Kāpēc FKTK atvainojās Maijai Treijai

Tajā teikts: “FKTK atceļ ar tā izdošanas dienu bijušā FKTK priekšsēdētāja P. Putniņa 2019. gada 29. aprīļa rīkojumu par Atbilstības kontroles departamenta direktores Maijas Treijas atstādināšanu no amata, atzīstot šo rīkojumu par nepamatotu un prettiesisku. FKTK apliecina, ka Maijas Treijas darbība FKTK vienmēr ir bijusi vērsta uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas sistēmas stiprināšanu un Latvijas finanšu sektora starptautiskās reputācijas celšanu.” (https://puaro.lv/english/fcmc-recalls-its-press-release-of-29th-april-2019-titled-fcmc-suspends-compliance-control-department-director/)

Nevar teikt, ka šāds tik nozīmīgas iestādes paziņojums ir pilnīgi unikāla parādība Latvijā, daži līdzīgi gadījumi ir bijuši. Tomēr tas, ka finanšu sistēmas kapitālā remonta apstākļos tāda līmeņa iestāde kā FKTK ir spiesta atzīt pati savu rīcību par prettiesisku, ir noteikti visnotaļ īpašs notikums.

Pamatstraumes mediji, no kuriem retais savulaik neuzrakstīja par Treijas atstādināšanu, šo visnotaļ neparasto ziņu, kurā FKTK atzīst savu prettiesisko rīcību, savukārt pilnīgi ignorē, it kā FKTK prettiesiska un nepamatota rīcība būtu kaut kas ikdienišķs. (Izņēmums ir neliela ziņa portālā lsm.lv, kurā tajā pat vienalga tiek atreferēti visi tie apmelojumi, ar kuriem prettiesiskais lēmums tika pamatots).

Tātad, kāda ir lietas būtība? Un kāpēc šis notikums ir svarīgs un interesants?

No malas tas izskatījās tā –  sabiedriskajā televīzijā, raidījumā DeFacto parādās sižets, kurā Maijas Treijas vārds ar meliem un maldinošiem formulējumiem tiek sapīts ar kriminālprocesu viņas iepriekšējā darba vietā.  Patiesībā Treijas kundzei nav vispār nekāda sakara ar šo kriminālprocesu, viņai tajā nav un nekad nav bijis nekāda statusa, un viņa nedz formāli, nedz pēc būtības nav nekādi atbildīga par notikumiem, ar ko tas saistīts.

Tas, ka Treijas kundzei ar šo kriminālprocesu un tajā aplūkotajiem notikumiem nav nekādas saistības, ir zināms un noskaidrots gan pašas FKTK veiktajās pārbaudēs, gan minētajā kriminālprocesā. Un tomēr kāds ir atnesis žurnālistiem stāstu, kurā tiek apgalvots pretējais. Un tie, kā jau Latvijas žurnālistiem nereti gadās, neko nepārbaudot, šo apmelojumu, nepatiesību un maldinošu formulējumu pilno stāstu izstāsta raidījumā DeFacto.

It kā tieši to gaidījis, FKTK iepriekšējais vadītājs uzreiz nākamajā dienā pieņem lēmumu, ka reputācijas risku dēļ Treijas kundze – faktiski galvenā valsts naudas atmazgāšanas risku novēršanas amatpersona – atstādināma no amata. Tagad FKTK atvainojas par šo prettiesisko un nepamatoto lēmumu.

Tā tas izskatās no malas. Taču pat šāds pavisam neitrāls skatījums no malas skaidri liek domāt, ka tur ir jābūt kaut kam vēl. Nevar tā būt, ka tik augstu amatpersonu kā galveno valsts naudas atmazgāšanas novēršanas cilvēku, kuras darbība uzslavēta pat starptautiskos dokumentos, tā vienkārši prettiesiski un nepamatoti atstādina laikā, kad tieši šo naudas atmazgāšanas risku novēršana ir viens no pašiem svarīgākajiem valstī risināmajiem uzdevumiem. Protams, ka aiz šiem notikumiem slēpjas kaut kas vēl, proti, visa netīrā, ļoti bieži kriminālā Latvijas banku un to uzraudzības kopīgā virtuve.

Vispirms jau jautājums, kam kalpoja iepriekšējais FKTK vadītājs un minētā prettiesiskā lēmuma pieņēmējs Pēters Putniņš. Lai nebūtu sajūtas, ka es cenšos mest uz kādu nepamatotu ēnu, te žurnāla Ir publikācija par šo pašu jautājumu:   https://ir.lv/2019/03/14/zurnals-kam-kalpo-fktk-vaditajs-putnins/.

Runājot par Putniņa kungu, pagaidām pilnīgi neskaidrs ir arī jautājums, kā par korupciju apsūdzētais bijušais Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs būtu varējis paveikt viņam inkriminētos noziegumus bez nozieguma līdzdalībniekiem FKTK vadībā, taču šo līniju šobrīd neiztirzāsim.

OECD 2019. gada ekspertu grupas publicētajā ziņojumā minēts, ka FKTK vadība ir bailīga un pilnībā banku varā (fearful and captured by the industry). Formulējums ir skarbs, bet vēl skarbāk tas sāk izskatīties, tiklīdz mēs sākam domāt, kuru banku varā tieši atrodas FKTK un kuri ir tie konkrētie baņķieri, kas ir sagrābuši (captured) FKTK.

Jautājums par to, kā Pēters Putniņš pieņēma lēmumu pēc FINCEN paziņojuma neveikt nekādu pārbaudi ABLV, uzpeld arī intervijā ar Jāni Domburu portālā Delfi. Proti, visiem, kas cenšas saprast notiekošo, šķiet acīmredzami, ka Putniņa kungs kā FKTK vadītājs pieņēma mīkstākus un saudzīgākus lēmumus, nekā viņam rekomendēja viņa paša iestādes speciālisti, kas atbildīgi par nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas risku novēršanu un Latvijas banku sistēmas atbilstību starptautiskajām prasībām.

Visiem arī šķiet saprotams tas, ka šīs savas neizskaidrojami mīkstās un saudzīgās attieksmes dēļ Putniņam bija savs amats jāatstāj, un tas, ka attiecīgi tādu amatpersonu kā Treija bija nepieciešams izēst no FKTK.

Iespējams, tam visam nebūtu vērts pievērst uzmanību, jo Putniņš ir no FKTK prom, Treija amatā atjaunota, viss varētu šķist kārtībā. Taču vai tā ir? Vai Putniņš bija vienīgais bailīgais un industrijas sagrābtais, kurš noveda valsts finanšu sistēmu līdz tam, ka mēs esam vienu soli no iekļaušanas pelēkajā sarakstā, par ko šomēnes lems FATF?

Nepārprotami interesanti notikumi norisinājās, meklējot Putniņa kunga aizvietotāju. Tātad kādu, kurš varētu uzņemties vadīt FKTK šajā īpaši sarežģītajā pārmaiņu laikā, kurā FKTK no baiļpilnas un industrijas sagrābtas iestādes jāpārveido par iestādi, kas spēj stāties pretī gadu desmitiem veidotam un ieeļļotam noteiktu banku lobijam un patiesi izbeigt noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšanu caur Latvijas bankām.

Neoficiāla informācija liek saprast, ka Treija bija viens no cilvēkiem, kurš pieteicās FKTK vadītāja konkursā un nešaubīgi būtu viens retajiem  speciālistiem valstī, kas ir gan pieredzējusi un kompetenta tieši AML jautājumos, gan ar mugurkaulu un vēlmi stāties pretī attiecīgās industrijas lobijam. Grūti iedomāties, kā kāds varētu sacensties ar Treijas kundzes kvalifikāciju un pieredzi, ja ne vien šī melu un prettiesisku darbību kampaņa.

Rezultāts ir visiem zināms – FKTK vadītāja ir visnotaļ jauks, simpātisks cilvēks, jāsaka gan, ka pēc pieredzes un personības svara visai tāls no tā, lai varētu cīnīties ar miljardos mērāmas industrijas gadu desmitiem veidoto sistēmu.

Atvainošanās un kļūdu atzīšana, protams, ir laba, taču kopumā valsts var izrādīties liels zaudētājs lielā mērā tāpēc, ka neviens kārtīgi neizdara savu darbu – žurnālisti savu, Ministru prezidents savu, ierēdņi savu, specdienesti savu, un ar to pilnīgi pietiek, lai tiem, kas vēlas un spēj manipulēt ar sistēmu savās interesēs, tas izdotos.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu: