Iesaki rakstu: 
Visi pēdēja laika notikumi un informācija, kas nākusi gaismā, ved pie tā, ka Valda Dombrovska valdības atbalsts sabiedrībā sarucis līdz minimumam. Cilvēki vairs netic ne valdībai, ne Ministru prezidentam, ne arī tam, ka kaut kas Latvijā varētu mainīties uz labo pusi. Pavisam maza ir sabiedrības daļa, kas gatava cīnīties, protestēt, piketēt, jo neviens viņos neklausās un nekādas izmaiņas nav paredzamas. Katru nedēļu tikai jauni ierobežojumi, pabalstu apcirpšanas un Dombrovska monotonais, modrību iemidzinošais tembrs...
Ko gan var gribēt no cilvēkiem, kas paši netiek galā ar savām privātajām lietām – kā viņi “saremontēs” mūsu valsts budžeta lietas? Dombrovsku nekustamā īpašuma bizness kopš 2008. gada nav maksājis milzīgā, 1,15 miljonu latu lielā kredīta pamatsummu, ko laipni ļāvusi darīt valstij piederošās Latvijas Hipotēku un zemes banka. Partijas biedrs un ekonomikas ministrs Artis Kampars jau labu laiku nevar tikt galā ar savu ienākumu deklarāciju, turklāt tiek pieļauta iespēja par “aplokšņu algu” maksāšanu viņa uzņēmumā. Vai tas viss izklausās pēc valdības, kas savu uzmanību pilnībā var veltīt normālas valsts izaugsmes veicināšanai? Gluži kā pēc Dž.Orvela – atkal daži ir vienlīdzīgāki par citiem.
Un tikmēr latvieši izbrauc. Brauc pelnīt naudu uz Vāciju vai citām valstīm. Darbs ārpus dzimtenes nebūt nav viegls, taču šajās valstīs ciena pašus cilvēkus – pat iebraucējus –, un tas rada piederības sajūtu jaunajai mītnes zemei.
Taču atcerēsimies, ka Latvija tomēr ir demokrātiska valsts. It kā valdībai būtu jāpārstāv vairākuma viedoklis, bet pilnīgi nekas neliecina, ka tā tas ir. Un ko šādos gadījumos dara demokrātiskās valstīs? Tieši tā – tiek mainīta valdība. Vai tiešām Latvijā nevaram atrast tos cilvēkus, speciālistus, ekspertus – jaunus un pieredzējušus, kurus neinteresē tikai savas kabatas piebāšana?
2007. gadā, kad pie varas bija Aigars Kalvītis, tika rīkota lietussargu revolūcija. Cilvēki tika pulcināti pie Saeimas, lai ar lietussargiem rokā lietus dienā paustu savu attieksmi pret valdību un tās ministriem, kas vairs neizpelnījās cilvēku uzticamību. Visi bija pārliecināti, ka pie varas esošā valdība ir zaudējusi leģitimitāti, ka to nevar pieļaut, ka ir kaut kas jāmaina, valdība jāatlaiž. Cik lielā mērā situācija ir mainījusies?
Cilvēki, kas pirms četriem gadiem tik aktīvi aizstāvēja Latvijas tautas tiesības un mudināja nesamierināties ar esošo situāciju, nav spējuši paši pārstāvēt sevis paustos ideālus. Šodien, 2011. gada pavasarī situācija ir gandrīz identiska – tautas uzticības valdībai nav. Kādēļ gan tagad neviens nepieprasa valdības atkāpšanos?
Būsim konsekventi un neļausim mūs atkal piemuļķot.
Redakcijas piezīme: mums nav pārliecības par to, ka šī mums piesūtītā viedokļraksta autore ir īsts cilvēks, nevis šo viedokli aizstāvošo politisko spēku izdomāts pseidonīms. Taču neatkarīgi no tā arī šādam viedoklim ir tiesības tikt publiski izteiktam.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
