Kāpēc politiķi nespēj saprasties ar līdzcilvēkiem un kā tupi zābaki turpina runāt ar mums, tautu, politiķu valodā?
Gvido Salinieks14.05.2023.
Komentāri (36)
Iesaki rakstu: 
Ja mēs vēlamies pasniegt infomāciju, kura nav gluži ikdienas saziņas līmenī ikkatram, tad visi droši vien piekritīs, ka mēs vēlētos, lai šī informācija būtu skaidra un nepārprotama ideālā gadījumā ikvienam klausītājam. Nu un, ja tomēr īsti nav skaidrs, tad pajautāt, lai pastāsta mazliet citādāk - vienkāršāk! Mums taču ir jāsaprot, ko mums kāds saka?
Jautāt, kad nezini, nav stulbuma pazīme! Kratīt galvu, dodot mājienu, ka saprati, bet nesaproti, - tā gan ir stulbuma pazīme! Gadījumā, ja runātājs zina, par ko viņš runā, tad paskaidrot to elementāriem vārdiem cilvēkam, kuram piedēvē lieliskas komunikācijas spējas, nudien nebūtu grūti. Pareizi? Šāda pieeja tiešām raksturotu efektīvu komunikāciju, nevis tukšu vervelēšanu. Tukšu? Kā nu ne! Ja neviens nesaprot, par ko runātājs runā, tad tas ir tas pats, kas bļaut tukšā metāla mucā un cerēt, ka kāds tur Ķīnā Tevi sadzirdēs un sapratīs.
Tomēr ideāla pasaule neeksistē! Nu, teiksim, piemēram, valdība, ministri, deputāti, celtnieki vai jebkurš cits. Tiem, kuri pasniedz informāciju, ir jāiemācās pasniegt informāciju tā, lai nevienam nerastos šaubas vai neizpratnes pilni jautājumi par pateikto. Mēs visi dzīvojam un strādājam savā vidē. Mums sabiedrībā ir ļoti daudz dažādas jomas un amati.
Palūgšu Jūs turpinājumā mazliet ieslēgt iztēli un, iespējams, pasmieties pie sevis. Vai mēs varam iedomāties sabiedriskā transporta kontrolieri, kurš/a runātu kā mūsu valdības vadītājs - premjerministrs? Nē! Bet vai pēc izteiksmes veida un līmeņa mēs varam iedomāties veikala kasieri kā ministru, kurš uzrunātu savu tautu vienkāršiem saprotamiem teikumiem visiem? Noteikti!
Vai mēs varam iedomāties kādas mācību stundas skolotāju, kurš runātu kā mūsu esošais prezidents - Levits? Pēdējais būtu reāla katastrofa iekš mūsu tā jau neefektīvās izglītības sistēmas. “Iedzīvotāju pārstāvji” (vismaz kā viņi paši sevi dēvē) šķietami uzjautrinās par mums - sabiedrību. Mani, Tevi, tiem, kas Tev apkārt. Ja mēs, tauta, nesaprotam, kādu no augstākā līmeņa vadītājiem un valsts pārvaldē “nodarbināto” galvgaļa, tad, redz, mēs esam lohi? Nu tā daļa no viņiem noteikti tā domā!
Ja mēs piekrītam faktam, ka efektīva komunikācija ir tikai un vienīgi tad, kad klausītājam ir nodota ziņa, ko viņš saprot, tad kāpēc mums valdībā un Saeimā ir tik daudz tirliņi, kuri tautai neatšifrējamā formulējumā sarežģi vienkāršu domu tā, ka pat žurnālisti nesaprot viņu kvankšķēšanu? Tas tāds trends? Mode? Vai vienkārši viņu pašu stulbums un vāju komunikācijas spēju pierādījums?
Komunikācija nepārprotami nav vienkārša lieta, ņemot vērā, ka mēs katrs esam citādāks, un tieši tādēļ mūsu vadībai un politiskajai elitei jau nu gan vajadzētu spēt runāt tautai saprotamā valodā (kā piemēru paņemsim izglītības un zinātnes ministres bravūrīgo komunikāciju “no augšas” ar skolotājiem streika laikā). Specifiska komunikācija ir katrā nozarē, katrā darba vietā. Tomēr politiķi vismaz teorētiski pārstāv tautu, un, ja viņi runā ar tautu politiķu valodā, tad KĀ un KAD viņi iedomājas rast jelkādu risinājumu mūsu problēmām? Nekā un nekad! Kā jau to redzam!
Redziet, mēs neesam lohi. Lohi ir viņi - tie, kas izmanto savu “darba valodu”, sarunājoties ar mums - tautu. Mums, tautai, darba valoda arī ir tik dažāda - IT valoda, mūziķu valoda, zinātnieku valoda, ķīmiķu valoda, un, protams, arī vienkāra ikdienas ļautiņu valoda mājās, uz ielas vai tirgū.
Pagriežam šo otrādi. Ja mēs ar saviem līdzcilvēkiem runāsim valodā, kuru viņi nesaprot, kā piemēram, inženieris runās savā valodā ar IT speciālistu un otrādāk. Diez kas nesanāks, ne, ja nepielāgosies viens otram? Tātad mēs ikdienā spējam viens ar otru šādā vai tādā veidā komunicēt - saprasties ar līdzcilvēkiem. Kāpēc politiķi to nespēj un kā tupi zābaki turpina runāt ar mums, tautu, politiķu valodā? Manuprāt, tas liecina par viņu katastrofālajām komunikācijas spējām un neatbilstību tautas pārstāvniecībai, nevis mūsu stulbumu un nepiemērotību lemt par sevi, kā viņi reizums apgalvo!
Ja šie nekompetentās komunikācijas meistari, “pārstāvot tautu”, nespēj izteikties pat saviem iedzīvotājiem saprotamā valodā, tad kā viņi iedomājas mūs, Latviju, veiksmīgi pārstāvēt uz globālās skatuves?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
