Kāpēc ar lielām algām kacināt sabiedrību? Rūgtumiņa rašanos vēl var novērst

1) Par valsts amatpersonu algām kopumā.

2) Par to, kāpēc tieši LSM valdei ir tik lielas algas (lielākas nekā valsts prezidentam, ministru prezidentam, Nacionālo bruņoto spēku komandierim un citiem lielu un nozīmīgu struktūru vadītājiem).

3) Kāda ir šī jautājuma, var pat teikt, valstiski politiskā cena?

Ja skatāmies uz LSM valdes atalgojumu tieši no algas līmeņa rakursa, tad bez jebkādām diskusijām jāatzīst, ka šobrīd šis konkurss uz valdes locekļa vietām ar tik lielām algām ir pilnīgi nelaikā. Nav pat tik daudz runas tieši par algu lielumu, cik par, kā mēdz teikt - taimingu (izvēlēto laika brīdi).

Vēl pirms pusgada šīs algas neizskatītos tik uzkrītoši kaitinošas, bet tagad, kad naudas visur trūkst, cilvēki šī naudas trūkuma dēļ nevar saņemt viņiem tik nepieciešamo veselības aprūpi un valstī visos līmeņos runā par taupību, šī valdes locekļiem noteiktā alga tiek uztverta kā dzīres mērā laikā. Kā kūku un šķiņķa ēšana Smoļnijā Ļeņingradas blokādes laikā.

Esmu pārliecināts, ka tieši šādā aspektā pret šīm lielajām algām iebilda valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Pie lielākas valsts finansiālās rocības viņš, iespējams, būtu izvēlējies šajā sensitīvajā mediju lietā nejaukties, bet esošajos apstākļos uz to nevarēja nenorādīt. Mājiens bija nepārprotams: šis nav piemērotākais brīdis noteikt tādas algas jaunradītai struktūrai.

Var jau teikt, ka šīs algas tika noteiktas citos apstākļos, kad “jaunais taupības” kurss vēl nebija izsludināts. Taču tas netraucē situāciju pārskatīt, uz ko netieši norādīja arī prezidents. Rinkēvičs ir pietiekami pieredzējis politiķis, lai saprastu, ka nav jēgas vērt vaļā muti, ja tur tāpat neko vairs nevar darīt. Tā tikai par muļķi un nespējnieku var izrādīties. Ja jau prezidents uz šo lietu norādīja, tātad visu vēl var mainīt. Apturēt konkursu, pārskatīt LSM nolikumu (vai tiešām nepieciešami pieci valdes locekļi) un izmainīt tos normatīvos aktus, uz kuriem balstoties noteikts šis atalgojuma līmenis.

Sekojot klasiķu norādījumiem

Uz prezidenta fona visai dīvaina izskatās to personu pozīcija, kura šo lielo atalgojumu atbalsta. Var saprast SEPLP priekšsēdētāju Jāni Siksni, kuram tīri korporatīvas solidaritātes dēļ pienākas iestāties par tiem, ar kuriem drīzā nākotnē būs kopā jāstrādā. Taču politiskas figūras, kultūras ministres Agneses Lāces pozīcija ir pirmajā brīdī nesaprotama. Kāpēc jālec uz ecēšām, jānostājas pret sabiedrībā labi ieredzēto prezidentu un jāatbalsta pretējais, ne visai populārais viedoklis.

Lāces pozīcija ir nesaprotama tikai pirmajā brīdī. Ja mēs aizmirstam viņas pozīciju citos mediju jautājumos un viņas partejisko piederību. Lāce ir “Progresīvo” biedre. Turklāt nevis situatīva atbalstītāja kā, piemēram, aizsardzības ministrs Andris Sprūds, bet gan idejiskā. Viena no dedzīgākajām.

Lūk, kā viņu raksturo pazīstamais reklāmists Ēriks Stendzenieks, kuram ar Lāci bijusi darīšana, darbojoties reklāmas jomā: “Jau laikā, kad Lāce bija “Leo Burnett HR” vadītāja, spožais sapnis bija par aģentūru, Rīgu, Latviju un Saules sistēmu piepildītu ar bēgļiem, par iekļaujošu, Max DEI, kvalitatīvu 72+ gender LGBTQIAATT++ pilna spektra sabiedrību. Reti gadās sastapt kādu, kas vairāk nicinātu visu prievītisko un nacionālo. Mēs redzēsim tādas bēgļu, migrantu, kultūru un akadēmiķu atbalsta programmas, kādas mums sapņos nav rādījušās. Tas ir, jums nav. Bet man ir.”

Šeit vietā norādīt, ka arī pats Stendzenieks galīgi nav no nacionālo prievīšu gala, bet pat viņam Lāce šķitusi gluži vai ekstrēma savā progresisma fanātismā. Nav ne mazākā pamata domāt, ka, būdama kultūras ministre (kas cita starpā atbild arī par mediju jomu), viņa savu revolucionāro degsmi būtu kaut par mata tiesu mazinājusi.

Slavenākā revolūciju veikšanas teorētiķa norādījumi, kas jāieņem vispirms: pasts, tilti, telegrāfs, mūsdienās ir transformējies uz vienkāršo: jāieņem mediji. Vispirms tie, kas lielākie, ietekmīgākie. Apvienotais LSM tāds Latvijā neapšaubāmi būs.

Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka dedzīgās revolucionāres Lāces stratēģiskais uzdevums ministres amatā ir “ieņemt” LSM. Visvieglāk tas izdarāms, tur ieceļot “Progresīvo” idejām lojālu valdi, savukārt šo lojalitāti pēc Lāces (un ne tikai viņas) ieceres varēs nodrošināt ar tik augstu atalgojumu, ka no tāda darba iet prom nekādi nevar.

Nauda ir lielisks lojalitātes nodrošinātājs

Kāds ir LSM valdes locekļu augstā atalgojuma formālais pamatojums? Jāpiesaista labākie no labākajiem. Kāpēc tas tik svarīgi? Kāpēc LSM valdes loceklim atalgojumam jābūt lielākam nekā premjerministram, kurš vada valsti?

LSM nestrādās stingras konkurences apstākļos. Tieši otrādi, LSM strādās izteiktos siltumnīcas apstākļos, jo jau tagad neviens medijs nevar ar sabiedriskajiem medijiem sacensties finansējumā. Taču nav runa tikai par finansējumu. Ne mazāk svarīgs apstāklis ir kāds cits. Jebkurš privāts un liela daļa arī valsts uzņēmumu riskē bankrotēt. Viņiem nemitīgi jācenšas un jāpierāda savas tiesības noturēties virs ūdens nopietnas konkurences apstākļos.

LSM nobankrotēt nevar pat teorētiski. Lai cik vāji un pavirši strādātu LSM valde, tā uzņēmumu “nolaist uz grunti” nevar. Jā, bet var iebilst: viņi var nolaist uz grunti saturiski, pazeminot kvalitāti. Lai to izdarītu, jāpacenšas īpaši. Gan LTV, gan Latvijas Radio strādā pietiekami pieredzējuši, kvalitatīvi žurnālisti, tajā skaitā redaktoru līmenī, lai šo mediju žurnālistiskās kvalitātes latiņa nebūtu īpaši atkarīga no valdes locekļu sastāva. Tāpēc runa nav par kvalitāti, bet par ko citu.

Par saturu atbildīgie LSM valdes locekļi nestrādās kategorijās labi vai slikti, bet gan ideoloģiskās indoktrinācijas kategorijās. Vai mēs taisīsim “cūku komiksus”, rīkosim priekšvēlēšanu debates ne valsts valodā, atskaņosim “Gribu palīdzēt bēgļiem” dziesmu un dosim balvas tiem, kuri popularizēs domu, ka arī diviem večiem tīri fiziski bez sievietes dalības var iestāties grūtniecība un piedzimt bērns.

Taču, ja LSM valdes locekļiem nebūs jāuztraucas par uzņēmuma saimnieciskajiem rādītājiem (peļņu), tad kāpēc tik liela alga? Liela nauda ir labākais lojalitātes nodrošinātājs. Piemēram, Krievijas federālajos TV kanālos vadošajiem darbiniekiem maksā astronomiskas algas, lai visas tās pasakas, kas nāk no Kremļa administrācijas, nonāktu ēterā.

Nav runa tikai par ideoloģisko indoktrināciju. Svarīga ir arī attieksme pret varu. Es saprotu, ka līdz Krievijas mediju iztapībai varas priekšā LSM vēl tāls ceļš ejams, bet jau tagad nevar nepamanīt uzsvara likšanu uz dažādu opozicionāru, nemīluļu, otršķirīgu politikāņu atmaskošanu. Šleserus un elksniņus lamājiet kaut līdz apnikumam. Pret viņiem netiek slēpta emocionālā nepatika, kamēr valdošā vara tiek kritizēta ārkārtīgi piesardzīgi, emocionāli atturīgi.

Pašos pamatos tiek ielikta plaisa

Kāda ir LSM “pieradināšanas” valstiski politiskā cena? Politiskā šķira jau pirms laba laika ir sapratusi sabiedrisko mediju nozīmi un lomu mūsdienu politiskajā šaha spēlē. Veidu, kā tos piejaucēt, tā izvēlējusies tradicionālo: nopirkt. Nevēlos šeit izvērtēt sabiedrisko mediju izvešanas no reklāmu tirgus pareizību, bet tas, ka to finansējuma apjoms kādā brīdī kļuva pilnīgi atkarīgs no bēdīgi slavenās “politiskās gribas”, manuprāt, lielā mērā ir pie vainas tai nu jau ieilgušajai politiski ekonomiskajai stagnācijai, kura vērojama Latvijā pēdējos desmit gadus.

Centieni sabiedrisko mediju finansējumu atkabināt no “politiskās gribas” un piesaistīt pie IKP jāvērtē pozitīvi, taču rada nākamo atkarības radīšanas ideju: mediju vadības lielās algas. Ja vairs nevarēsim turēt roku uz kopējā naudas krāna, tad “nopirksim” vadību, lai viņi zinātu, ko zaudē, ja sāktu izrādīt pārlieku neatkarību un nerēķināšanos ar “vajadzīgo” cilvēku interesēm.

Desmit tūkstoši eiro mēnesī mediju sistēmā joprojām ir ļoti pieklājīga alga. Ne velti uz piecām valdes locekļu vietām pieteikušies 78 pretendenti. Tie, kuri šo kāroto amatu iegūs, pat gluži neapzināti izjutīs zināmu pietāti pret tiem, kuri viņiem šo algu sagādājuši.

Pat pilnībā abstrahējoties no jebkādas šī jautājuma politiskās vai ideoloģiskās komponentes, ir skaidrs, ka šodienas situācijā topošā LSM valdes locekļu atalgojuma līmenis nav tas, ko no LSM gaida sabiedrība. Jau pašā iedīglī tiek ielikts kaut kāds nevajadzīgs, atļaušos pat teikt, neprogresīvs elitārisms. Tiek ielikta gluži nevajadzīga plaisa starp sabiedrību un sabiedriskā medija no realitātes atrauto vadību.

Ja sabiedrība vēl kaut kā var saprast (lai gan arī ar grūtībām), kāpēc premjerministram jāsaņem virs astoņiem tūkstošiem eiro mēnesī, jo viņš (-a) galu galā vada valsti, tad kāpēc taupības apstākļos pieciem LSM valdes locekļiem jāsaņem desmit tūkstoši katram, nebūs saprotams.

Pieļauju, ka daudzi “mīļā miera” labad beigās teiks: nu labi, lai jau viņiem tiek, un samierināsies. Bet, kā mēdz teikt, rūgtumiņš paliks. Un nekur nepazudīs, bet visās labas pārvaldības (menedžmenta) grāmatās rakstīts: gan uzņēmumā, gan darījumos starp uzņēmumiem galvenais ir izvairīties no situācijām, kad kādam paliek rūgtumiņš. Tas agri vai vēlu atspēlējas.

Šis rūgtumiņš, kurš gan jau atspēlēsies, arī būs šo lielo algu valstiskā cena.

Novērtē šo rakstu: