Kam vajadzētu stāties tiesas priekšā saistībā ar Meroni "uzdāvinātajiem" miljoniem

Neapšaubāmi uz apsūdzēto sola vajadzētu sēsties bijušajam prokuroram Andim Mežsargam. Šim ar vājību uz alkoholiskiem dzērieniem sirgušajam „Lemberga lietas arhitektam” mēs būtībā varam pateikties par to, ka arestētā manta „glabāšanā” R. Meroni tika nodota bez jebkādas inventarizācijas, bez novērtējuma, bez jebkādiem nosacījumiem par atskaišu sniegšanu. Tas, ka tagad valsts iestādēm nav skaidrs, ko un kā īsti pārņemt, ir tieši A. Mežsarga „nopelns”.

Blakus A. Mežsargam neapšaubāmi vajadzētu sēdēt prokuroram Jurim Jurisam. Ja ne viņa aktīvā „palīdzība”, Šveices mahinatoram nebūtu izdevusies shēma ar „Ventspils naftas” akciju paketes pārdošanu. Medijos šī shēma ir aprakstīta detalizēti, un jebkurā tiesiskā valstī J. Jurisam jau sen būtu uzrādītas apsūdzības.

Lai kā nu jau bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers vienmēr un jebkurā situācijā ir mēģinājis izvairīties no jebkādas personiskas atbildības, nav ne mazāko šaubu – ja ne viņa noziedzīgā bezdarbība, ne tikai nevarīgi noraugoties J. Jurisa darbībās, bet arī tās pat savā veidā piesedzot, Šveices mahinatoram būtu bijis daudz grūtāk pārņemt savā faktiskajā kontrolē nozīmīgākos Ventspils tranzītuzņēmumus.

Vēl viena izbijusi amatpersona, kurai vajadzētu sēsties uz apsūdzēto sola par noziedzīgu nolaidību, kurai bijušas smagas sekas, ir nu jau bijušais ilggadējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. Tieši viņa atbildība ir tā, ka Valsts policija – tostarp Ekonomikas policijas „pasūtījumu galds” – ilgus gadus ignorēja pārliecinošo informāciju un faktus par R. Meroni un viņu piesedzošo prokuroru izdarībām.

Protams, saraksts nebūs pilnīgs bez vēl viena izbijuša ģenerālprokurora, tagadējā Satversmes aizsardzības biroja priekšnieka Jāņa Maizīša (attēlā). Viņš pēdējā gada laikā izliekas faktiski nemanāms, un tam ir virkne iemeslu, kuru vidū viens no nozīmīgākajiem neapšaubāmi ir tieši R. Meroni afēras.

Tas, ka Satversmes aizsardzības birojs izlikās nemanām notiekošo, liecina par vienu no diviem – vai nu runa ir „tikai” par noziedzīgu nolaidību, vai arī J. Maizītis un/vai viņa padotie bija „daļā”, un tad jau runa ir par korupciju, kam bijušas valstiski ļoti smagas sekas.

Šeit gan var iebilst, ka varbūt jau Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks nemaz nav vainīgs un īstie atbildīgie ir bijušais biroja darbinieks, daudzu afēru piesedzējs Aigars Sparāns un viņam līdzīgie. Bet tā ir tikai atruna, - tieši biroja priekšnieks ir atbildīgs par biroja darbu vai bezdarbību.

Var, protams, mēģināt teikt, ka nekādus zaudējumus jau Latvijas valsts nemaz nav cietusi, - izšķērdētā un izzagtā manta jau nemaz nav bijusi tās īpašums. Taču tā ir tikai atrunāšanās, jo iznākums Aivara Lemberga krimināllietā var būt tikai viens no diviem.

Viens variants – apsūdzēto notiesā, piespriež mantas konfiskāciju, un izrādās, ka neko valsts vairs nemaz nevar konfiscēt, jo visu vērtīgāko izzadzis Šveices mahinators un valts zaudējusi varbūt 100, varbūt arī vairāk miljonus eiro.

Savukārt otrs variants – apsūdzēt attaisno, viņš prasa atpakaļ savu mantu, un tad izrādās, ka atdodamā manta ir par varbūt 100, varbūt arī vairāk miljoniem eiro mazāk vērta nekā savulaik arestētā. Kā jūs domājat, kam nāksies kompensēt pazaudēto? Protams, Latvijas nodokļu maksātājiem...

Ar vārdu sakot, atcerēsimies šos uzvārdus brīdī, kad Latvijas valsts būs spiesta atzīt zaudētās summas grandiozos apmērus, bet nebūs gatava izvirzīt šiem cilvēkiem apsūdzības.

Novērtē šo rakstu: