Kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu, 2. daļa
Ritvars Eglājs27.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sensenos laikos, kad saslimstība ar Ķīnas vīrusu bija divreiz zemāka nekā tagad, tas ir, 9. oktobrī, dalījos savos secinājumos, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu. Nu pienācis laiks toreiz pausto papildināt un precīzēt. Lielākais paldies par to Inārai Randerei, kas pievērsa uzmanību nesenai Ugas Dumpja intervijai “Tvnetā”.
Izlasīju. Lielum lielai daļai var piekrist. Tiesa, pašā sākumā ironisku smaidu izvilināja, ka 21. oktobrī iespiestā intervijā Dumpis uzsveŗ — maskas esot uz noteiktu laiku. Jo 23. oktobrī valdība izlēma, ka uz nenoteiktu. Jāatzīst, klusu prieku viesa, ka galvenais infektologs atkārto, ko esmu teicis mēnešiem. Vispirms, ka saimniecību posta nevis ierobežojumi cīņā pret Ķīnas vīrusu, bet pati sērga un pārāk vāja cīņa pret to:
Svarīgākais ir saprast, ka Covid-19 epidēmijas ierobežošana nodrošina ekonomisku attīstību. Pasaules valstīs, kur epidēmija tiek kontrolēta, iet labāk. Ir šie uzskati, ka par daudz te kaut ko aizver. Ja kaut ko atvērs vaļā, tas nekādā veidā to labklājību neveicinās.
Otrkārt un svarīgāk, kas darāms, lai tiktu vaļā no Ķīnas vīrusa:
Valstis, kuras sekmīgi, pilnībā tiek galā ar epidēmiju, – bloķē robežas. Nevar pilnīgi bloķēt, bet praktiski ierobežo cilvēku kustību pāri robežām. Un, ja cilvēki ierodas, tad viņi tiek ievietoti pašizolācijā, ievērojot stingrus noteikumus. Runa ir par Jaunzēlandi, Austrāliju, Taivānu, Dienvidkoreju, lielā mērā arī par Japānu. Tātad praktiski pārtrauc kustību pār robežām. Un tas strādā... Ir jāsaprot, ka neviens īsti netiek galā ar šo problēmu, izņemot tos, kas slēdz robežas, vai Ķīnu, kas slēdz pilsētas.
Un te sekoja baisākais. Jo nule citētam ir turpinājums:
Eiropas Savienībā savukārt ir tāds politisks lēmums, ka robežas noslēgt nevar. Līdz ar to infekcijas likvidēšana nav iespējama.
Vai sapratāt?! Nav tā, ka oficiālie mūsu veselības sargi (ne Dumpis vien, jo minētais nav nekāda slepenzinātne un notiek informācijas aprite) dara aplamības tāpēc, ka neizprot, kas un kāpēc jādara, lai uzveiktu sērgu. Nē, Viņķele, Kariņš, Dumpis un citi saprot gan, kas darāms — un tīši atteikušies to darīt.
Jo viņu ieskatā 250 saslimušo dienā, vairāk nekā 100 slimnīcā, desmitiem un arvien vairāk rolandu tjarvju un lieņu liepu ir tikai pieļaujamas neērtības, salīdzinot ar šausmām, kādas būtu nonākšana jaunā normālā stāvoklī: brīva iekšzemes dzīve bez sērgas un bez ierobežojumiem, ko sargā vīrusa ievazāšanai slēgtas robežas. Jo viņiem cilvēku veselība un dzīvība ir pieņemama maksa par kalpošanu atvērtu robežu ideoloģijai. Un tas ir baisākais.
Izmantojot pirmā daļā minēto iedalījumu muļķos, līberāļos un gļēvuļos, pēc Dumpja intervijas jāsecina, ka oficiālo mūsu veselības sargu rīcība vairāk balstās līberālismā nekā muļķībā. Bet ko darīt mums, kam tas viss jācieš? Tā kā pienācīgas rīcības trūkuma pamatā nav nezināšana, nav jēgas skaidrot, kas un kāpēc darāms — viņi to zina. Tā kā rīcības pamatā ir nevis epidēmioloģiski, bet polītiski apsvērumi, epidēmioloģiski postošas rīcības maiņai nepieciešams polītisks spiediens. Labāk negaidīt, kad par to parūpēsies sērga.
Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
