Kāds man jautāja - kāpēc tāda nepatika pret “Vienotību”? Tā nav nepatika, bet gan faktos balstīts kopainas redzējums
Otto Ozols23.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsti ir turpināts izzagt arī šajos pēdējos 10+ gados. Kurai partijai šajā laikā ir piederējis lielākais politiskās varas portfelis - četri premjera posteņi, Finanšu ministrija, Aizsardzības, Iekšlietu ministrijas, kontrole Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadībā, utt.?
Protams, šī politiskā spēka atbalstītie mediji ir mērķtiecīgi skaidrojuši, ka vainīgi ir visi citi, bet viņi ne. Bet aplūkosim lielo kopainu - kuri tad patiesībā ir bijuši pie pirmajām politiskajām vijolēm šajās gadiem ilgušajās, nesodīti izvērsušās afērās, kuru apjoms mērojams desmitos, pat simtos miljonos eiro?
Tas neatceļ citu partiju atbildību, iesaisti, bet tās nevarētu to izdarīt, ja nebūtu vienošanās ar šo grupējumu, kuram šajos gados ir bijusi tik nopietna ietekme - summāri vislielākā, viņi ir kontrolējuši teju visus politiskās varas atslēgu posteņus. Un šī grupējuma veterāns, viens no dibinātājiem un ietekmīgs vecbiedrs ir pašreizējais premjers Krišjānis Kariņš.
Māra Zālīte viņu aizstāv emociju vadīta, tikai kādēļ viņa neaizstāv tos, kuri cieš no situācijas, ka Latvija ir visvājākā, sociāli netaisnīgākā un nabadzīgākā valsts Baltijā? Jā - tāds ir Eiropas Komisijas oficiālais atzinums, ko publiski LTV atzina arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Kāpēc tāda līdzjušana politiķiem, kuri 10+ gadus pelnījuši daudztūkstoš latu, eiro algas, bet nekad īsti nav spējuši atbildēt, kāpēc rezultāti ir nožēlojami? Kad beidzot sāksim domāt par cilvēkiem, valsts nākotni, kurai šobrīd ar noziedzīgā politiskā karteļa atbalstu nozagti simtiem miljonu eiro?
Manas prioritātes - tauta, valsts, nākotnes ieguldījumi izglītībā, zinātnē, medicīnā. Nevis daiļrunīgi politikāņi smalkos uzvalkos, kuri tur lietussargu ES lielvarenajiem, izpelnās dažus atzinības vārdus un dienas beigās apkalpo būvnieku karteļus, azartspēļu bonzas, OIK mahinatorus un citus megablēžus.
Politiķu kritika nav valsts kritika - kā daži man te pārmet. Politiķi - Reirs, Kariņš, Levits, Rinkēvičs, Ašeradens, Viņķele, Bordāns, Pavļuts, Pabriks - tā nav Latvija. Tie ir politikāņi, kuri izrāvušies pie varas un ciniski izmanto lētticīgos. Ar lētticīgajiem saprotu cilvēkus, kuri nekritiski notic glīti safrizētiem personāžiem dārgos uzvalkos, kuri runā smalkos svešvārdos izrotātas frāzēs, kurām patiesībā nav nekāda seguma. Ar valsts, tautas patiesajām interesēm te nav nekādas saistības. Tieši tāpat kā konkurējošajiem grupējumiem, kurus apkalpot uzņēmies Gobzems ar kompāniju.
Ja Vienotībai un pārējam kartelim patiešām interesētu cilvēku veselības, dzīvības, tad par vakcinācijas plānu viņi nesāktu domāt... gadu pēc pandēmijas sākuma. Viņu prioritātes acīmredzami ir pavisam citas.
Kāds man ne bez pamata aizrādīs, ka šī nepatika pret Vienotību ir personīga. Jā, neliegšos, tā tas ir! Esmu bijis liecinieks, kā šī grupējuma cilvēki valdības līmenī apzināti torpedēja valsts nākotnei izšķirīgi svarīgas iniciatīvas, klaji ignorēja Eiropas Komisijas ziņojumā norādītos Latvijas nacionālās drošības apdraudējumus.
Jā, man Latvijas drošība, ilgtspējīga nākotne ir ārkārtīgi un personīgi svarīga. Un man - jā, personīgi un cilvēcīgi nav un nebūs pieņēmami cilvēki, grupējumi, kuri to visu ļoti konkrēti apdraud un grauj. Jā - mani personīgi aizskar, ka bariņš politbiznesmeņu ciniski izzog valsts budžetu, simtiem miljonu, kas nenonāk pie pensionāriem, skolotājiem, mediķiem, ugunsdzēsējiem, policistiem, netiek investēti zinātnē, izglītībā.
Nenoliedzami, tas ir arī personīgi. Personīgi man nav pamata žēloties par savu labklājību, bet neesmu akls - es redzu baiso nabadzības plaisu, vienu no briesmīgākajām Eiropā, ekonomisko nestabilitāti, pensionāru, skolotāju, mediķu pazemošanu, tiesisko nihilismu Saeimas līmenī.
Un es nerunāju par kaut kādām anonīmām sociālajām grupām - pensionāriem, mediķiem, skolotājiem, policistiem. Daudzus pazīstu personīgi, dzirdu, saprotu viņus, un man personīgi sāp netaisnība, ko viņi piedzīvo. Tie ir mani draugi, līdzcilvēki, krietni ļaudis. Vai man klusēt, redzot, ka viņus māna, pazemo un apzog?
Un esmu klātienē piedzīvojis, redzējis Vienotības politikāņu uzvedību un attieksmi. Esmu viņu spices cilvēkiem personīgi lūdzis, ar faktiem, agrumentiem pamatojis vairāku būtisku reformu nepieciešamību. Esmu to mēģinājis gadiem ilgi un neatlaidīgi. Bet 2019. gadā es burtiski piedzīvoju šoku, redzot, ar kādu cinismu viņi izveidoja valdību. Kaut ko tādu var izdarīt tikai cilvēki, kuri ienīst Latviju. Tas man nav un nebūs pieņemami.
Man Latvija ir kas vairāk nekā vien vārds tukšā lozungā. Un es lūdzos, mēģinu saņemties, atrast spēkus, lai to aizstāvētu. Esmu to darījis savās grāmatās, 500+ politiskajās esejās, analītiskajos rakstos, ārzemēs un pašmājās. Esmu personīgi uzrunājis politiķus, piedalījies Saeimas komisiju, valdības sēdēs, lai kaut ko mainītu. Kaut kas reizēm ir izdevies, kaut kas ir sanācis. Bet ar Vienotības karteļa atgriešanos pie varas sapratu, ka dialogs ir beidzies.
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
