Kāpēc kandžas tecinātāja Baba Ņiņa var būt doktore, bet brāļi Kokari ne?

Pirmkārt, acīmredzams, ka „baba Ņina no Ludzas” jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras un citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas īsteno produktā un pakalpojumā, citādi taču viņa nebūtu uzskatāma par izcilu. Savukārt šāda veida darbība uzskatāma par inovatīvu atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 1. panta 1. punktam.

Otrkārt, pašsaprotams, ka inovatīva darbība nevar notikt bez atbilstošas pētniecības – „mērķtiecīgas darbības ar zinātnes metodēm iegūto faktu, teoriju un dabas likumu izmantošanai jaunu produktu, procesu un metožu radīšanā vai pilnveidošanā” (Zinātniskās darbības likuma 1. panta 2. punkts).

Treškārt, no iepriekš minētā seko, ka izcilība kandžas izgatavošanā nav iztikusi bez intelektuālās darbības sfērā, kurā ar teorētiskām vai eksperimentālām metodēm iegūtas un apkopotas zināšanas par dabā un sabiedrībā pastāvošajām likumsakarībām, kas nozīmē, ka „baba Ņina no Ludzas”, izcili izgatavojot kandžu, veikusi zinātnisku darbību (Zinātniskās darbības likuma 1. panta 2. un 3. punkts).

Kas jādara „babai Ņinai no Ludzas”, lai sauktos par doktori?

Ja jau „baba Ņina no Ludzas” ir izcila kandžas izgatavošanā, tad jau viņas produkts un paņēmienu kopums produkta izgatavošanā var pretendēt, lai to atzītu par izgudrojumu (Patentu likuma 3. panta pirmā daļa), kas savukārt nozīmē, ka „baba Ņina no Ludzas” var iegūt patentu uz izgudrojumu.

Pieņemsim, ka „baba Ņina no Ludzas” saņemsies un savu darbību aprakstīs promocijas darbā. Tāpat pieņemsim, ka „baba Ņina no Ludzas” apmācījusi patentētā „babas Ņinas no Ludzas” kandžas izgatavošanā pārīti mazbērnu un pat veicinājusi jaunu kandžas veidu un izgatavošanas metožu atklāšanu. Tātad „baba Ņina no Ludzas” bijusi prakses vadītāja (Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumi Nr.1001 „Doktora zinātniskā grāda piešķiršanas (promocijas) kārtība un kritēriji” 12.4. apakšpunkts).

Tāpat pieņemsim, ka „baba Ņina no Ludzas” kā jau izcila kandžas izgatavotāja nav vairījusies no kontaktiem ar ārzemju kolēģiem, piedalījusies kopīgi rīkotajās starptautiskajās konferencēs vai semināros un varbūt pat palīdzējusi veidot eksponātus Krievu dzērienu muzejam (Музей русского напитка), Toļjati (Krievijā). Minētais būtu pietiekams, lai atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 11. panta otrajai daļai un Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumu Nr.1001 „Doktora zinātniskā grāda piešķiršanas (promocijas) kārtība un kritēriji” V nodaļai „zinātniskā grāda pretendenta akadēmisko darbību pielīdzinātu doktora studiju programmas prasībām” un rezultātā „baba Ņina no Ludzas” par izcilību kandžas izgatavošanā aizstāvētu promocijas darbu.

      Minētais norāda, ka „babai Ņinai no Ludzas” kā izcilai kandžas izgatavotājai pietiek vien dokumentēt un „nest tautiņās” savas pētniecības un inovācijas darba augļus, lai cienīgā veidā iegūtu bioloģijas, inženierzinātņu vai ķīmijas doktora grādu pārtikas zinātnē. Līdz ar to „Baba Ņina no Ludzas” var kļūt tikpat cienījama profesore kā J. Kursīte-Pakule.

Vai profesionalitātes augstumus sasniegušiem māksliniekiem ir „babas Ņinas no Ludzas” iespējas?

Jā, veicot teorētisku pētījumu par mākslas zinātnes jautājumiem vai pētniecību kādā citā zinātnes nozarē kā vēsture, pedagoģija, inženierzinātne, medicīna, filoloģija. Tomēr profesionalitātei nebūs nekādas nozīmes zinātniskā doktora grāda iegūšanai, ja pētniecība veikta citā zinātnes nozarē, jo tās vērtēšana nodota personām bez atbilstošām spējām novērtēt profesionalitāti.

Tātad tādiem izciliem diriģentiem kā Gido Kokaram un Imantam Kokaram, kuru profesionālais sniegums bijis par pamatu vairāku jaunu diriģentu audžu sagatavošanai un kordziedāšanas tradīciju izkopšanai, nebūs cienījamas iespējas izmantot savus darba augļus tikpat vienkārši kā izcilai kandžas izgatavotājai „babai Ņinai no Ludzas”.

Tāpat savas profesionalitātes augļus nevarēs izmantot ievērojama pianiste un vairāku jaunu mūziķu izcilības veicinātāja Jautrīte Putniņa. „Baba Ņina no Ludzas” ir labākā situācijā arī par atzītu grafiķi Edgaru Folku, kura darbi pirms-interneta bērna paaudzi izglītojuši, piemēram, dabaszinātnē un kura profesionalitāte ir paraugs citiem.

Nenoliedzami, ka pedagoģiskā mērce tāpat kā ķiploki, ingvers, etiķis var pat puvuša produkta smārdu nobeigt, dodot iespēju iegūt pedagoģijas zinātnes grādu pat tādiem, kas ne paši māk, ne arī citiem prot dot. Tomēr vai tiešām tas ir risinājums? Kādēļ māksliniekiem jābūt mazākām iespējām atzīmēt savu izcilību mākslā nekā „babai Ņinai no Ludzas” un cienījamā veidā iegūt lielākas iespējas augstākās izglītības sistēmā? Vai vēlme nerakstīt pseidozinātniskus darbus ir sodāma? To taujājiet profesorei J. Kursītei-Pakulei.

Novērtē šo rakstu: