Kādas personas portrets

Paštaisni, egoistiski karjeristi var nodarīt lielu ļaunumu sabiedrībai. Tas ne reizi vien jau ir pierādījies. Arī šis gadījums ir spilgts piemērs. Neapvaldāma tieksme sagrābt varu, valdīt pār visu un visiem, kur vien iespējams, savas ambīcijas izpaust, - bieži vien ir tas dzinulis, kas noved pie bēdīgām sekām, bet vienlaicīgi tam vajadzētu kalpot arī par mācību pašam cilvēkam. Jautājums tikai – vai cilvēks ir tik nobriedis, ka ir gatavs mācīties un savas kļūdas atzīt?

Daudzie darbi un ieņemamie amati traucē reāli un objektīvi izvērtēt savas faktiskās spējas veikt tos pienācīgā kvalitātē. Tieksme ieņemt noteicošo lomu visu jautājumu izlemšanā, arī tādu, kuros personas kompetences nav pietiekošas, ir vēl viena spilgta personas iezīme, ko savulaik visādi centos ierobežot.

Dažādu apstākļu sakritības dēļ toreiz tas pilnā mērā neizdevās, tāpēc tagad ir rezultāts, kas grauj visas izglītības sistēmas prestižu, bet personai vēl arvien iztrūkst tāda komponente kā cilvēka apziņa, kas liktu nožēlot sastrādātās nejēdzības, atzīt savu vainu, atvainoties cilvēkiem, kuri nevajadzīgi un nepelnīti ir cietuši vienas personas nezināšanas un paviršības dēļ. Mani gan tas neizbrīna, jo personai arī agrāk bija neadekvāti augsts pašvērtējums un piemita pašslavināšanās tieksme, par ko, protams, viss kolektīvs klusībā smīkņāja. Visi jau to piecieta, bet nedomāju, ka tas tā būs arī turpmāk, īpaši pēc notikumiem, kas risinās tagad. Pašslavināšanās tieksme ļoti traucē objektīvi novērtēt savas patiesās spējas, tikpat lielā mērā tā traucē arī racionālai darbībai.

Šīs rakstura iezīmes bija vērojamas sen. Tās izpaudās arī kā pilnīga necieņa pret kolektīvu brīdī, kad visi saliedējās, lai kopīgi pārvarētu īslaicīgas grūtības, katrs kolektīva loceklis ar izpratni uzņēma daļējus ierobežojumus darbībā, ja tas tajā brīdi bija vitāli svarīgi un nepieciešami kopēju mērķu sasniegšanai, izņemot vienu personu – Māru Marnauzu, kurai jelkādas cilvēku sabiedrībā un darba kolektīvos pieņemtās ētikas normas ir svešas.

Ko var sagaidīt no šādiem cilvēkiem? To, ko esam jau sagaidījuši – pilnīgu bezatbildību, turklāt pārākajā pakāpē. Var jau teikt, ka vienmēr un par visu ir atbildīgs tikai un vienīgi iestādes vadītājs. Bet par ko tādā gadījumā saņem algu visi pārējie? Vai darba līgumam, amata aprakstam, reālai darbībai vairs nav nozīmes? Vai tad ir kāda īpaša cilvēku klase, kuriem ir pilnvaras, bet nav atbildības? Būsim reālisti, ja iestādē strādā daudzi simti darbinieku, iestādes vadītājs katram klāt izstāvēt nevar un katra vietā izdarīt visu arī nevar, tāpēc katra personīgajai atbildībai kolektīva priekšā ir milzīga nozīme.

Un atbildība par to, ka promocijas padomes leģitimitāte netika nodrošināta, ir jāuzņemas personai, kuras darba pienākumos tas ietilpa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa šos jautājumus kārtoja iestādes vadītājas prombūtnē, pati tajā laikā pildot iestādes vadītājas funkcijas.

Katrs saprātīgs, normāli domājošs indivīds tomēr paanalizētu radušos situāciju: ja jau viss Senāts, kopskaitā divdesmit seši cilvēki no tik daudzām un dažādām struktūrvienībām visi kā viens nobalso „pret” personu, neatrodas neviena, kurš balsotu „par”, tad runāt par kaut kādu „sazvērestību” vai iepriekšēju vienošanos gan būtu lieki.

Neviens no šāda balsojuma neiegūst nekādus materiālus vai cita veida labumus, akadēmijas Senāts nav mafija, ko var „nopirkt”. Tas tomēr ir augstākais likumdevējs iestādē, un vēl jo vairāk – tā vienbalsīgajā lēmumā ieklausīties būtu vienkārši pienākums.

Bet nē! Tā vietā, lai kaut reizi paskatītos uz sevi no malas un ieraudzītu savu patieso tēlu, kāds tas ir pārējo kolektīva locekļu uztverē un vispār sabiedrībā, tiek rīkotas melīgas aizstāvības kampaņas sociālajos tīklos, nonākot jau līdz kārtējam absurdam, jo tiek runāts tādu grupu un struktūru vārdā, kas nu nekādi nav pilnvarojušas nevienu savu viedokli paust, kur nu vēl atbalstīt vainīgo personu. Ar meliem un intrigām atkal tiek barota sabiedrība. Vissāpīgākais jau ir tas, ka tādas lietas notiek akadēmiskajā vidē, kurai gan inteliģences, gan ētikas normu ievērošanā vajadzētu būt priekšzīmīgai, jo kā gan citādi tai var uzticēt jaunatnes audzināšanu un izglītošanu?!

Lai portrets būtu objektīvs, nenoliedzami ir jāuzsver personas izcilās darba spējas. Tomēr tās tiek pārvērtētas tai nozīmē, ka, mēģinot sagrābt varu, amatus un ietekmi tik daudzās jomas, neviļus rodas paviršības, kas noved pie ļoti katastrofālām sekām.

Personai vajadzētu spēt novērtēt to cilvēku ieguldījumu, kuri ir viņu un viņas aktivitātes finansējuši, devuši milzīgas iespējas daudzu gadu garumā radošām izpausmēm, un... ar cieņu atkāpties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kolēģi ļoti objektīvi ir nobalsojuši par to, ka persona nav spējīga veikt administratīvo darbu, bet neviens negrasās ierobežot ne radošās izpausmes, ne pedagoga karjeru. Tāpēc vēl jo neizprotamākas šķiet tiesā iesniegtās prasības, cita starpā arī par kompensāciju. Ko tad vajadzētu kompensēt?! Vai pašas nekompetenci? Un cik maksā nekompetence?

Akadēmijai personas nekompetence varētu izmaksāt vairākus desmitus tūkstošu latu, lai pienācīgi atrisinātu visas viņas radītās problēmas. Loģiski būtu, ja persona nevis tiesātos par mistisku „kompensāciju”, bet gan no savas kabatas atlīdzinātu visus iespējamos materiālos zaudējumus akadēmijai.

Katrā ziņā empātija jeb līdzpārdzīvojuma spēja personai ir sveša, līdz ar to krietni pieklibo arī emocionālā inteliģence. No sirds iesaku ar varu nelauzties atpakaļ krēslā, no kura kolēģi vienbalsīgi ir izbalsojuši, cilvēku cieņa nav panākama ar tādām metodēm. Turpmāk vairāk piedomāt pie sava rakstura šķautnēm un izpausmēm, lai savas spējas novirzītu tajās jomās, kas personai ir pa spēkam.

Vai pietiekami precīzs sanāca RPIVA bijušās un nu jau atlaistās zinātņu prorektores Māras Marnauzas portrets?

Ja kāds vēlas apskatīt arī vizuālo tēlu, ne tikai izlasīt vārdisko portretu, lūdzu – foto atrodams pielikumā.

Novērtē šo rakstu: