Kāpēc lielās ārzemju tirdzniecības ķēdes Latvijā dara to, ko grib, un kāpēc sabiedrības intereses netiek nodrošinātas?
Aivars Strakšas30.07.2023.
Komentāri (39)
Iesaki rakstu: 
Zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis ir ievietojis labu rakstu par konkurences uzraugu pienākumiem un iespējām. No savas puses vēlos nedaudz pievienot politnekorekto daļu.
Žanra klasika izvirza savu noteikumus, tāpēc inteliģenti un profesionāli cilvēki reti kaut ko pasaka tieši un konkrēti. Jālasa ir starp rindām. Gadus trīsdesmit atpakaļ tas darbojās tīri labi, bijām uztrenēti, taču šobrīd, šķiet, ir problēmas.
Tātad kas mums ir jāsaprot no uzrakstītā.
1. Mazumtirdzniecības uzņēmumi/veikali tāpat kā visi pārējie nodarbojas ar peļņas maksimizēšanu savā darbības lauciņā. Tas nekas slikts nav un ir jebkura uzņēmuma darbošanās mērķis.
Tātad dara visu, kas nav aizliegts. Uzņēmumu īpašnieku alkatība (šeit šis apzīmējums no manas puses netiek lietots negatīvā nozīmē) ir dzinējspēks, kas virza uzņēmumu darbību, bieži balansējot uz likuma normu pārkāpšanas robežas. Katra uzņēmēja klusais sapnis - monopols kādā nozarē, kas dotu vislielāko peļņu.
Tieši tāpēc sabiedrība/valsts veido institūcijas, kuru pienākums ir savlaicīgi uzsist pa pirkstiem vai arī sodīt tos, kuri ir pārāk aizrāvušies ar savu pelnīšanu un piemirst par citu tiesībām un interesēm. Ja šī institūcija darbojas sekmīgi, tad lielu problēmu nav.
No loģikas un likumu puses raugoties, nav iemeslu pāmest RIMI, Maximai vai citiem mazumtirgotājiem vēlmi audzēt savu tirgus spēku pret ražotājiem un patērētājiem. Viņi dara to, ko atļauj. Vai ir kāda jēga kaunināt vilku, kas iekļuvis pa gana vaļā atstātām durvīm aitu kūtī un aizstiepis prom aitu?
Tāda ir vilka daba, un pie atbildības ir saucams gans.
2. Kāpēc tad Konkurences padome nestrādā? Vai tad kāds traucē?
Mūsu ierēdņi kopš Vienotības nonākšanas pie varas (tie ir tie paši rakstā minētie 15 gadi) ir iemācīti, ka jebkura iniciatīva uz savu galvu tiek apkarota un sodīta.
Konkurences padome ir pakļauta Ekonomikas ministrijai. Ekonomikas ministrija pārrauga Konkurences padomes darbu un uzdod toni. Ja šis tonis no šajā laikā pie varas esošajiem ministriem ir bijis ļaut ārzemju tirdzniecības ķēdēm darīt visu, ko tās grib, tad Konkurences padome neko arī nedarīs.
Tātad visi pārmetumi par mazumtirdzniecības ķēžu patvaļu ir jāpāradresē īstajiem vaininiekiem, un jāuzdod jautājums - kāpēc tas tiek pieļauts? Kāpēc lielās ārzemju tirdzniecības ķēdes Latvijā dara to, ko grib, un kāpēc sabiedrības intereses netiek nodrošinātas?
Atbildība ir jāprasa no politiķiem, kuri pieņem nekvalitatīvus vai apzināti kādas grupas lobējošus likumus, nevis no tiem, kuri darbojas šo likumu noteiktajās robežās. Arī sabiedrībai nav jākaunina vilks par vēlmi plēst aitas. Jāmaina un jāsoda gans, kas atstāja kūtī durvis vaļā. Tikai tā kaut kas var mainīties.
Vai pašreizējai ekonomikas ministrei Indriksones kundzei nav kaut kas jādara lietas labā? Cik saprotu, tad ministres pozīcija seko labākajām Ekonomikas ministrijas tradīcijām - ko tur var darīt, vainīgs ir vilks.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
