„Pircējs veic due diligence,” – tā ekonomikas ministrs Artis Kampars pirms trim mēnešiem skaidroja 35 tūkstošu latu saņemšanu no viņa rūpīgi slēptas personas, kura it kā esot gatava pirkt ministra zaudējumos un parādos slīkstošo uzņēmumu Firma Ronis un par iespēju izpētīt uzņēmumu iemaksājusi šādu „drošības naudu”. Pietiek aprēķini rāda – ministrs, kura veiktais īpatnais darījums ir licis domāt par slēpta dāvinājuma vai pat kukuļa saņemšanu, varētu būt uzstādījis Latvijas uzņēmējdarbības rekordu uzņēmuma audita veikšanas ilgumā.
Kā jau ziņots, Kamparu pērn reizē ar dzīvesbiedres it kā sakrātiem un nu viņam uzdāvinātiem 27 tūkstošiem latu no bankrota glāba un turpināt ierasto dzīvesveidu (iespaidīga savrupmāja un atsevišķs dzīvoklis Tukumā, personiskais auto papildus dienesta automašīnai, brauciens ar ģimeni uz Alpiem) ļāva arī 35 tūkstoši latu, ko viņš saskaņā ar paša skaidrojumu esot saņēmis no mistiska investora.
„Līdzīgi kā daudziem komersantiem, arī manam uzņēmumam pēdējos krīzes gados finanšu rādītāji ir pasliktinājušies. Pašlaik esmu uzsācis uzņēmuma kapitāldaļu pārdošanas procesu, un, kā tas ir raksturīgi šāda veida darījumiem, kapitāla daļu potenciālais pircējs ir uzsācis due diligence procesu un, apstiprinot savu nolūku nopietnību, ir iemaksājis man drošības naudu,” – tā aprīļa sākumā savā blogā rakstīja Kampars, klāstot, kādā veidā viņš bez parādos un zaudējumos slīkstošā Roņa kapitāldaļu pārdošanas pērn ticis pie 35 tūkstošiem latu.
Savukārt no ministra VID aprīļa beigās sniegtajiem skaidrojumiem izrietēja, ka mistiskais pircējs vēl nemaz neesot paziņojis par vēlmi pirkt ministra uzņēmuma kapitāldaļas. „Deklarācijas 8. sadaļā norādītais Kapitāldaļu pārdevuma līgums Nr.1/2010 noslēgts ar iepriekšējas pārbaudes tiesību. Pircējs veic due diligence un 2010. gadā nav paziņojis par vēlmi pirkt kapitāla daļas. No tā izrietoši, kapitāla daļas pircējam 2010. gadā nav nodotas un samaksa par kapitāla daļu pārdošanu nav saņemta. Uz minētā līguma pamata 2010. gadā tika saņemta drošības nauda Ls 35 000 apmērā,” VID skaidroja Kampars.
Lursoft datu bāze rāda, ka arī pašlaik, pēc pirmā pusgada beigām Firmas Ronis vienīgais oficiālais īpašnieks ir Kampars, - tātad, neraugoties uz ministra apgalvojumiem par vēlmi pārdot uzņēmumu, tas joprojām nav noticis.
Savukārt tas nozīmē, ka, ja ticēt ministra apgalvojumiem, viņa firmas ar 269,6 tūkstošu latu lielo pagājušā gada apgrozījumu izpēte un audits ilgst jau vairāk nekā pusgadu, - vai arī audits beidzies un Kampara labvēlis savus 35 tūkstošus latu nav vēlējies ņemt atpakaļ (vai arī ministrs atradis vēl kādus jaunus papildienākumus, no kuriem savukārt atmaksāt šos 35 tūkstošus).
Neviens no Pietiek aptaujātajiem nodokļu ekspertiem un auditoriem nevarēja minēt gadījumu, kad šāda „izmēra” uzņēmuma izpēte reāli prasītu tik ilgu laiku. „Firmiņa ir niecīga – 270 tūkstošu gada apgrozījums ir ļoti sīks, arī tās darbības virzieni – ēkas apsaimniekošana Tukumā un darbs sadzīves tehnikas jomā – ir vienkārši. Mēneša, augstākais, divu laikā šādu uzņēmumu var izpētīt no augšas līdz apakšai un otrādi,” Pietiek atzina viens no aptaujātajiem, kurš, ņemot vērā, ka runa ir par ministra uzņēmumu, nevēlējās izteikties publiski.
Savukārt cits norādīja uz, viņaprāt, komisku salīdzinājumu: „Ja nemaldos, Kampara kungs nesen paziņoja, ka vēloties, lai divos mēnešos tiek veikts airBaltic audits. Ja salīdzina airBaltic 208 miljonu latu gada apgrozījumu un paša Kampara firmas gandrīz tūkstošreiz mazāko apgrozījumu, tad, ņemot vērā, cik ilgi notiek Kampara firmas „izpēte”, airBaltic auditam vajadzētu tapt 500 gadu laikā vai pat ilgāk... Bet, protams, nav šaubu, ka Kampara firmas „izpētes” ilgumam ir pilnīgi citi iemesli.”
Tomēr ne ekonomikas ministra preses padomniece, ne pats Kampars aizvadītajā nedēļā nevēlējās atbildēt uz vairākkārt uzdotiem jautājumiem – cik ilgi vēl turpināsies due diligence process uzņēmumā Firma Ronis un vai ekonomikas ministrs varētu minēt vēl kādu uzņēmumu ar 200 000 latu gada apgrozījumu, kurā due diligence process turpinātos vairāk nekā pusgadu.
Arī nesenā intervijā izdevumam SestDiena, ko pats žurnāls bija nodēvējis par Kampara grēksūdzi, ministrs turpināja izvairīties no atbildēm par viņa mistisko investoru: „Ja tas līgums ar cilvēku, kurš gatavs pētīt un, iespējams, uzņēmumu pirkt, ir konfidenciāls, tad nesaprotu, kā man vajadzēja rīkoties.”
Jau ir ziņots: VID norāda, ka 2002. gadā pieņemtie valdības noteikumi nosaka, ka amatpersonām „jānorāda informācija par pārskata periodā gūtajiem visu veidu ienākumiem, sniedzot informāciju par to gūšanas vietu (avotu), norādot juridisko personu identifikācijas datus un fizisko personu vārdu un uzvārdu un summu (3.7.punkts)”.
Tas nozīmē, ka Kamparam saskaņā ar likumdošanu, ja viņš patiesi saņēmis no kādas personas 35 tūkstošus latu, deklarācijas ienākumu sadaļā bija jāuzrāda šīs personas nosaukums vai vārds un uzvārds. Arī savā blogā ministrs iepriekš ir apgalvojis, ka saistošāks viņam esot noslēgtais līgums: „Kamēr darījums ir procesā, man nav tiesību izpaust šīs personas vārdu – tāds ir līguma par kapitāldaļu pirkšanu nosacījums.”
Kā jau ziņots, šis nav vienīgais saimnieciskais brīnums, kas izdevies Kampara firmai. Spriežot pēc SIA Ronis 2009. gada pārskata, pašā krīzes pilnbriedā no nezināmiem avotiem līdz 2012. gada novembrim bez procentiem aizņemties 22 tūkstošus eiro.