Kāpēc esmu pieņēmis lēmumu izstāties no partijas “Jaunā Vienotība”
Renārs Putniņš21.11.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Esmu ārsts, tādēļ ļoti labi saprotu mediķu sašutumu par valdības nepildītajiem solījumiem. Ļoti pārdzīvoju, ka joprojām nav izdevies nodrošināt cienīgu atalgojumu medicīnas māsām, bez kuru pašaizliedzīgā darba un palīdzības ārsti savu darbu nevarētu veikt. Zemo algu dēļ veselības aprūpē katastrofāli trūkst māsu, tādēļ vairākkārt esmu nonācis situācijās, kad nav iespējams veikt operāciju.
Mediķi ir bijuši ārkārtīgi pacietīgi. Gadiem esam runājuši ar iepriekšējiem veselības ministriem, paļāvušies uz politiķu solījumiem un cerējuši, ka beidzot tiksim sadzirdēti un atalgojuma jautājumu risinās. Diemžēl nekas nav mainījies, solījumi netiek pildīti, māsiņas, jaunie ārsti pamet Latviju, un stāvoklis veselības aprūpē kļūst arvien dramatiskāks.
Pretēji tam, kas izskanējis medijos, absolūtajam vairākumam mediķu algas ir nelielas. Jā, ir ārsti ar ļoti lieliem ienākumiem, tomēr šeit būtu jārunā par politiķu atbildību, jo līdzīgi kā mūsu sabiedrībā kopumā arī veselības aprūpē ir notikusi noslāņošanās un izveidojusies ienākumu nevienlīdzība. Politiķi nav pienācīgi rūpējušies, lai mediķu algas būtu līdzsvarotas. Arī Vācijā klīnikas vadītāja, ārstu un māsu algas ir atšķirīgas, tomēr starpība nav tik ievērojama. Tātad pie mums kaut kas pašos pamatos nav kārtībā, un tā ir politiķu vaina.
Alga, kas tikai nedaudz pārsniedz tūkstoti eiro, ir neadekvāti zema, sevišķi ņemot vērā to, ka mediķu studiju un izglītošanās process aizņem 10 un vairāk gadus. Šāda alga ir absolūti neatbilstoša, ņemot vērā, ka citur Eiropas Savienības valstīs ārstu un māsiņu atalgojums ir ievērojami augstāks, un piedāvājumus aizbraukt mūsu mediķi saņem katru dienu.
Taču pats nepatīkamākais ir tas, ka gan valdības ministri, gan Saeimas deputāti ir atteikušies pildīt pašu pieņemtajā Veselības aprūpes finansēšanas likumā iekļautās prasības un apņemšanās par atalgojuma palielināšanu. Tas ir bezprecedenta gadījums ne tikai Latvijā, bet, iespējams, visā Eiropas Savienībā. Tikpat briesmīgi ir tas, ka gandrīz neviens valdības vai koalīcijas politiķis neiebilda tam, ka valdība nepilda parlamenta pieņemtu likumu, bet Saeima izliekas, ka tāda likuma nemaz nav bijis. Gandrīz neviens valdības ministrs vai aktīvais politiķis, izņemot varbūt vienīgi Saeimas vadītāju, ārstiem un māsiņām neizteica cilvēcisku līdzjūtību.
Diemžēl cerības nav attaisnojusi arī veselības ministre Ilze Viņķele, kura, šķiet, tikai vārdos, bet ne darbos spēj iestāties par pacientu un ārstu interesēm. Nekas par valdības solījumu nepildīšanu nebija dzirdams arī no “Attīstībai/Par!” – politiskā spēka, kas uzņēmies atbildību par veselības aprūpi. Klusē arī ministru prezidenta pārstāvētā “Jaunā Vienotība”. Tāpat kā pats ministru prezidents, kurš izrādīja vien šķietamu ieinteresētību mediķu algu jautājuma risināšanā. Tas viss liek domāt, ka valdošajai koalīcijai šāda solījumu nepildīšana un katastrofālā situācija veselības aprūpē ir pieņemama un pat vienaldzīga.
Paužot solidaritāti saviem kolēģiem mediķiem, un nepiekrītot valdības rīcībai vai, pareizāk sakot, nespējai rīkoties un pildīt savus solījumus, esmu pieņēmis lēmumu izstāties no partijas “Jaunā Vienotība”.
Atbalstu mediķu lūgumu valsts prezidentam atdot otrreizējai caurlūkošanai 2020. gada budžetu.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
