Iesaki rakstu: 
Varbūt šķiet nedaudz jocīgi, ka gribu pastāstīt par šādu tēmu - gandrīz tāpat kā skaidrot, kāpēc zivs nav putns. Bet tā nu ir, ka dabas aizsardzības interešu pārstāvju kādreizējā pazobošanās, ka meži tiek apsaimniekoti kā burkānu lauki, ir kļuvusi par normālu "meža" nozares argumentāciju savas rīcības attaisnošanai. Pat nozares politiku veidojošie ierēdņi Zemkopības ministrijā nekautrējas televīzijā sludināt, ka "burkānu lauku taču jūs rudenī novācat, kāpēc lai to nedarītu ar mežu”.
Žurnālā "Baltijas Koks" visnotaļ cienījamais (un to saku pilnīgi bez ironijas!) LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis saka šādus vārdus (citēju tieši, lai neviens nedomātu, ka dzenu vellu):
"Ikviens pamana lielu dimensiju kokus, uz kuru fona redzama arī meža bioloģiskā daudzveidība. Protams, ir tikai normāli, ka cilvēkiem tas rūp - man, tev, visiem. Bet kāpēc neviens nerunā par kukaiņu bioloģisko daudzveidību, skatoties uz labības lauku? Tāpēc, ka labība ir cilvēkam līdz krūtīm..."
Esmu pārliecināts, ka Dubrovska kungs mežu gluži par lauku neuzskata un šis izteikums vai nu pasprucis nevietā, vai izmantots savas domas skaidrākai ilustrēšanai, bet tomēr...
Tātad kas atšķir mežu no burkānu lauka:
1. Mežā aug koki.
2. Koki ir daudzgadīgi augi, turpretī burkāni - divgadīgi (pēc diviem gadiem burkāns ir pagalam).
3. Daudzmaz dabiskā mežā ir dažāda vecuma koki, un tie neiet bojā visi uzreiz, tātad, daļai koku ejot bojā, mežs turpina pastāvēt.
4. Ņemot vērā koku un meža ilgmūžību tā bioloģiskā daudzveidība ir nesalīdzināmi lielāka nekā burkānu laukā. Jo ilgāk mežs pastāv, jo vairāk dažādu augu un dzīvnieku sugu tajā var apmesties.
5. Latvijā mežs ir dabiskā ekosistēma, kas nozīmē, ka bez cilvēka iejaukšanās tas var pastāvēt tik ilgi, kamēr klimats mainās tik būtiski, ka mežus aizstāj zālāji vai visa Latvija noslīkst jūrā, kurpretī burkānu lauks bez cilvēka līdzdalības ar laiku kļūst par... mežu.
6. Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, Latvijā dabiski ir sastopamas mežiem raksturīgas augu un dzīvnieku sugas, kas var apdzīvot arī stādītus mežus, kas, lai gan pēc būtības ir mākslīgi, tomēr ir pietiekami līdzīgi dabiskajām dzīvotnēm vismaz daļai šo sugu. Neesmu entomologs, tāpēc par kukaiņiem nevaru komentēt, bet to zinu droši, ka burkānu laukiem raksturīgas putnu sugas gan Latvijā nav sastopamas. Tātad dzīvnieku, kas varētu apmesties burkānu laukā, vienkārši ir mazāk.
7. Burkānu lauki ne tuvu nav tik daudzfunkcionāli kā meži - burkāni neregulē klimatu un ūdens režīmu, tiem nav (gandrīz) nekādas rekreācijas funkcijas, un vienīgais, ko var iegūt no burkānu lauka, ir burkāni. Toties meža "burkāns" (t.i., koksne) ir tikai viena maza daļiņa no kopējā produktu un pakalpojumu klāsta, ko piedāvā mežs.
8. Burkānu lauki Latvijā ir privātīpašums, bet vismaz puse mežu pieder valstij...
Šie tad ir daži punkti, lai ilustrētu acīmredzamo - zivs (pat lidojošā) tiešām NAV putns.
Visbeidzot gribu piebilst, ka man un maniem kolēģiem rūp bioloģiskā daudzveidība arī biotopos, kas ne tikai "līdz krūtīm", bet pat tikai līdz potītēm. Piemēram, ir zināms, ka Latvijas laukos (un labības laukos tajā skaitā) putnu daudzveidība pēdējos gados iet uz leju, bet tas, kā teicis kāds rakstnieks, jau būtu cits stāsts un stāstāms citu reizi.
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
