – kā parasti, vienkārši uzveļot visu smagumu uz tās pleciem tā vietā, lai pacenstos pielikt arī savu plecu šīs nastas nešanā – nākot ar tikpat konkrētiem priekšlikumiem ne tikai par izdevumu apgriešanu, bet arī par ieņēmumu palielināšanu speciālajā budžetā, piemēram, piedāvājot savu ekonomikas stimulēšanas plānu jaunu darbavietu radīšanā.
Tas nebūtu nemaz tik sarežģīti izdarāms, ja vien būtu tāda politiskā griba – daudz kas būtu iespējams, izmantojot tās pašas sociālās apdrošināšanas sistēmas iespējas – piemēram izmantojot 2. pensiju līmenī (kas pensiju sistēmas reformas rezultātā tika radīts tieši ar mērķi, lai mazinātu sociālās apdrošināšanas sistēmas 1.pensiju līmeņa atkarību no paredzamajiem demogrāfijas procesiem. Taču mums tiek piedāvāts rīkoties pretēji izveidotajai sistēmas loģikai – risināt šos izaicinājumus tikai caur 1.līmeni, bet 2.līmenis netiek pat pieminēts...) uzkrātos fondus, kuri šobrīd jau pārsniedz 900 miljonus latu un, pateicoties banku lobiju nodrošinātajai likumdošanai, ir riktīga medusmaize pensiju fondu turētājiem.
Bet mums un valstij tie nedod gandrīz nekādu labumu – tie visi pamatā ir ieguldīti citu valstu vērtspapīros, baro citu valstu ekonomikas un fondu turētājus (mēs vēl papildus tiem maksājam par katru savu iemaksāto latu, lai kas ar to notiktos), bet Latvijas pensiju maksātājiem pa šiem gadiem tie nodrošina smieklīgi niecīgu ienesīgumu – vidēji mazāku nekā 0,5% gadā - tā vietā, lai tiktu radīta iespēja tos ieguldīt Latvijas ekonomikā, saņemot par to pienācīgu atdevi (nākotnes pensijas), veidojot jaunas „baltās” darbavietas un tādejādi iemaksas sociālajā budžetā (esošās pensijas). Nu jā, bet tas ir daudz grūtāk un atbildīgāk, nekā vienkārši kaut ko nogriezt. Un kādēļ gan censties ko darīt, ja var panākt vajadzīgo lēmumu pieņemšanu, liekot Saeimai strādāt kā aklai balsošanas mašīnai - nevajag gatavot nekādu pamatojumu, pietiek ar krāsainām bildītēm...
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
