Iesaki rakstu: 
Es balsošu par to, kurš, manuprāt, ir idiots - par Artusu Kaimiņu. Kāpēc? Tāpēc, ka ir cerība, ka varbūt kaut kad viņa sirdsapziņā no jauna atausīs un viņš atkal ries, ries uz visiem tiem, uz ko jārej. Viņu nedrīkst laist pie lēmumu pieņemšanas, bet viņš rēja labi un uz "īstajiem". Varbūt šī riešana kaut ko kādreiz izmainīs, varbūt. Korekts intelekts līdz šim neko nav mainījis, izņemot varas pietuvināto interešu sfēras un maka izmērus.
Es negribu "Saskaņu" koalīcijā, bet varbūt vajag, jo, kā izskatās, ar Rīgu ir par maz, lai cilvēks parastais saprastu, kādus, atļaušos lietot šo vārdu, sūdus viņi taisa. Es patiesībā negribu šādu eksperimentu, jo daudzi dabūs ciest no tā, bet varbūt savādāk nemaz nevar? Un kā gan citādāk lai pasaka, ka pats esi vainīgs (tava izvēle balsojot/vispār nebalsojot), ja pieradis esi vainot citus?
Man ir neliela cerība, ka Artusa galvā notiks kaut kas "uz īso", ka viņš sapratīs, ka ir tikai Gobzema marionete. Tā ir pavisam minimāla cerība, bet tomēr.
Kāpēc negribu balsot par kādu no pārējiem? Atbilde ir pavisam vienkārša - es ne par vienu no esošajiem sarakstiem negribu balsot, redzu, ka visi ir netīri, visi, pilnīgi visi. Bet nebalsot - tas ir noziegums pret sevi. Diemžēl - atkal jābalso par mazāko no ļaunumiem.
Iepriekš nebalsoju par Kaimiņu, jo galvenais jautājums bija - riet riesi, nojaukt nojauksi, bet ko tālāk? Pēc visa tā, ko dabonu uzzināt par pārējiem, faktiski visiem - varbūt auksta duša iedos mācību?
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
