Kāpēc esmu pieņēmis lēmumu izstāties no partijas “Jaunā Vienotība”
Renārs Putniņš21.11.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Esmu ārsts, tādēļ ļoti labi saprotu mediķu sašutumu par valdības nepildītajiem solījumiem. Ļoti pārdzīvoju, ka joprojām nav izdevies nodrošināt cienīgu atalgojumu medicīnas māsām, bez kuru pašaizliedzīgā darba un palīdzības ārsti savu darbu nevarētu veikt. Zemo algu dēļ veselības aprūpē katastrofāli trūkst māsu, tādēļ vairākkārt esmu nonācis situācijās, kad nav iespējams veikt operāciju.
Mediķi ir bijuši ārkārtīgi pacietīgi. Gadiem esam runājuši ar iepriekšējiem veselības ministriem, paļāvušies uz politiķu solījumiem un cerējuši, ka beidzot tiksim sadzirdēti un atalgojuma jautājumu risinās. Diemžēl nekas nav mainījies, solījumi netiek pildīti, māsiņas, jaunie ārsti pamet Latviju, un stāvoklis veselības aprūpē kļūst arvien dramatiskāks.
Pretēji tam, kas izskanējis medijos, absolūtajam vairākumam mediķu algas ir nelielas. Jā, ir ārsti ar ļoti lieliem ienākumiem, tomēr šeit būtu jārunā par politiķu atbildību, jo līdzīgi kā mūsu sabiedrībā kopumā arī veselības aprūpē ir notikusi noslāņošanās un izveidojusies ienākumu nevienlīdzība. Politiķi nav pienācīgi rūpējušies, lai mediķu algas būtu līdzsvarotas. Arī Vācijā klīnikas vadītāja, ārstu un māsu algas ir atšķirīgas, tomēr starpība nav tik ievērojama. Tātad pie mums kaut kas pašos pamatos nav kārtībā, un tā ir politiķu vaina.
Alga, kas tikai nedaudz pārsniedz tūkstoti eiro, ir neadekvāti zema, sevišķi ņemot vērā to, ka mediķu studiju un izglītošanās process aizņem 10 un vairāk gadus. Šāda alga ir absolūti neatbilstoša, ņemot vērā, ka citur Eiropas Savienības valstīs ārstu un māsiņu atalgojums ir ievērojami augstāks, un piedāvājumus aizbraukt mūsu mediķi saņem katru dienu.
Taču pats nepatīkamākais ir tas, ka gan valdības ministri, gan Saeimas deputāti ir atteikušies pildīt pašu pieņemtajā Veselības aprūpes finansēšanas likumā iekļautās prasības un apņemšanās par atalgojuma palielināšanu. Tas ir bezprecedenta gadījums ne tikai Latvijā, bet, iespējams, visā Eiropas Savienībā. Tikpat briesmīgi ir tas, ka gandrīz neviens valdības vai koalīcijas politiķis neiebilda tam, ka valdība nepilda parlamenta pieņemtu likumu, bet Saeima izliekas, ka tāda likuma nemaz nav bijis. Gandrīz neviens valdības ministrs vai aktīvais politiķis, izņemot varbūt vienīgi Saeimas vadītāju, ārstiem un māsiņām neizteica cilvēcisku līdzjūtību.
Diemžēl cerības nav attaisnojusi arī veselības ministre Ilze Viņķele, kura, šķiet, tikai vārdos, bet ne darbos spēj iestāties par pacientu un ārstu interesēm. Nekas par valdības solījumu nepildīšanu nebija dzirdams arī no “Attīstībai/Par!” – politiskā spēka, kas uzņēmies atbildību par veselības aprūpi. Klusē arī ministru prezidenta pārstāvētā “Jaunā Vienotība”. Tāpat kā pats ministru prezidents, kurš izrādīja vien šķietamu ieinteresētību mediķu algu jautājuma risināšanā. Tas viss liek domāt, ka valdošajai koalīcijai šāda solījumu nepildīšana un katastrofālā situācija veselības aprūpē ir pieņemama un pat vienaldzīga.
Paužot solidaritāti saviem kolēģiem mediķiem, un nepiekrītot valdības rīcībai vai, pareizāk sakot, nespējai rīkoties un pildīt savus solījumus, esmu pieņēmis lēmumu izstāties no partijas “Jaunā Vienotība”.
Atbalstu mediķu lūgumu valsts prezidentam atdot otrreizējai caurlūkošanai 2020. gada budžetu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
