Iesaki rakstu: 
Domāju, ka viena daļa cilvēku tāpat to saprot, savukārt otrai daļai kaut ko mēģināt paskaidrot ir tukša laika tērēšana. Bet nu, ja reiz to pēdējās dienās jautā īpaši bieži, "ķeksīša dēļ" atbildēšu.
Un tātad - to visu, ko es daru, tā sacīt, sabiedriskajā jomā, es daru precīzi divu iemeslu dēļ, kuri būtībā ir viens un tas pats.
Pirmais - es esmu pietiekami padzīvojis Padomju Savienībā un pietiekami redzējis Putina Krieviju, lai man būtu kategoriski nepieņemami, ka viena vai otra tādā vai citādā formā pārņem Latviju, kur visi mani caurcaurēm latviskie senči ir dzīvojuši vismaz kopš 18. gadsimta sākuma - tālāk nekādus radurakstus neesmu spējis sameklēt.
Attiecīgi visi tie, kas apzināti vai neapzināti darbojas, lai kaut kas tāds notiktu, ir ne tikai mani pretinieki, bet arī mani ienaidnieki, - vienalga, vai tie būtu valsts nozadzēji, valsts izķiņķelētāji, stulbi, slinki un noziedzīgi drošībnieki, cilvēku apmuļķotāji, ķēķa advokāti, no tautas hroniski nobijušies politiķi utt., utt.
Un ar ienaidniekiem ir jākaro. Ko es arī daru, cik nu ir manos viena cilvēka spēkos. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.
Otrais - es esmu pietiekami padzīvojis Padomju Savienībā un pietiekami redzējis Putina Krieviju (un vēl visādas pasaules malas), lai novērtētu tās tiesības, kas ir manas kā Latvijas pilsonim, un likumu varu, kam jāstāv pāri visam pārējam.
Attiecīgi visi tie, kam uz šiem likumiem un tiesībām nospļauties un kuri paši sev un citiem šķietas esam likums, tāpat ir ne tikai mani pretinieki, bet arī mani ienaidnieki. Un ar ienaidniekiem ir jākaro. Ko es arī daru, cik nu ir manos spēkos. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.
Protams, var diskutēt par veidiem, kādos es karoju šos savus mazos personiskos kariņus, var pret tiem iebilst, var tos nosodīt. Ja godīgi - atvainošanu, bet man tas ir vienalga.
Es zinu, ko es daru, un es zinu, kādi ir mani mērķi (skat. augstāk). Es arī zinu, ka šie ir tie karošanas veidi, ar kādiem viens cilvēks, ja viņam ir apņēmība un neatlaidība, laiku pa laikam var arī uzvarēt, neraugoties uz to, kādi spēki, struktūras un resursi stāv pretim.
Visbeidzot, es esmu pārliecināts, ka no šīm mazajām uzvariņām druscīt, druscīt labāk kļūst gan tādai Latvijai, kādai tai manā skatījumā vajadzētu būt, gan tās iedzīvotājiem. Un ar to man ir pilnīgi pietiekami.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
