Kāpēc partiju vara nepārstāv tautu?

Kāpēc tā notiek? Šeit varētu runāt par to, ka Latvijā partijās ir tikai aptuveni 1% no kopējā iedzīvotāju skaita, tātad partiju izvirzītie kandidāti pārstāv pavisam nelielu, partijās sastāvošu sabiedrības daļu, nevis sabiedrību kopumā. Turklāt arī uz vēlēšanām, kur jābalso par šiem partiju izvirzītajiem cilvēkiem, aiziet tikai nedaudz vairāk nekā puse (pēdējoreiz 54,6%) no balsstiesīgajiem vēlētājiem. Ja vēl ņemam vērā, ka par visām tām partijām, kas nav pārvarējušas 5% barjeru, nodotās balsis tiek pieskaitītas barjeru pārvarējušām partijām, tad šādā veidā izvirzītus un ievēlētus deputātus grūti nosaukt par sabiedrības vairākuma jeb visas tautas priekšstāvjiem.

Protams, liels kārdinājums šeit ir vainot sabiedrības vājo politisko aktivitāti. Bet, pat ja mēs visi sastātos partijās un visi ietu uz vēlēšanām, vai kas mainītos? Domāju, ka nē. No tā, cik cilvēku nobalso par vienu vai otru partiju, jau nemainās šo partiju piekoptā politika. Arī partiju skaita pieaugums neradīs nekādas izmaiņas priekšvēlēšanu kampaņas norisē. Priekšvēlēšanu kampaņa kā bijusi, tā arī paliks sacensība starp veiklākajiem solītājiem un biezākajiem partiju naudas makiem. Ar demokrātiju tam nav nekāda sakara.

Tad, kur ir cēlonis tam, ka pēc savas uzbūves demokrātiska valsts pēc savas būtības ir kļuvusi antidemokrātiska, šauru aprindu intereses pārstāvoša un aizstāvoša? Manuprāt, izskaidrot to var vienā vārdā – bezatbildība. Ja palasām Politisko partiju likumu, tad varam konstatēt, ka partijai nav nekādas reālas atbildības par savu parlamentā ievēlēto deputātu politisko un ideoloģisko darbību. Vēl vairāk – likumā partijai vispār nav prasības deklarēt savu pārstāvēto ideoloģiju. Pietiek uzrakstīt skaistu programmu, sameklēt vismaz 200 cilvēkus, kas piekrīt kļūt par biedriem, un partija gatava. Atliek tikai to reģistrēt un sākt zvejot vēlētāju balsis, lai iekļūtu Saeimā. Un tad pār vēlētāju galvām sāk līt bagātīgs solījumu lietus visu sakārtot, uzlabot, attīstīt, pilnveidot, atbalstīt… Kā var nesolīt, ja par solījumu nepildīšanu nav nekādas atbildības?!

Ja partijai nav savas ideoloģijas un tai pakārtotas politikas, bet ir tikai no dažādām ideoloģijām patapināti saukļi un vēlētāju gaumei piemeklēti skaisti solījumi, tā drīzāk ir mafiozs ekonomisks grupējums, kas tīko pēc varas, nevis politiska partija. Un novērst šādu situāciju būtu ļoti vienkārši. Atliktu tikai Politisko partiju likumā iestrādāt prasību katrai politiskai partijai obligāti deklarēt savu pārstāvēto ideoloģiju, no tās izrietošo politisko platformu un partijas programmu. Ja partija vai kāds no partijas ievēlēts deputāts savā darbībā neievēro šo partijas deklarēto ideoloģisko un politisko platformu un rīkojas pretēji tai, partija zaudē politiskās partijas statusu un tiesības turpmāk uz vēlēšanām izvirzīt savus kandidātus. Tikko šāds fakts konstatēts, visi šīs partijas deputāti zaudē savus deputātu mandātus un tiek atbrīvoti no darba Saeimā bez kādām atlaišanas kompensācijām. Viss.

Ar to pašu Latvijā būtu beidzies tukšo solījumu laiks, un pašas partijas rūpētos par to, lai deputāti nepieviļ savus vēlētājus. Ja šobrīd vēlēšanās svarīgākās ir ar reklāmas palīdzību politiķu iegūtās vēlētājus simpātijas un uzpūstie reitingi, tad ieviešot šādus noteikumus, vēlēšanās cilvēkiem būtu iespēja izvēlēties vispirms jau pašu galveno – to, pēc kādiem ideoloģiskiem principiem un ar kādu šai ideoloģijai pakārtotu politiku viņi vēlas, lai tiktu pārvaldīta viņu valsts.

Runājot par partiju varas atbilstību tautas interesēm, nevar nepieminēt 1934. gadā Kārļa Ulmaņa vadīto valsts apvērsumu, kad tika pārtraukta no partiju deputātiem sastāvošās Saeimas darbība un Kārlis Ulmanis, ieceļot sevi par Ministru prezidentu (vēlāk arī Valsts prezidentu), izveidoja jaunu Ministru kabinetu un pārņēma valsts vadību. Galvenais viņa arguments par izšķiršanos šādai rīcībai bija parlamentā notiekošie nepārtrauktie partiju savstarpējie ķīviņi par savtīgiem mērķiem un ietekmi, kas būtiski kaitēja Saeimas spējai darboties tautas un valsts interesēs.

Šādiem uzskatiem bija savs pamats. Straujākā ekonomiskā izaugsme Latvijā sākās tieši turpmākajos Ulmaņa valdīšanas gados. Un te rodas jautājums. Vai autoritāra valsts pārvalde, kas pēc savas uzbūves ir antidemokrātiska, pēc savas būtības var būt demokrātiskāka (sabiedrības vairākuma interesēm atbilstošāka) par partiju veidoto parlamentāro valsts pārvaldi?

Neatklāšu neko jaunu, ja teikšu, ka jebkura valsts vara ir sava veida diktatūra. Un svarīgi ir tieši tas, ko šī diktatūra pārstāv – sabiedrības vairākumu vai kādu šauru aprindu intereses. Kādas šobrīd ir Latvijas valdībā iekļuvušo politisko partiju intereses? Maksimāli izmantot šo četrus gadus ilgo varas periodu savā un savu “sponsoru” labā, jo, ņemot vērā sastrādāto, nākamajās vēlēšanās visdrīzāk nāksies piedzīvot zaudējumu. Turpretim nacionālā valstī autoritārai valsts pārvaldei ar prezidentu vai ministru prezidentu priekšgalā nav šādu četru gadu perioda, toties no tā, kādā mērā šī autoritatīvā valsts pārvalde darbojas tautas interesēs, ir atkarīga gan visas nacionālās valsts, gan pašas autoritatīvās valdības pastāvēšana.

Tāpēc autoritatīva, nacionāla valsts pārvalde ir daudz motivētāka darboties sabiedrības vairākuma (tautas) interesēs nekā no dažādām politiskām un ideoloģiskām partijām sastāvošs parlaments. Protams, arī autoritārai valsts pārvaldei ir savi trūkumi. Vēsturē zināmi daudzi piemēri, kad gan autoritāri, gan parlamentāri režīmi vēlāk pārvēršas par asiņainām diktatūrām. Tāpēc svarīga ir ne tik daudz valsts varas struktūras uzbūves atbilstība demokrātijas principiem, cik valsts ideoloģija, (ideoloģiskā platforma), ko pārstāv šī valsts varas struktūra un uz ko tā būvē savu valsts politiku.

Novērtē šo rakstu: