Kāpēc Latvijas pusei bija ienācis prātā, ka uz “Rail Baltica” rēķina varēs atrisināt citas problēmas un politiķu ambīcijas, ir jānoskaidro izmeklēšanā
Aivars Strakšas04.07.2024.
Komentāri (43)
Iesaki rakstu: 
“Rail Baltica” projekts ir iebraucis tādās auzās, ka Satiksmes ministrija beidzot ir spiesta kārtīgi izlasīt Kučinska valdības parakstīto līgumu. Citādi es nevaru saprast, kāpēc Satiksmes ministrijai šobrīd būtu jāsūdzas par līguma nosacījumiem.
Vēl jo vairāk, ja tagadējais satiksmes ministrs Briškena kungs kopš 2014. gada darbojās pa „RB Rail” augstos amatos. Vai tad nebija kārtīgi izstudējis katru līguma punktu? Vai arī no visa līguma tika sapratis tikai to, ka ES finansēs 85% no izmaksām bez jebkādiem nosacījumiem?
Šai līgumā nav nekā neparasta un sarežģīta. Viena puse dod naudu, otra apņemas par šo naudu kaut ko izdarīt. Kāpēc Latvijas pusei bija ienācis prātā, ka uz “Rail Baltica” projekta rēķina varēs atrisināt citas problēmas un dažu politiķu ambīcijas, ir jānoskaidro izmeklēšanas komisijai.
Mēģinājumi attaisnot četrkārtīgu vai pieckārtīgu sadārdzinājumu ar inflāciju ir smieklīgi. Latvijā uzkrātā inflācija kopš 2017. gada janvāra ir 43,8%. Tērauda un vara cenu izmaiņas pret 2017. gadu ir apmēram tajās pašās robežās. Tas pats ar degvielas izmaksām. Tikpat smieklīgi ir mēģināt pataisīt Kučinski par līdzvainīgu.
Cerēt, ka ES piekritīs PVN iekļaut attaisnojamajās izmaksās, ir nekompetences izpausme. Tas, ka apkalpes vietas būs pašiem jāfinansē, bija jāņem vērā pie projekta izdevīguma aprēķina un jāsaprot, ka visas ekstras būs uz pašu rēķina. Par ko tad izbrīns? Līgumā puses ir vienojušās par to, ko kurš maksās, un tā bija arī jāstrādā. Ja līgums sākotnējā variantā Latvijai nebija izdevīgs, tad tāds nebija jāparaksta.
Kā redzam no datiem par 2017. gadā paredzētajām projekta izmaksām pa nozīmīgākajām sadaļām, tad staciju sadaļā tika paredzēts, ka tiks tērēti 300 miljoni eiro uz visām Latvijas pusē esošajām stacijām. Vai nebūtu pieticis, ja projektējot būtu rēķinājušies ar pieejamo finansējumu? Domāju, ka būtu vai sanāktu tuvu tam. Cik tad tur izmaksātu divi funkcionāli un segti papildu peroni un saprātīga sliežu ceļu izbūve katrā stacijā. Iekļautos. Bet kādam gribējās būvēt ar vērienu un lielu “tvērienu”, taču bez finansējuma šim “tvērienam”.
Jau vienas pašas Rīgas centrālās stacijas būvniecības izmaksas pārsniedza staciju sadaļā esošos finanšu līdzekļus par 130 miljonie eiro. Tajā brīdī šis projekts bija jāliek uz bremzēm un jāskaidro, kā finansēt sadārdzinājumu. Taču toreizējais premjers Kariņš ar satiksmes ministru Linkaitu šo problēmu nevēlējās risināt un paslaucīja zem galda.
Tā vietā tika izsludināts jauns konkurss lidostas stacijai un tas viss, apzinoties, ka naudas nav. Katrs nākošais lēmums finanšu stāvokli tikai pasliktināja. Arī Briškena ministrēšanas laikā turpinājās saistību uzņemšanās bez finanšu seguma. Šeit visur ir pilnvarojuma pārsniegšana, uzņemoties finanšu saistības uz savu “galvu”.
Par ambīcijām un reālo ikdienu. Man zināmā dārgākā šajā gadsimtā uzbūvētā dzelzceļa stacija Eiropā ir Berlīnes centrālā dzelzceļa stacija, kas izmaksāja ap 700 miljoniem eiro un bija tobrīd lielākā Eiropā. Gada laikā tika plānots apkalpot līdz 50 miljoniem tālsatiksmes pasažieru un ap 80 miljoniem vietējās satiksmes pasažieru. Berlīne ir ekonomiski spēcīgākās ES valsts galvaspilsēta ar 3,5 miljoniem iedzīvotāju.
Noliekam pretī 3,3 miljonus plānoto pasažieru pa visu “Rail Baltica” projektu. Var pieņemt, ka trešā daļa, tātad kāds miljons izmantos Rīgas centrālo staciju un lidostas staciju, kuru būvniecība varētu sasniegt apmēram vienu miljardu eiro lielas izmaksas. Vienu miljardu vienā no ES nabadzīgākajām valstīm!!!
Vēl ir jautājumi par ekonomisko pamatojumu?
P.S. Dažu politiķu ambīcijas uz tērēšanos neatbilst mūsu valsts ekonomikas lielumam, un nodokļu celšana šeit nepalīdzēs.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
