Iesaki rakstu: 
29. martā portālā Pietiek tika publicēts mans raksts ar virsrakstu “Mēs iesim līdz galam”. Rakstā Ukrainas notikumu kontekstā pieminēju WWII sākuma periodu un toreizējā britu premjera Vinstona Čērčila slaveno uzrunu parlamentā 1940.gada 4.jūnijā. Kā zināms, tad šis valstsvīrs neielaidās nekādos kompromisos ar Hitleru pat tad, kad britiem nācās vienatnē stāties pretim Vācijai, kas bija okupējusi pusi Eiropas.
Kāpēc tapa šis raksts? Stimuls tam bija informācija par sarunām Stambulā starp Ukrainas un Krievijas delegācijām un iespējamo tikšanos starp abu valstu prezidentiem. Atzīšos, ka manī raisīja neizpratni, kā var sēsties pie sarunu galda ar subjektu, kurš neatzīst ukraiņus kā nāciju un pelnīti izpelnījies no Ukrainas un ASV prezidentiem apzīmējumus “miesnieks” un “slepkava”. Tajā rakstā par to neko neminēju, jo uzskatīju, ka Ukrainas vadībai ir labāk redzams, kas darāms konkrētā situācijā.
Pagāja tikai dažas dienas, un diemžēl man izrādījās taisnība – ar kara noziedzniekiem pārrunas nav iespējamas, un pierādījums tam svētdien medijos nonākusi informācija par agresora pastrādātiem noziegumiem Kijevas piepilsētā Bučā, kas tiek pielīdzināts Srebrenicas slaktiņam. Ja kāds domā, ka no Kremļa puses būs kāds nosodījums vai vismaz šī nozieguma izmeklēšanas imitācija, tad tā nebūs, bet būs kārtējā propagandas kampaņa par “ukraiņu nacionālistu provokāciju” vai kas tamlīdzīgs.
Iepriekšējo rakstu biju nobeidzis ar vārdiem- “No Rietumu puses (savas izdzīvošanas labad) smagais bruņojums Ukrainai un arvien ciešāka sankciju cilpa Krievijai, bet Ukrainai - izturību noiet ceļu līdz galam”.
Ceru, ka tagad gan Ukrainas vadībai, gan rietumvalstīm nāks saprašana, ka ar miesnieku un slepkavu nekādas pārrunas nav iespējamas un vienīgais veids, kā pārtraukt ukraiņu pilsētu sagraušanu un civiliedzīvotāju slepkavošanu, ir agresora iznīcināšana.
Ja kāds šeit Latvijā, pagaidām būdams relatīvā drošībā, domā, ka Krievijas agresijas gadījumā tiks sveikā cauri, vadoties pēc principa “es par politiku neinteresējos”, tad lai vērīgi paskatās uz to Bučā noslepkavoto un kanalizācijas akā iegrūsto cilvēku.
Stājieties Zemessardzē un apgūstiet nepieciešamās iemaņas, lai nerastu galu kanalizācijas akā.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
