Iesaki rakstu: 
Vērojot Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidenta Roberta Fūrmaņa publiskās “virtuves” aktivitātes LĀB prezidentes Ilzes Aizsilnieces virzienā, šī visnotaļ riebīgā un vienlaikus tik latviski pazīstamā situācija uzjundīja... absolūti subjektīvas bērnības atmiņas. Atļaušos ar tām padalīties. Esmu uzaugusi ārstu ģimenē, līdz ar to – gluži kā mūsu pašreizējais veselības ministrs, māku iešpricēt:)) un, pirms bērnībā darīju to krustmātei, vingrinājos uz zāģu skaidām pildīta lācīša.
Mans tēvs Guntis Bite bija mikroķirurgs, savulaik dibināja Latvijā pirmo Mikroķirurģijas nodaļu un būtībā aizsāka pilnīgi jaunu nišu Latvijas medicīnā. Jānis Zaržeckis, Jānis Ģīlis&Co bija viņa skolnieki.
Manu tēvu sagrāva sistēma un daudzu tā laika mediķu (īpaši ķirurgu) ierastais “stresa noņemšanas komplekts” - alkohols un sievietes. Savukārt mana mamma ir joprojām praktizējoša ginekoloģe.
Uzaugu ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā, šis uzskates līdzeklis anatomijas studijām toreizējiem studentiem bija jāsarūpē pašiem. Konkrētais eksemplārs, šķiet, bija paklusām un tumsiņā izrakts vecos vācu kapos...
Manu vecāku profesija, kuras neiztrūkstošs elements bija arī profesionālās vides pārstāvju sarunas mūsu blokmājas dzīvoklīša virtuvē, “traumu” un “gaiļu” ārstu un māsu istabās, zināmā mērā ir mans bērnības rūdījums.
Esmu redzējusi savu tēvu un viņa kolēģus pēc padsmit stundu garām operācijām un zinu, ka patiešām izcili ārsti spēj izdarīt teju pārcilvēcīgas lietas. Operācijas laikā viņi ir plūsmā šī vārda vistiešākajā nozīmē, un ir pilnīgi vienalga, kāds sociālais statuss ārpus operācijas zāles ir tobrīd uz galda esošajam.
Taču vienlaikus... tikpat labi zinu, ka nav lielāku ciniķu par ķirurgiem un arī pārprasts “Dieva sindroms” un izteikta paštaisnība nav mīts, bet ārsta profesijas visai bieži sastopama blakne. Īpaši tiem, kas tajā ir tālu no izcilības.
Jo, kā jebkurā jomā, izcili ir tikai daži. Un tiem – ak, cik cilvēcīgi... – ir vesels bars skauģu, kas mēģina uz tiem pakāpties, vērpj aizmuguriskas intrigas, bloķējas grupējumos utt. “Kliķu sistēma” Latvijas medicīnā bija mana tēva un viņa līdzgaitnieku laikā un ir joprojām. Tāpat kā cieši klātesošā un brīžiem visai tuvā partnerības deja ar farmācijas industriju.
Īsi sakot, visas šīs ainiņas un arī vēlākie draugu un paziņu-ārstu tēli uzzibsnīja prātā, lasot “fūrmaņaktivitātes.” Gluži kā Kentridža “ēnu teātris.”
Ilze Aizsilniece ir mans labs draugs un arī ģimenes ārste nu jau vairāk nekā 25 gadus. Esmu ar viņu kopā kāpusi/gājusi kalnos – bijusi situācijās, kur esības esence tiek izgriezta ar vīlēm uz āru un izlikšanās nav iespējama.
Es Ilzei vienmēr esmu uzticējusies un uzticos arī tagad, jo šajos 25 gados esmu pārliecinājusies, ka atšķirībā no daudziem savas profesijas pārstāvjiem viņa spēj lietas – arī veselību – skatīt kontekstuāli, ne vispārpieņemtu “vadlīniju” bieži visai šaurajā mērogā.
Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad daudzi tā saucamie iepriekš pieņemtie fakti un patiesības ir saļodzījušās, neviens no mums šobrīd nezina, kā ir pareizi, jo tas vienkārši nav iespējams. Kaut ticu, ka Fūrmanim&Co ir pārliecība, ka viņi zina.
Šī brīža globālais agregātstāvoklis ir nenoteiktība, un vienīgais veids, kā saglabāt līdzsvaru nenoteiktībā, ir holistiska un sinerģiska pieeja jebkuram procesam. Arī veselībai un veselības pratībai. Ilzei tāda ir bijusi vienmēr, un tas ir iemesls, kāpēc šobrīd viņu sit – jo īpaši tie, kam tuvs ierastās “kastes” ietvara rāmējums.
Mediķi – tikpat labi kā es, uzaugusi ar cilvēka galvaskausu grāmatplauktā līdzās Heses “Stikla pērlīšu spēlei” un Džeka Londona kopotajiem rakstiem, - zina, ka vienīgā noteiktā un zinātniski negrozāmi patiesā lieta šajā pasaulē ir nāve. Fakts, ka mēs visi/mūsu fiziskie ķermeņi ir mirstīgi.
Diemžēl, tā vietā, lai to atcerētos, novērtētu un šajā fiziskajā ķermenī sev atvēlēto laiku pavadītu atbildīgi; tā, lai šo pasauli, vidi ap sevi un arī sevi pašu padarītu labākus, mēs bieži darām pilnīgi pretējo, uzvedoties kā datorsimulācijas jeb filmas Free Guy personāži, nevis būtnes, kas uz šīs planētas apveltītas ar šķietami visaugstāko saprātu.
Manuprāt, Ilze Aizsilniece būtu patiešām izcila veselības ministre. Gribētos domāt, tieši tāds ir “fūrmaņplāns,” uzsākot šo dīvainu sakritību pildīto kampaņu paralēli Daniela Pavļuta demisijas pieprasījumam.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
