Kāpēc "vāgneriešiem" izgāzās Maskavas gājiens, bet Ukrainai izdodas pārņemt Kurskas apgabalu?

Ukrainas Bruņotajiem spēkiem paplašinot ieņemto zonu Kurskas apgabalā, kontrolējot jau tuvu pie 100 dažāda lieluma apdzīvotajiem punktiem teritorijā vidēji 30 kilometru dziļumā, Krievijas armija līdz šim nav izrādījusi lielu pretestību, bet neaizbēgusī vietējo iedzīvotāju daļa pasīvi pieņem notikumu gaitu.

Rietumu paradigmā uzaugušie pētnieki, apskatnieki, speciālisti un analītiķi, sākot ar vācu laikrakstu “Bild” un mūsu pašu politoloģijas doktoru Andi Kudoru intervijā “Neatkarīgajā” Elitai Veidemanei, to sauc par “Putina pazemojumu” un nevar īsti izprast, kāpēc Kremļa reakcija ir tik piezemēta un notušēta. Bez dažādām nosodošām frāzēm un propagandistu ārdīšanās paraugdemonstrējumiem turborežīmā nekāda īsti militāra reakcija nav bijusi. Ukraiņi nostiprinās Krievijas teritorijā, kamēr Krievija turpina uzbrukt Doneckas apgabala Pokrovskai, metot kaujās savus briesmīgos “gaļas viļņus” svešas teritorijas iekarošanai, nevis savējās atbrīvošanai.

Krievijas valstiskums noformējās mongoļu-tatāru jūga ēnā, un kopš tā laika ikviena Krievijas līdera pamatprincips (lai kā tas arī nesauktos — lielkņazs, cars, imperators, ģenseks, prezidents utt.) ir bijusi varas vertikāles stiprināšana un savas varas paplašināšana. Krievijas varas struktūrām teritorija ir vienā no pēdējām vietām: svarīgi ir saglabāt, noturēt un vairot varu ar jebkuriem līdzekļiem, tad varēs arī teritorijas atgūt, iegūt un paplašināt, kam līdzi nāks jauni pavalstnieki. Milzīgās teritorijas dēļ Krievija vienmēr ir karojusi tādā veidā, ka tā var atļauties uz laiku atdot ievērojamus apgabalus pretiniekiem, divreiz vēsturē pat Maskavu atstājuši ienaidniekiem nodedzināt (Krimas tatāriem 1571. gadā un Napoleona armijai 1812. gadā), lai tikai atstātu paši savu varu neskartu. Absolūtu varu tīkojošajiem Krievijas valdniekiem ir svarīgi saglabāt varas struktūru, kas pēc tam spēj piespiest pašu iedzīvotājus uzvarēt pretiniekus kaujas laukā. Vismaz tā tas darbojās līdz pat Otrā pasaules kara beigām.

Krievijas sabiedrība, pēc visa spriežot, pie tā varētu būt pieradusi tik ļoti, ka neuzskata kādu pārsimt kvadrātkilometru īslaicīgu zaudējumu par lielu problēmu, jo šī sabiedrība iepriekšējos gadsimtos ir pieredzējusi teritoriju zaudēšanu un atgūšanu abos pasaules karos, kā arī dažādus (viņu izpratnē) mazākos bruņotos konfliktos Kaukāzā un citur. Pavisam cita lieta ir varas maiņa: kad Krievijā beidzot sabrūk kāda korumpēta, pārkaļķojusies, izkurtējusi un pat uz pašsaglabāšanos vairs nespējīga sabiedriskā iekārta (cara patvaldība 1917. g., padomju režīms 1991. g., Jeļcina laika tirgus ekonomikas aizmetņi 1998. g. ekonomiskajā krīzē), tad varas ļodzīšanās gandrīz visiem tautas slāņiem atnes sēdēšanu bez darba, parādus par dzīvokli, atslēgtu elektrību, apledojušus radiatorus ziemā un maizi uz kartītēm, pie kuras vēl ir jātiek klāt tirgū, kuru kontrolē reketieri. Ierindas krieviem tas viss labi glabājas kolektīvajā atmiņā, tāpēc Kremlim nav bijis grūti spekulēt ar šīm bailēm — “ja kāds cits bez Putina līdīs pie varas, jums zudīs visa tā stabilitāte, kas ir tagad”.

Gan Latvijā, gan Ukrainā sabiedrības attieksme līdzīgā situācijā ir diametrāli pretēja. Mums ir pierasts tik ļoti iestāties par savu valsti, ka mēs nemaz nevaram iedomāties, ka varētu kādu tās daļu tā vienkārši atstāt pretiniekam okupēšanai. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs katru reizi, braucot uz robežu, publiski atgādina: “Mūsu princips ir — neatdot no savas valsts nevienu centimetru!” Tāpat Ukrainā, pretstatā visādā ziņā federālajai un daudzvalodīgajai Krievijai ar nebeidzamām kungu — kalpu attiecībām, ir egalitāra sabiedrība, kas dzīvo unitārā valstī: tā pati sevi vienmēr ir uzskatījusi par vienotu organismu, kur kādas teritorijas atdošana tiek izjusta kā locekļa nociršana. Pilnmēroga kara pirmajā ziemā Bahmutas aizstāvēšanā ievainoti jaunieši “Neatkarīgajai” stāstīja: “Varētu padomāt, kāpēc mēs cenšamies neatdot pilnībā nopostīto Bahmutu un atkāpties uz izdevīgākām pozīcijām? Tāpēc, ka krievi vienmēr pilnībā noposta visu. Ja mēs atiesim uz nākamo un aiznākamo pilsētu, tad arī tur drīz vien būs Bahmuta. Līdz ar to mēs turamies šeit, lai varētu paglābt visas nākamās pilsētas, kas stāv aiz mums.”

Kremļa acīs turpretī militārā pretinieka mēģinājumi uz laiku ieņemt kādu Krievijas teritorijas daļu nav nekas tāds, kas vēstures gaitā nebūtu bijis daudzkārt pieredzēts — un beigās vienmēr atrisināts, citādi jau pati Krievija šodien vairs neeksistētu. Turpretī Kremļa saimnieku (lai kas tie kurā gadsimtā nebūtu) ieskatā īstā nepiedodamā ļaundarība, kas jebkuros gadījumos jāsoda ar nāvi, ir — pretenziju izteikšana uz politisko varu un aktīva darbība, lai šo varu arī paņemtu!

Krievijā tāpēc ir noslepkavoti opozīcijas līderi Ņemcovs un Navaļnijs, kolīdz viņi sāka izrādīt reālu vilkmi vēlēšanās un vadīja tautas politiskās kustības. Citi vispirms tiek ieslodzīti, ar ko parasti pietiek, lai salauztu viņu augšupejošo politisko trajektoriju. Kam paveicas, tie paši paspēj aizbraukt uz ārzemēm.

Vistuvāk varas zaudēšanai Kremlis bija “vāgneriešu” dumpja laikā pagājušā gada vasarā. Kamēr vairākus mēnešus algotņu vadonis Jevgēņijs Prigožins publiski lamāja visādiem mātesvārdiem aizsardzības ministru un armijas komandierus par bruņojuma nepietiekamību, Kremlis klusēja: līderiem Krievijā vienmēr bijušas izdevīgas dažādu veidu padoto nesaskaņas, lai viņi kopīgi nevienotos gāzt augstāko vadoni. Taču brīdī, kad “vāgnerieši” devās uz Maskavu izteikt savas pretenzijas un varbūt pat sagrābt varu, dumpis tika izbeigts, bet visi tā organizatori — divu mēnešu laikā fiziski iznīcināti, turklāt īpaši publiskā veidā: notriecot viņu privāto lidmašīnu pašas Krievijas teritorijā.

Ukrainas puse ir ļoti mācījusies no “vāgneriešu” dumpja un ļoti apzināti neveic nekādas politiskas kustības vai paziņojumus attiecībā uz Putina gāšanu vai varas nomaiņu Krievijā. Ukraina runā un rīkojas atbilstoši Ženēvas konvencijai — nodrošina iekarotās teritorijas civiliedzīvotāju eksistences minimumu, internē karagūstekņus, veido kara komandantūru utt., taču nekomentē dažu asprāšu ierosinājumu pasludināt “KTDR” jeb “Kurskas tautas demokrātisko republiku”. Tikai nedēļu pēc operācijas sākuma Kijiva izskaidroja operāciju Kurskas apgabalā ar nepieciešamību veidot buferzonu, no kuras krievi nevarētu ar reaktīvo artilēriju un haubicēm apšaudīt daudzcietušos Sumu un Harkivas apgabalus. Šāda izteikti apolitiska darbība, pamatojot to vienīgi ar militāru vajadzību, patiesībā var nozīmēt ļoti gudru rīcību, spēlējot uz Krievijas iekšpolitiskajām tradīcijām — neapdraudēt cara varu, bet tikai ieņemt teritoriju, un to pašu it kā vien uz laiku.

Pat ja ukraiņi gribētu sadarboties nosacītās “KTDR” izveidē ar kādu Krievijas opozīciju, tad nav jau īsti ar ko sadarboties. Lielākā daļa no Krievijas liberālās opozīcijas ir biedrību, forumu, tribīņu un grantu cilvēki bez pieredzes pašvaldību vadīšanā, kārtības nodrošināšanā, saimniecības atjaunošanā un vispār jebkādos darbos, kur būtu jāatrota piedurknes. Turklāt tie paši nesatiek savā starpā un nekad nav bijuši ne tuvu vienotas, koordinētas militāri politiskās darbības īstenošanai. “Trimdas valdības”, “ēnu kabineta” vai kaut kā tāda izveide krievu politemigrantu starpā nav tikusi nopietni apspriesta ar potenciālajiem līderiem. Garijs Kasparovs vienmēr bijis publiskais intelektuālis un jau ir pamatīgos gados, turpretī Mihails Hodorkovskis pēc desmit gadu nosēdēšanas lēģeros un pāri palikušā “Yukos” biznesa atgūšanas tagad sauc uz radikālu cīņu pret Putinu ar ieročiem rokās. Uz sadarbību ar tādiem politieslodzītajiem kā Vladimirs Kara-Murza vai Iļja Jašins vispār labāk neorientēties, ja reiz viņi, ar Baltā nama un Vācijas palīdzību izkļuvuši no politiskā ieslodzījuma, pirmajā preses konferencē metas publiski reklamēt ideju par sankciju mazināšanu Krievijai. Cilvēktiesību advokāts Marks Feigins, kas senāk paguvis iegūt pieredzi vicemēra darbā, ir vairāk noderīgs kā videoblogeris, turklāt pats vienmēr sevi nostādījis par juristu, nevis politisku kandidātu. Ukrainai viņu vidū nav ar ko sadarboties, un izskatās — labi, ka tā. To pierāda arī Latvijas reakcija: pie mums tāpat šos Krievijas opozicionārus labprāt uzklausa, taču nepiedāvā nekāda veida sadarbību. (To, ka var būt otrādi, parāda Baltkrievijas piemērs — baltkrieviem Viļņā ir pilnvērtīga opozīcijas politiskā struktūra Svetlanas Tihanovskas vadībā.)

Šī gada pavasarī Belgorodas apgabalā reidus veica “Azovas” brigādes sastāvā karojošie Krievijas brīvprātīgā korpusa un leģiona “Svoboda Rossiji” kareivji, kas ir Krievijas Federācijas pilsoņi. Viņus Putina režīms vajājis jau kopš divtūkstošo sākuma, tāpēc viņi pēc Krimas aneksijas pārgājuši Ukrainas pusē. Tur vadošais personības tips ir zvērināts nacionālists, kas klausās metālu, tetovējas ar rūnām, ir iemācījies ukrainiski, lieto pagānu simboliku un neatsakās no Krievijas pases tikai tāpēc, ka cer kādu dienu ar nažiem pašrocīgi nodurt Putinu. Viņi ir vienīgie Krievijas pilsoņi, kas ar ieročiem rokās cīnās pret Kremļa režīmu. Nebūtu jābrīnās, ka Londonā sēdošam liberālim, kas pieradis automāta vietā rokā neturēt neko smagāku “Starbucks” krūzi, tāds krievu leģionārs izraisītu vēl lielākas šausmas nekā Putina FSB.

Tikmēr ukraiņi no savu brīvprātīgo sabiedroto reida Belgorodas apgabalā ieguva datus par to, kā šādos gadījumos reaģē vietējās varas iestādes, militāristi, krievu specdienesti un iedzīvotāji, lai uz šo prognožu pamata savu darbību Kurskas apgabalā modelētu atbilstoši tam, lai operācija maksimāli izdotos. Tieši tāpēc Ukraina nav izrādījusi nekādas politiskas pretenzijas uz varu Krievijā, jo šis ir gadījums, kad var mācīties no Prigožina kļūdām, nevis savējām.

Par Ukrainas pusē karojošo krievu brīvprātīgo formējumu neparasto izcelsmi lasīt šeit.

Novērtē šo rakstu: