Kamēr jūs neesat nošauts, jūs nedrīkstat protestēt pret savu nošaušanu
Aivars Zilups07.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Liegums lietot vārdus “master” un “slave” (kas programmēšanā tiek aģitēts jau gadiem) ir sava veida vēstures dzēšana no kolektīvās atmiņas. Pat, ja viens kādas subjektu kopas loceklis tik tiešām metaforiski ir kā vergturis un pārējie tam vergo, — to nedrīkst skaļi attiecināt!
Vēsturiskais notikums bija kaut kas unikāls un vienreizējs ne tikai fiziskajā realitātē, bet arī jebkādā mentālā abstrakcijā. Ja jūs vakar sēdējāt pie galda, ko pirmoreiz cilvēces vēsturē nosaucāt par “apaļu” (un tā formas dēļ izdevās ļoti dzīvelīga un, iespējams, vēsturiski nozīmīga saruna), tad nekas cits vairs šajā pasaulē nevarēs būt “apaļš”, jo tas cits nebūs tas galds, pie kura jūs sēdējāt. Jaunajā pasaules kārtībā ir svētas lietas, kurām nav iespējami nekādi analogi nekādās citās dimensijās.
Ar Dāvida zvaigzni ir vēl trakāk. Dāvida zvaigzni neviens nav izmantojis, lai runātu par kaut kādu abstraktu subjektu (ne cilvēku) šķirošanu konceptuāli (kā tas jauno ideologu skatījumā ir programmēšanas nozarē ar it kā verdzību trivializējošiem terminiem). Nē, piesaucot Dāvida zvaigzni, ir vistiešākajā veidā atgādināts par šo skaudro mācību no 20. gadsimta. Taču tas nav pareizi! Šo mācību nedrīkst iedzīvināt, nevar runāt par kopīgo un atšķirīgo, nevar runāt par kaut ko, kamēr tas nav tas pats. Tēma ir kategoriski slēgta.
Ja jūs nedrīkstat vilkt paralēles, tad jums ir pateikts kaut kādā mērā, ka dzeja ir aizliegta. Mūsdienu dzejnieki ir tādi paši kā mūsdienu [galma] muzikanti. Viņu gudrība ir ekspertu zināšanās, nevis dzīvesziņā. Viņi slavina Orvela “
Vēsture kā dzīvības un cilvēka prāta vadītas un uztvertas pasaules sistemātisku parādību konceptualizēšana ir aizliegta. 12. decembra protestētāji iestājās pret lietām, kuras valdība nemaz negrasījās ieviest, un tāpēc tika nosodīti. Mietpilsoņu prātos bija neaptverami pieļaut, ka šie kartupeļi 21. gadsimtā spēj redzēt ar 20. gadsimta vēsturi puslīdz pārzinoša cilvēka acīm. Nevar būt, ka tāda veca optika vēl strādā.
Varai lojālajiem šķiet, ka 20. gadsimta vēsture nav pārceļama 21. gadsimtā, jo 21. gadsimtā ir feisbuks un aifons, un Pasaules Veselības organizācija teica tā. Šie cilvēki dzīvo tik bezrūpīgā pasaulē, ka pat ziņas “Kariņš atbalstītu obligātu vakcinēšanos atsevišķos gadījumos” un “Valdībā sāk diskusiju par obligātu medicīnas personāla vakcināciju” netraucē viņiem galvot, ka sašutumam nav pamata, proti, piespiedu vakcinācijas nav! Vēsture nebija burts burtā vēl atkārtota, kā jūs uzdrīkstējāties protestēt pret, jūsuprāt, paredzamo notikumu virzību. Kāda tumsonība! Kamēr jūs neesat nošauts, jūs nedrīkstat protestēt pret savu nošaušanu.
Paziņojot, ka nekas šodien nevar atsaukties uz vēsturisku notikumu vai notikumu virzību, tiek mācīts, ka šis notikums nenotika - tas bija, bet no tā uz šodienu, uz īstenību, uz mūsu dzīves telpu nav pārceļams itin nekas, izņemot pašu notikumu visā tā pilnībā. Tas, protams, nav iespējams, līdz ar to pārceltas uz šodienu tiek tikai kaut kādas memorabīlijas, kuras māk "lietot" jebkurš sentimentālisma pazinējs.
Bet kāda jēga no bēdu uzplaiksnījumiem, veroties uz memorabīlijām, ja šis sērīgums nenes līdzi nekādu izpratni par to, ka tas pats var notikt atkal un atkal? Sentimentālisms nekur nepazūd, tas ir iedzimts instinkts, ar kuru ir apveltīts jebkurš dzīvnieks, bet tas no vienas sugas skatpunkta netiek attiecināts uz parazītiskas sugas indivīdiem. Cilvēku pazemošana sākas nevis sentimentālisma prombūtnes laikā, bet tad, kad cilvēki tiek pakļauti necilvēcīgai sistēmai, kad kādi cilvēki kļūst par mazāk cilvēkiem.
Aizliedzot vilkt paralēles ar vēsturiskām necilvēcībām un atļaujot tikai lētu sentimentālismu, šo necilvēcību galvenās mācības tiek dzēstas no mūsu kolektīvā saprāta.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
