Kāpēc es parakstīšos par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu

Pēdējās dienās labu laiku esmu veltījis, lai palasītos parakstīšanās pretinieku argumentus, un domāju, ka šis būs diezgan korekts to kopsavilkums nopietnības secībā:

1) Saeimas atlaišanai nav jēgas, jo „stulbā tauta” savēlēs tādus pašus jefiņus un maitas, tā ka labāk jādod iespēja šiem pašiem, un nemaz tik traki jau nemaz nav,

2) tautas nobalsošana izmaksās dārgi, par divarpus miljoniem daudz labu lietu var izdarīt,

3) šitādas Saeimas atlaišanas „stulbā tauta” pati nemaz nespēj izdomāt un sākt, tur noteikti slēpjas Latvijas ienaidnieku (Kremļa utml.) ļaunie nodomi un tālejošie plāni (piemēram, destabilizācija, lai kas ar to būtu domāts),

4) konkrētajā gadījumā Saeimas atlaišanu ir ierosinājuši tādi deģenerāti un draņķi, ka salīdzinājumā ar viņiem pat reiri, mūrnieces un viņķeles šķiet īsta dieva dāvana.

Sāksim no nenopietnākā gala. Jā, nav noliedzams, ka par savu atbalstu Saeimas atlaišanai jau paspējuši paziņot gan čekas stukači, gan mamikinveidīgi draņķagabali, gan pašpiesmieti harizmāti un puņķēdāji.

Nu, kā gan piedalīties šādā pasākumā, kur šitādi jau salīduši? Pēc analoģijas – ja par kaut ko ir izmisis Kaimiņš un tas nav dezodoranta vai ziepju trūkums, tad tā automātiski ir laba lieta. Un otrādi.

Pirmā analoģija, kas man ienāca prātā, bija – es no rīta izeju no mājas un dodos sev svarīgās darīšanās, bet te pēkšņi pamanu, ka kurpei ir pielipusi suņa kaka un arī vēlas doties kopā ar mani. Ko nu darīt, ko nu darīt…

Ja es sekotu parakstīšanās pretinieku loģikai, man vajadzētu riebumā novērsties kā no kurpes, tā no saviem tāsdienas mērķiem un palikt mājās. Jo taču tāda smirdoņa, tāda smirdoņa.

Jūs teiksiet, ka gobzemu, grostiņu, pārtijbomžu un mamikinu salīdzinājums ar suņa kaku nav korekts, jo kaka, lūk, uzvedas klusi un pieklājīgi, ne uz ko neaicina, tikai vēlas doties man līdzi un izpildīt to pašu, ko augstāk minētie indivīdi, proti, smirdēt?

Labi, ņemsim citu variantu – es iekāpju 15. trolejbusā, jo man ir svarīgas darīšanas kaut kur tā maršrutā, un jau atkal konstatēju, ka tajā brauc arī vairākas smirdīgas personas, kurām pat varbūt ir nodoms kopā ar mani trolejbusā pavadīt neskaitāmas pieturas.

Ko man darīt? Mesties ārā no trolejbusa, jo šādā kompānijā atrasties nespēju un negribu, vai arī atcerēties, ka man ir manas darīšanas, kas ir nesalīdzināmi svarīgākas par to, kādi pārtiju, politiskie un citu specialitāšu bomži pļurinās kaut kur blakus?

Nu, jūs sapratāt, vai ne. Tepat portālā publicētajā rakstiņā ir uzskaitīta daļa no tās divkājainās draņķības, kas piesmērējusies parakstu vākšanai. Bet – atkārtošu vēlreiz – tas, kāda kaka pielipusi man pie kurpes, nenoteiks manas gaitas. Kaku var noberzt, kaka agri vai vēlu atlēks pati. Vismaz manas gaitas kaka nenoteiks, bet katram, protams, jālemj pašam par sevi.

Tālāk. Dažādas sprinģveidīgas būtnes ir pieklaigājušas vai visu sociālo telpu ar savu izmisīgo pārliecību par to, ka „stulbā tauta” – un te es citēju šo intelekta milžu izteikuma visadekvātāko latviskojumu – noteikti neesot tā, kas sākot šādus te parakstu vākšanas pasākumus. Aiz tiem noteikti KAUT KAS slēpjoties.

Es nešaubos, ka Sabiedrības integrācijas fonda jaunās vadības iecelšana un citi līdzīgi pašreizējās valdošās koalīcijas pasākumi ir nodrošinājuši spriņģveidīgām radībām pietiekami leknas nākotnes perspektīvas, lai sajūta par to iespējamu zaudēšanu liktu tām zaudēt jebkuru savaldīšanos.

Tāpēc teikšu tikai vienu – šie brēcieni aizdomīgi atgādina Kremļa publiskos paziņojumus ikreiz, kad to kaut vai šķietami apdraud kāda opozīcijas aktivitāte. Savukārt cilvēku – cita viedokļa pārstāvju saukāšanu par „stulbo tautu” salīdzinoši nesen iemēģināja kā stervozās Hilarijas, tā iedomīgā britu premjera Kamerona domubiedri. Pie kā tas noveda, mēs labi zinām. Nevajag cilvēkus saukāt par „stulbo tautu”, lai kāds izmisums arī māktu. Vienkārši nevajag. Nav perspektīva lieta.

Tālāk – arguments par bezgala dārgajām tautas nobalsošanas izmaksām. Te atbilde ir viena – palūkojieties uz tām summām, kas nākamā gada budžetā pilnīgi atklāti ir atvēlētas izpļekarēšanai (plašāk, piemēram, šajā Ikara Piebalga rakstā), un jūs atskārtīsiet, ka labam, audzinošam pasākumam atvēlēti divarpus vai nezin cik miljoni tāds nieks vien ir.

Un visbeidzot – daudzbalsīgais arguments, ka, ja nu šī Saeima tiktu atlaista, nākamā būtu vēl sliktāka vai nebūt ne labāka.

Jā, es pilnīgi piekrītu šim argumentam, taču ir viens neliels „bet” – tas, kas pašlaik notiek, nav balsošana par 13. Saeimas atlaišanu. Tas, kas notiek, ir tikai parakstu vākšana, lai par 13. Saeimas atlaišanu lemtu tautas nobalsošanā. Un tā ir liela starpība.

Paskaidrošu, kur ir šī būtiskā starpība.

Šī Saeima, šī valdošā koalīcija un šī valdība pēdējos mēnešos demonstrē vienkārši neiedomājamu nekaunību un augstprātību. Jā, mēs neievērosim likumu, jā, mēs neturēsim solījumus, jā, mēs publiski melosim, jā, mēs pasniegsim godarakstus zagļiem un blēžiem, jā, mēs jūsu naudu sadalīsim paši sev un septiņkārt vairāk – un ko jūs mums padarīsiet? Neko jūs mums nepadarīsiet, jo līdz nākamajām vēlēšanām ir palikuši trīs gadi! Pēdējā gada laikā mēs sabalsosim visādas labas lietas, un visu iepriekšējo tu, stulbā tauta, vienkārši aizmirsīsi!...

Šie nekauņas bija pārliecināti, ka neko viņiem nav iespējams padarīt.

Viņi kļūdījās – un no viņu pašu un viņu kabatas vaukšķu – no Ingas Spriņģes līdz Ģirtam Rungainim - histērijas ir skaidrs, ka viņi to ir sapratuši.

Viņi ir sapratuši to, ka var vienā rāvienā zaudēt visus savus amatus, savus septiņkārtīgos finansējumus, savas iespējas lidot biznesa klasē un iegādāties padsmit padomniekus nenoskārstām vajadzībām.

Ir cilvēki, kuri saprot tikai pa sliktam, un pašreizējā valsts vara un konkrēti 13. Saeimas valdošā koalīcija ir tieši tādi.

Parakstu vākšana par 13. Saeimas atlaišanu manā ieskatā pirmām kārtām ir pedagoģisks līdzeklis, ar kuru augstprātīgiem, nekaunīgiem draņķagabaliem atgādināt, ka viņu darba devējs ir Latvijas tauta.

Ja nonāks līdz tautas nobalsošanai, es vēl ļoti domāšu, vai nobalsot par šīs Saeimas atlaišanu. Jo tajā brīdī tā būs jau pilnīgi cita Saeima.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tad, kad nonāks līdz tautas nobalsošanai, šī pati 13. Saeima un šī pati valdība būs mainījusies kā uz burvju mājienu. Ar mājienu ar sētas mietu būs pietiekami, lai visas šīs viņķeles un reiri, kariņi un gerhardi, juraši un strīķes, bordāni un kaimiņi, šuplinskas un petrāvičas būtu „atcerējušās” kā par likuma prasībām, tā par saviem vēlētājiem dotajiem solījumiem.

Galu galā precedents jau ir bijis, - nemaz nevajadzēja nonākt līdz tautas nobalsošanai, lai „valsts vara” saprastu, ka „Latvenergo” privatizēt nesanāks, lai kā arī gribētos. Un neuzdrīkstas līdz pat šim brīdim, lai gan kopš tā laika pagājuši daudzi gadi.

Ar vārdu sakot, es aicinu visus, kuri nevēlas nākamajos pāris gados izbaudīt aizvien dāsnākas pašreizējās „valsts varas” sagādātas silta zeltainā urīnlietutiņa straumes sev pār galvu, parakstīties par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu. Tas palīdzēs. Ar šiem ļaudīm pa labam nevar. Bet pa sliktam var – gan piespiest strādāt valsts labā, gan pildīt likumus un vēlētājiem dotos solījumus. Mājiens ar sētas mietu ir nepieciešams.

Novērtē šo rakstu: