Kāpēc Jurašam varētu būt tik ļoti nepieciešama Magoņa lietas tiesneša nomaiņa?
Pietiek lasītājs20.02.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tā nu sanācis, ka vairāki mani paziņas strādā slavenā ministra Dzintara Rasnača vadītajā Tieslietu ministrijā, un pēdējās nedēļās viņi visi man ir pieminējuši vienu un to pašu – ka ministrijā esot kļuvusi pamanāma tāda ne mazāk slavena cilvēka kā bijušā KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja, tagadējā daudzsološā politiķa Jura Juraša klātbūtne. Turklāt nevis vienkārši klātbūtne, bet vēlme izzondēt iespējas – kā panākt, lai tāpat slavenajā bijušā Latvijas dzelzceļa prezidenta Uģa Magoņa un Igaunijas miljonāra Oļega Osinovska lietā tiktu nomainīts to pašlaik izskatošais Limbažu rajona tiesas tiesnesis Kārlis Jansons.
It kā jau varētu saprast – tiesneša Jansona kompetences, zināšanu un profesionalitātes līmenis šajā skaļajā prāvā jau ir paspējis patiesi izbrīnīt ne vienu vien tās dalībnieku un arī žurnālistu. Bet – vai tiešām bijušajam KNAB darbiniekam Jurašam ir tik daudz brīva laika un resursu, lai viņš pilnīgi nesavtīgi nodarbotos ar lobismu savā izpratnē un mēģinātu panākt efektīvāku lietas izskatīšanu?
Uz to, protams, varētu cerēt – taču tikai tik ilgi, kamēr nav zināmas atsevišķas šīs lietas nianses, kas saistītas ar, piemēram, lietā apsūdzēto telefonsarunu noklausīšanos – tātad operatīvo pasākumu, kas bija kā reiz Juraša kunga un viņa padoto tiešā pārziņā un atbildībā.
Lūk, piemēram, šīs lietas materiālos, kā tas izskanēja vienā no jau notikušajām tiesas sēdēm, ir atrodama Augstākās tiesas 2016.gada 5.jūlija uzziņa par diviem operatīvās darbības pasākumiem, kas akceptēti attiecībā pret Magoni.
Šajā uzziņā ir rakstīts, ka 2015.gada 1. jūnijā ir tikusi akceptēta Magoņa sarunu slepena operatīvā noklausīšanās līdz 2015.gada 24. jūlijam, un tai kā pamatojums noradīts elektroniskās informācijas sistēmas 2015.gada 1. jūnija ieraksts Nr.2-2970s.
Savukārt 2015.gada 4.jūnijā akceptēta operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās pa Magoņa mobilo tālruni tāpat līdz 2015.gada 24.jūlijam, un kā pamatojums noradīts elektroniskās informācijas sistēmas 2015.gada 4.jūnija ieraksts Nr.2-2962s.
Un šeit saskatāma kāda interesanta dīvainība: 2015.gada 1.jūnija Augstākās tiesas atļaujai veikt operatīvās darbības pasākumus pret Magoni ir numurs Nr.2-2970s, bet it kā trīs dienas vēlāk, 2015.gada 4.jūnijā izsniegtai Augstākās tiesas atļaujai veikt operatīvās darbības pasākumus pret Magoni numurs ir „agrāks” - Nr.2-2962s.
Ko tas nozīmē? Visticamākais, to, ka kāds ir „paspēlējies” ar dokumentiem, jo patiesībā Augstākās tiesas akcepts operatīvajai nepublisko sarunu slepenai noklausīšanai ir ticis izsniegts pēc 4. jūnija – un nevis 1. jūnijā, kā tiek apgalvots.
Kāpēc tas vajadzīgs? Kāda no apsūdzības viedokļa ļoti svarīga Magoņa un Osinovska klātienes saruna ir notikusi 2015. gada 15. jūlijā. No lietas materiāliem redzams, ka KNAB ir lūdzis no Augstākās tiesas standarta izziņu – kad, kura iestāde, uz kādu periodu bija akceptējusi noklausīšanos.
Augstākā tiesa ir veselās divās uzziņās atzinusi, ka noklausīšanās ir bijusi akceptēta no 24. jūlija. Savukārt pēc tam, jau 2016. gada 5. jūlijā Augstākā tiesa pēkšņi ir „pamanījusi”, ka noklausīšanās esot bijusi akceptēta jau kopš 2015. gada 1. jūnija – un to atzinusi savā iepriekšējās uzziņas „papildinājumā”.
Tieši uz šo periodu tad arī attiecas „dīvainības” ar Augstākās tiesas izsniegto atļauju numuriem un to „ceļojumiem laikā”. Un pat ezim skaidrs, kas ir noticis patiesībā – KNAB sarunas ir noklausījies bez likumīga pamata un tikai pēc tam, izmantojot jau bēdīgi slavenos „savus tiesnešus”, ir mēģinājis noklausītās sarunas legalizēt.
Ņemot to visu vērā, kļūst daudz skaidrāks, kāpēc Juraša kungs varētu pielikt tik lielas pūles, mēģinot panākt tiesneša Jansona nomaiņu. Jo tiesnesim Jansonam Juraša kunga acīs ir trūkums, kas nesalīdzināmi lielāks par nezināšanu un nekompetenci, - viņš nav „savējais” un nav arī „vadāms”. Tas savukārt nozīmē, ka „nevadāmais” tiesnesis Jansons var ņemt un pievērst uzmanību šīm datumu un numuru dīvainībām – un to Juraša kungs nedrīkst pieļaut.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
