
Kāpēc Juraša debesu zvanu sagrābšana tiek uzdota par valsts sagrābšanu
Lato Lapsa27.01.2019.
Komentāri (0)
Visādi citādi ar Jura Juraša kriminālprocesu, lūgumu viņu izdot kriminālvajāšanai un ar to saistīto ņemšanos viss notiek tieši tā, kā tam arī vajadzēja notikt. Bez mazākajiem pārsteigumiem.
Jau sen pirms šī kriminālprocesa bija labi zināms, ka visskaļāk uz zagļa ķeršanu parasti aicina pats zaglis, un tieši tāpat ir arī ar tiem, kas visskaļāk aicina uz tiesiskuma nodrošināšanu.
Jau „tiesiskuma aizstāvji” no Vienotības bija slaveni ar to, ka vienu tiesiskumu piegādāja parastajiem cilvēkiem, bet otru – visādiem savējiem, no optimizētājiem Zaķiem un tumbočņikiem Kampariem līdz mandāta sakārtotājai Āboltiņai.
Tagad, kad tiek solīts vairs ne parasts, bet bezkompromisu tiesiskums, ir tikai likumsakarīga Jaunās komunistiskās… atvainojiet, konservatīvās partijas fīreriņa Jāņa Bordāna vaimana par par valsts sagrābšanas mēģinājumu, Latvijas valsti acīmredzot identificējot ar apdraudētajiem Juraša kunga debesu zvaniem.
Skaidra lieta, ka bezkompromisa tiesiskuma apstākļos savējie no „nepareizā tiesiskuma” tiks sargāti vēl enerģiskāk un aizrautīgāk, - viss ir tikai loģiski. Šie vēl nav pat ziediņi, drīzāk pumpuriņi. Bet, redzot šo „jauno politisko spēku” pārstāvju izsalkuma pakāpi, ir vairāk nekā skaidrs, ka drīz mēs redzēsim arī odziņas.
Tikpat loģiska ir arī, tā sacīt, „irsveidīgo” mediju tiesiskuma aizstāvēšanas izpratne. Ir tikai likumsakarīgi, ka gadījumā, kad jāaizstāv „savējais” – viens no uzticamākajiem informācijas pludinātājiem daudzu gadu garumā, aizmirstas visādi tur principi un ētikas, paliekot tikai bāzes instinktam – mūsējo sit!
Savukārt viss informatīvais arsenāls, vissmieklīgākajos un nožēlojamākajos veidos mēģinot diskreditēt prokuratūras un tagadējās KNAB vadības rīcību, nav nekas jauns – tā nebūt nav sagadīšanās, ka tikai mēnesi iepriekš tieši šīs pašas metodes, izmantojot tos pašus „irsveidīgos” medijus, tika liktas lietā, lai mēģinātu diskreditēt beidzot atvērto „čekas maisu” saturu. Kā gan citādāk varēja būt.
Līdz ar to manā ieskatā saistībā ar šo te „Juraša lietu” ir tikai viena patiesi intriģējoša lieta, un proti – kāpēc šis te cilvēks tik paniski baidās no tiesas? Kāpēc viņš pašlaik dara visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai izvairītos no iespējamas stāšanās tiesas priekšā?
Tieši tas ir tas, ko histēriski mēģina panākt pats „politiķis” kopā ar saviem Bordāniem un Strīķēm, advokātiem, Ločmelēm-Tjarvēm un pārējām grūpijām: ar dažādiem saukļiem un šķietami dažādiem mērķiem pēc būtības tiek darīts mēģināts par katru cenu, lai Juraša lieta nenonāktu tiesā.
Ko tas nozīmē? Precīzi divas lietas.
Tiem, kuri tic, ka Latvijā ir iespējama taisna tiesa, tas nozīmē – debesu zvanu īpašnieks, viņa politkompanjoni, sponsori, jumtojamie un jumtotāji ir ne pa jokam nobijušies, ar ko šāda taisna tiesa var beigties, un cenšas no tās izvairīties.
Savukārt tiem, kuri tic, ka šāda tiesa Latvijā nav iespējama un ka tieši tāpēc no tās izvairīties mēģina sirdsšķīstais un godīgais trauksmes cēlājs, šis gadījums atgādina to, ka Juris Jurašs ir daudzus gadus strādājis Latvijas tiesībsargāšanas iestāžu sistēmā, ir ieņēmis augstus un nozīmīgus amatus.
Līdz ar to viņš ir tieši atbildīgs par to, ka tā ir tāda, kāda tā ir, - ar informācijas pludinātājiem visos līmeņos un ar pēc vajadzības uzrīdāmiem un atsaucamiem izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem. Ja reiz Juris Jurašs ir nobijies no tā, ka viņa paša lieta tagad nonāks šajās dzirnavās un pie pavisam konkrētiem dzirnavniekiem, secināt te var tikai vienu - suns zina, ko ēdis.





Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.