Kad “princis uz baltā zirga” iejāj Latvijas politikā, līdz galam nonāk tikai zirgs
Pēteris Sproģis27.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien ir mana dzimšanas diena. Man paliek 45. Šis ir arī mans pārdomu un jautājumu laiks. Pirms neilga laika es pavēstīju, ka esmu gatavs doties politikā, iet šo ceļu, lai piepildītu sapni par labāku Latviju. Mans mērķis bija, ir un būs meklēt iespējamo izlīgumu sašķeltajā Latvijas sabiedrībā, lai varam veidot vienotu valsti, kurā visi cilvēki jūtas droši un neatstumti. Lai tas notiktu, mums jāiemācās piedot, jāiemācās cienīt vienam otra pieredzi un viedokli, nevis dzīvot ar absurdu pārliecību, ka “tikai es zinu visu un vislabāk”. Diemžēl tas mums joprojām nākas grūti.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka valsts varai ir pa spēkam veidot labāku komunikāciju ar sabiedrību un iedrošināt visus iedzīvotājus šeit, kā arī tos, kas aizbraukuši, ticēt un kopā veidot labāku Latvijas nākotni. Ir nepieciešams nospraust kopējus mērķus un tos īstenot, papildinot vienam otru, nevis savstarpēji cīnoties. Diemžēl bieži vien karojam nevis pret sliktām idejām, bet uzbrūkam tieši labajām - lai tik kāds politiskā piedāvājuma pelēcībā neizskatītos “spožāks” par citiem.
Es joprojām esmu un būšu pārliecināts, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Kaut arī daudz lēnāk nekā gribētos, tomēr tās tuvojas. Beigsim reiz gaidīt kārtējo jauno un ideālo partiju, kurā darbosies tieši tādi paši cilvēki kā ikviens no mums. Mums jau bijuši gana daudzi “prinči uz baltā zirga”, kuri plānojuši glābt Latviju. Taču tad, kad šāds “princis” iejāj politikā, līdz galam nonāk tikai zirgs. Lai pa kuras partijas durvīm kāds izvēlētos ieiet politikā, visas durvis ved uz vienu un to pašu “politisko baseinu”, kurā ir viens un tas pats “ūdens”, kurā veidojas Latvijas politika.
Negaidīsim ideālu laiku, partiju vai apstākļus, iesaistīsimies! Katrs ienesīsim izmaiņas Latvijas politikā un līdz ar to valsts dzīvē, likumos, kas, savukārt, mainīs mūsu pašu dzīvi. Visām partijām vajadzīgi jauni cilvēki, tikai ne visi to sapratuši. Vismaz piecelsimies, aiziesim uz vēlēšanām un paudīsim savu attieksmi tur.
Ir ticami nostāsti, ka 1990. gados kāda liela un pazīstama banka maksāja pie varas esošajiem politiķiem, lai tie uzturētu sliktas attiecības ar Krieviju. Pateicoties sliktajām attiecībām, ilgstoši netika pieņemts līgums par dubulto nodokļu uzlikšanas novēršanu. Tas ļāva attiecīgiem cilvēki ar šīs Latvijas bankas palīdzību legalizēt liela apjoma finanšu līdzekļus. Kopš tā laika tika mākslīgi saasināts un uzturēts konflikts, kuram mēs esam noticējuši: valoda un okupācija. Un mēs jau gadiem turpinām “uzkurināt” šo konfliktu.
Latviešu valodu neapdraud dažas krievu privātās augstskolas, kurās studijas notiek krievu valodā, bet gan lielais emigrējušo ģimeņu skaits, kurās bērni latviešu valodā var pateikt vairs tikai: “Paldies! Un sveiki!” Nav jau ne prasmes, ne pietiekami drosmes kaut ko darīt šajā jautājumā. Toties nevajag lielu izdomu, lai pirms vēlēšanām patēlotu patriotus, jau kuro reizi pacilājot valodas jautājumu.
Mēs turpinām uzdodot vienus un tos pašus jautājumus, uz kuriem ir gandrīz neiespējami atbildēt, neaizvainojot vienu un neaizskarot otru sabiedrības daļu. Mums ne tikai jāmeklē jaunas atbildes, bet arī jāsāk uzdot būtiski jauni jautājumi.
Vēlreiz uzsveru, ka mana pozīcija ir nemainīga – es esmu par Latvijas okupācijas atzīšanu un latviešu valodu kā vienīgo Latvijas valsts valodu.
Es neesmu iestājies partijā “Saskaņa” un nekad neesmu bijis nevienas politiskās partijas biedrs. Es pieņēmu “Saskaņas” piedāvājumu kļūt par šīs partijas Valsts prezidenta amata kandidātu. Esmu pateicīgs par man izrādīto uzticību un augstu to novērtēju.
Partija “Saskaņa” nav ideāla, bet tā ne tuvu nav mūsu valsts lielākā problēma. Tajā ir daudz cilvēku, kuri vēlas to pašu, ko katrs no mums, - dzīvot labākā Latvijā. Nebūsim kā greizsirdīgs vīrs, kurš sievas vēlēšanos uzturēt normālas attiecības ar kaimiņiem uzskata par laulības pārkāpšanu.
Es neesmu par virziena maiņu uz Austrumiem. Esmu par to, ka tiek meklēts dialogs ar visiem - Austrumiem, Rietumiem, Ziemeļiem un Dienvidiem. Bet kā gan tas iespējams politikā, ja liela daļa mūsu “patriotu” pat grupu “Prāta Vētru” dēvēja par nodevējiem - tikai tāpēc, ka viņi izvēlējās koncertēt arī Krievijā. Drīzāk Latvijas prezidentam būtu jāizsaka viņiem pateicība par to, ka puiši veido pievilcīgu Latvijas tēlu nereti citādi indoktrinētajā Krievijas sabiedrībā.
Šajā procesā vara nekad nav bijis mans pašmērķis. Mana vēlme ir un būs kalpot Latvijas tautai ar to pieredzi, zināšanām un spējām, kas man ir dotas.
Es redzu, ka valstī ir daudz akūtu problēmu, kuras prasa steidzamu risinājumu. Es gribēju iet ātri un darīt, ko varu. Tomēr, lai spētu iet tālu, man nepieciešams iet lēnām. Es zinu, ka pēc šī paziņojuma atkal izskanēs dažādi viedokļi. Visi zinās par mani visu - labāk nekā es pats. Savu izvēli esmu izdarījis pats, ejot pa savas sirds ceļu. Esmu pārliecināts, ka mans sarežģītais lēmums - iet tālāk un lēnāk - ir labākā dāvana, ko varu pasniegt sev un savai ģimenei savā dzimšanas dienā.
Pateicoties par man izrādīto cieņu, es nolieku savu Valsts prezidenta kandidāta nomināciju un atsaucu savu piedalīšanos vēlēšanās.
Paldies visiem par izrādīto atbalstu!
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
