Iesaki rakstu: 
Sestdienas vakarā parādījās ziņas par to, ka pašpasludinātais „spēcīgais vadītājs” Aldis Gobzems ir kārtējo reizi kaut kur dziļāk ierāvis asti – vai ko nu tur – un izdomājis atkal jaunu plānu, nu jau ar burtu „C” apzīmējamu.
Varētu, protams, atvēlēt kādu brītiņu gan tam, lai žēlīgi pasmietos par „harizmāta” kārtējo, nu jau atklāti izmisīgo soli, gan tam, lai pazīlētu, cik vēl plānus nabags spēs sacerēt līdz pirmdienai.
Taču tā būtu pilnīgi bezjēdzīga laika ķērnāšana. Mandomāt, pāri visiem šādiem izvērtējumiem un analīzēm ir viens galvenais iemesls, kāpēc šim aptaisījušamies pāvam nespīd pilnīgi un absolūti nekas.
Ir tāds vecs sakāmvārds ar pietiekami lielu patiesīguma daļu tajā – ka nekad nekļūs bagāts tas, kurš sapņo tikai un vienīgi par bagātību un ne par ko citu.
Ņemot vērā savas virspusējās un paviršās vēstures un dzīves zināšanas, es atļaušos apgalvot, ka pasaulē ārkārtīgi reti pie politiskās varas nonāk cilvēki, kuriem vēlme pēc varas nav papildināta ar kaut jel kādām, vienalga, prātīgām vai murgainām idejām par to, ko viņi ar šo varu iesāks un ko aplaimos. Idejām, kurām viņi patiešām tic un no kurām nav gatavi atteikties, lai cik slimas tās arī reizēm būtu.
Paskatieties uzmanīgāk vēsturē – ja neskaitām tos, kuriem politiskā vara ir tikusi vienkārši iemesta rokās, visiem pārējiem, kuri šo varu ieguvuši niknos un ilgstošos cīniņos, vienmēr ir bijušas kaut kādas pārliecības, kaut kādas vēlmes kaut ko sasniegt un kaut ko izdarīt, pat kaut kādi ideāli, lai cik murgaini tie arī mums nešķistu.
Pat uzmanīgāk paraugoties uz divdesmitā gadsimta lielajiem diktatoriem (lai viņi man piedod par pieminēšanu salīdzinājumā ar mūsu sīkpirdi – „harizmātu”), masu slepkavām utt. un ielūkojoties viņu biogrāfijās, nevar nepamanīt – viņiem visiem līdz brīdim, kad visu pārējo pārmāca nepieciešamība iegūto varu noturēt, ir bijušas kaut kādas pārliecības, vienalga, racionālas vai slimīgas.
Viņi pēc politiskās varas kāroja nevis tikai un vienīgi pašas varas dēļ, bet tāpēc, lai ar tās palīdzību kaut ko izdarītu. Bieži vien kaut ko nejēdzīgu vai briesmīgu, bet tās jau ir detaļas.
Turpretī, ja mēs palūkojamies uz mūsu pašpasludināto „harizmātu”, tad nevar nepamanīt vienu būtisku defektu. Nav ne mazāko šaubu, ka Alda Gobzema gadījumā ne no kādām pārliecībām nav ne smakas, par ideāliem vai principiem nemaz nerunājot.
Te mums ir cilvēks, kas politisko varu un amatu grib tikai un vienkārši pašas varas un amata dēļ, līdz ar ko bez mazākajām problēmām ir gatavs atteikties no jebkura iepriekšējā politiskā solījuma, vajadzības gadījumā pie tā slideni atgriezties – un tad atteikties vēlreiz.
Pirms mēneša par to vēl varēja šaubīties. Taču pēdējās pāris nedēļās šis personāžs, kas liek domāt par pērtiķi no labi zināmās fabulas, mūsu acu priekšā ir palmā uzkāpis pietiekami augstu, lai tā sarkanais dibens būtu bijis aplūkojams visos rakursos un vissmalkākajās detaļās.
„Politiskā nepieciešamība” Aldim Gobzemam ir likusi uzskatāmi un pārliecinoši – droši vien pietiekami pārliecinoši pat lielākajai daļai viņa politisko grūpiju – demonstrēt, ka jebkādi politiskie solījumi un apņemšanās viņa izpildījumā nav pat tā papīra vērti, uz kura tie uzrakstīti.
„Harizmāts” ir uzskatāmi apliecinājis, ka tik ļoti kārotā amata un varas dēļ viņš ir gatavs sapāroties ar jebko un jebkādā kombinācijā, jebkuram piesolīt jebko, lai jau pēc pāris dienām no solītā atteiktos, un mēģināt ielīst jebkurā atverē ar vai bez vazelīna, lai, pēc pāris dienām saprotot, ka aiz muguras neviens cits nelien, atkal izlīstu dienas gaismā un, pat neielīdis dušā, mēģinātu apkampties ar kādu citu.
Tas nevar strādāt – un, kā redzams, arī nestrādā. Ne jau tāpēc, ka Latvijas politiskā vide būtu tik smalka vieta, kurā šādi melkuļi neiederētos. Un arī ne tāpēc, ka, pieļauju, no šādas smirdoņas degunu var sākt viebt pat dieviņš, kas it kā reizēm pieskatot pasaulē notiekošo.
Gluži vienkārši – ja Aldis Gobzems ir pierādījis vienu lietu, tad tā ir: mazākās nepieciešamības gadījumā šī radība samelos ikvienam, pārkāps jebkuru solījumu un nodos ikvienu partneri, lai ko viņam būtu zvērējis dienu iepriekš. Un tas nevar strādāt pat Latvijas politikā. Domājams, „harizmāta” priekšnesumi ir bijuši pietiekami pārliecinoši, lai pat „politiskie partneri” nonāktu pie stingras pārliecības – lai labāk viss iepriekš aprakstītais ir Alda Gobzema sievas, bet ne viņu un visas valsts problēma.
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
