Iesaki rakstu: 
Jau trīsdesmit gadus es ciešu no parazītiem. Šajā rakstā es viņus salīdzināšu arī ar pirātiem. Tā ir politiski ekonomiskā hunta, kleptokrātija, kura Latvijā ir sagrābusi varu un metodiski iznīcina tās valstiskumu, tautu un resursus. Tīšām rakstu “es”, nevis “tauta”. Cieš tautas daļa. Lielākā daļa. Lai lasītājs pats sevi identificē, kurai tautas daļai viņš pieder, jo daudzi no tautas nebūt necieš. Tieši pretēji – daudzi ir iekārtojušies “siltās” vietiņās un jūtās visai omulīgi.
Latvijā uz tās niecīgo iedzīvotāju skaitu ir aptuveni 300 000 saucamo “budžetnieku”. Un tikai daļa no viņiem dod pienesumu Latvijas iedzīvotājiem. Mediķi, skolotāji, retumis – policisti utt. Pārējie “budžetnieki” apkalpo pirātus, par ko tiek atalgoti no tautas naudas.
Varai lojāli ierēdņi ir bijuši visos laikos. Tie ir bezprincipiāli cilvēki, noderīgi visām varām. Kā suņi, kuri kalpo saimniekam, kurš to baro. Vienalga, vai saimnieks labs vai ļauns. Galvenais, ka baro. Tā kā viena no prasībām civildienestā, kā ierēdniecību visai precīzi apzīmē, ir spēja nedomāt, bet truli pildīt pavēles/rīkojumus/noteikumus utt., šie cilvēki nesatraucas par to, ka viņu algas tiek maksātas no aizņemtas, Latvijai neesošas naudas.
Viņi nesaprot vai negrib saprast to, ka aizņemtā nauda būs jāatdod viņu bērniem darba vai iztirgotu Latvijas dabas bagātību veidā. Ņemot vērā lielo huntai lojālo vai vismaz neitrālo Latvijas iedzīvotāju īpatsvaru, neredzu iespēju atbrīvoties no parazītiem/pirātiem klasiskā veidā – ar dezinfekcijas palīdzību. Kā Ķīnā, piemēram...
Uzskatu, ka ir pārkāpts saucamais “neatgriešanās punkts” - robeža, līnija, pēc kuras pārkāpšanas vairs nav iespējams atgriezties sākotnējā stāvoklī.
Tātad – pirāti uz kuģa ar nosaukumu “Latvija” ir sagrābuši varu. Viņi ir ieņēmuši komandtiltiņu, sagrābuši stūri, apspieduši komandu un nu pārliecinoši stūrē kuģi uz gigantisku atvaru, kurā pazudušas jau daudzas valstis un tautas.. Vai viņiem nav bail iegāzties tajā ar visiem kuģa pasažieriem un komandu? Nav, jo viņi jau sen sev sagatavojuši glābšanas laivas. Kā G odmanis, piemēram. Vai D ombrovskis. Vai K ariņš. Vai L evits. Pēdējie divi pirāti pat īpaši neslēpj savu piederību citai zemei un nolūkus, ar kādiem sagrābuši skaisto kuģi ar nosaukumu “Latvija”.
Un nu hrestomātiskais jautājums - “KO DARĪT”? Lūk, trīs varianti:
1. Tradicionālais ceļš - “atutošanās”, “atcērmjošanās”, piesūkušos ērču izņemšana. Praksē tas notiek dažādās valstīs dažādi. Piemēram, iepriekšminētajā Ķīnā tas notiek visai vienkārši – korumpantiem/blēžiem/tautas ienaidniekiem iešauj galvā lodi. Starp citu, kad biju Austrumsibīrijā, Krievijā, netālu no Ķīnas, vietējie stāstīja, ka pēc tam lodi izvelk un nosūta radiniekiem kopā ar rēķinu. Arī soda izpilde nedrīkst cirst robu valsts budžetā. Saprotams, ka šādam pasākumam ir vairāk preventīva un audzinoša nekā ekonomiska nozīme.
Lai gan, iztēlojoties pretkorupcijas cīņas Ķīnas modeļa ieviešanu Latvijā, rodas zināma emocionāla labsajūta, man ir pamatotas bažas, ka iepriekš minētais “neatgriešanās punkts” ir garām. Nav vairs tautas tiesas; tiesu sistēma ir sapuvusi visos līmeņos un taisnību Latvijā panākt kļuvis teju neiespējami. To pierāda milzum daudz skaļu krimināllietu, kuras visas ir izčākstējušas. Vai nozagti Latvenergo miljoni, vai apkrāpti banku klienti, vai masveida nāves Zolitūdes traģēdijā, vai... - sarakstu varētu turpināt gandrīz bezgalīgi.
Noziedznieki Latvijā ne tikai nav pakļauti taisnīgai tiesai, bet pat kļūst “sekmīgi” un taisa karjeru – ekonomiskos noziegumos apsūdzētais B ondars, piemēram, ir kļuvis par... Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītāju. Un tas arī saprotams – katrs nelietis uz pirātu sagrābta kuģa tiek par savu nelietību apbalvots un var virzīties pa karjeras kāpnēm. Kā P erevoščikovs, piemēram. Vai V iņķele. Kā viņa vispār iekļuva ministra krēslā?! Viņai pieder antirekords – visvairāk izsvītrotā persona vēlēšanu farsa biļetenos.
Pārējie – godīgie kuģa pasažieri vai komandas locekļi - agri vai vēlu tiks izmesti aiz borta. Jo tas ir pirātu sagrābts kuģis. Aiz borta un zem citu valstu karogiem jau peld trešā daļa Latvijas iedzīvotāju – kopš ”neatkarības atgūšanas”/kuģa “Latvija” sagrābšanas Latviju pametuši aptuveni 800 000 iedzīvotāju. Tātad – neskatoties uz pieaugošajiem protestiem, “atutošanās” scenārijs ir maz ticams, īpaši, ņemot vērā ievērojamo svešzemju karaspēka klātbūtni Latvijā. Nav arī ziņu, ka kāds parazīts būtu labprātīgi atstājies no sava upura (medicīnā – saimnieka) vai ka pirāti būtu masveidā nožēlojuši grēkus un labojušies. Ne velti šo nelāgo ieradumu – pirātismu - ne tik sen vēl ārstēja ar tautas līdzekli – karātavām. Nav ziņu, ka pēc šādas ārstēšanas kāds atkārtoti būtu nostājies uz noziedzības ceļa.
Vēlreiz – “atutošanās” ir maz ticama. Atgūt kontroli pār kuģi spēka ceļā ir neracionāli pirātu ekonomiskā un militārā pārsvara dēļ. Arī garīgu un ētisku apsvērumu dēļ fiziskas konfrontācijas ceļš nav ejams – ar teroru cīnoties pret teroru, var gūt tikai īslaicīgu un nenoturīgu uzvaru, kura var neatnest gaidīto emocionālo un materiālo labklājību visai tautai. Un šādam cīņas veidam ir vēl viens būtisks trūkums – tas prasa cilvēku upurus. Bieži vien – labākos no labākajiem...
2. Atjaunot iepriekšējo valsti/republiku ar tās sociālistisko sistēmu. Šīs variants man ļoti patīk savas vienkāršības dēļ. Esmu ievērojis, ka daudzi baidās no vārda “sociālistisks”. Vienlaicīgi viņiem ļoti patīk vārds “sociāls”. Sociālās programmas, sociālā palīdzība, sociālais dzīvoklis utt. Visi zina, ka Zviedrija ir ļoti “sociālistiska”. Bet visiem patīk.
Dažkārt mūsu pagātnes traumas neļauj mums bezkaislīgi un objektīvi attiekties/uztvert idejas un vārdus to pavadošo asociāciju dēļ. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai mēs varētu izvērtēt gan pagātni, gan tagadni pietiekami objektīvi. Ir teiciens, kurš latviski skan mazliet neveikli – “visu izzina salīdzinot”. Tad, lūk, - salīdzinot ar mūsdienu realitātēm, “nolādētās padomijas” periodā es atrodu arvien vairāk un vairāk laba. Arī tautai kopumā.
Protams, tiem, kuri piedalījās tautas īpašumu izkrāpšanā un sadalē, šie – jaunie – ir vienkārši “zelta laiki”, bet sociālistiskā pagātne – drūms murgs. Par tautas īpašuma zagšanu vai izkrāpšanu “toreiz” varēja dabūt 15 gadus vietās, kurās labprātīgi neviens nedzīvo. “Jaunajos” laikos sākās noziegumu brīvība, notika polarizācija ar tai sekojošu degradāciju, kas ir neatņemama kapitālistiskās sabiedrības iezīme. Sociāli un ekonomiski sašķeltā sabiedrībā jau pēc definīcijas nevar būt vispārēja, tautas labklājība.
Vienkāršums šajā – otrajā variantā izpaužas tādējādi, ka lielzagļiem un visiem citiem blēžiem beztiesas un bezierunu kārtībā jāatdod visas tautai nozagtās vērtības vai to ekvivalents. Ārzemniekiem iztirgotā Latvijas tautai piederošā zeme un meži ieskaitot. Jo tauta nevienam to – savus īpašumus - nav pārdevusi. Tie ir nelietīgi izkrāpti, izblēdīti, izshēmoti.
Tautai juridiski atgūstot īpašumtiesības uz visu teritoriju, izbeigsies pazemojums, kad jāmaksā ārvalstu uzņēmumam naudu par uz SEV PIEDEROŠAS IELAS VAI LAUKUMA novietotas automašīnas stāvēšanu. Bet, pats galvenais, kas ir izblēdīts, – tautas tiesības pašnoteikties un lemt savā zemē. Vārdu sakot – atjaunojot iepriekšējo valsti/republiku, pirāti paliek aiz borta.
3. Jaunas valsts dibināšana. Šis ir “vistrakākais” punkts, bet nesteidzieties to atmest. Pirmkārt – ir precedents. Arī toreiz, pirms ne tik tālā 1918. gada tādas valsts – Latvijas - nemaz nebija. Bet bija cilvēki, kuri sapņoja par savu valsti. Valsti, kurā latvieši var dzīvot arī Rīgā, valsti, kura palīdz tautai ieņemt savu vietu citu pasaules tautu vidū. Kādēļ lai mēs, kuri grib dzīvot brīvībā, neapvienotos un nedibinātu savu organizāciju – valsti, kura radīta mūsu ērtībām, drošībai un labklājībai? Mums pat nosaukums nav jāizdomā – latviešu dižgars Rainis to ir uzrakstījis: LATVE!
Lai cik traki tas neizklausītos, man jau ir domubiedri, kuri gatavi kļūt par taisnīguma un labklājības zemes Latves pilsoņiem. Mums potenciāli ir jau sava teritorija – mūsu lauku īpašumi. Jo pirātiskā SIA LV, kura sagrābusi varu pār mums un mūsu īpašumiem, neko nevarētu iebilst pret cilvēka vēlēšanos ar visiem saviem īpašumiem atrasties citas valsts jurisdikcijā. Jo, iebilstot, nāktos atzīt, ka viņi blefo attiecībā uz iedzīvotāju īpašumtiesībām – NĪN (nekustamā īpašuma nodoklis) nenomaksas gadījumā (kam un kādēļ jāmaksā par SAVU īpašumu?!) formālā īpašnieka īpašums tiek ATSAVINĀTS, lasi: atņemts. Tātad – viņam nepieder. Tas kļūst par “valsts” īpašumu. Tiešām?
Es personīgi domāju, ka arī atņemts/nolaupīts/izkrāpts/nozagts īpašums pieder tā īpašniekam un NEKAD nevar kļūt par noziedznieka/pirāta īpašumu. Tas, cik zinu, atrunāts pat Krimināllikumā.
Tātad – mēs veidojam savu valsti, ieejot tajā ar savām teritorijām. Pat dzīvokļu īpašnieki varēs to darīt! Arī teritoriāli precedents jau ir – Vatikāns. Valsts valstī... Saka, ka vēsture iet pa spirāli. Iespējams, jo kā gan citādi varētu izskaidrot šī vairāk nekā pirms simt gadiem, vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas tapušā uzsaukuma aktualitāti:
“Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem! Ņemat paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā! Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!”
Nu, ko - “Ņemat paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā!”...Kur vēl labāk pateikt?!
Jāteic, ka jau labu laiku sabiedrībā jūtami strāvojumi par atdalīšanos no “sistēmas”. Veidojas daudzas un dažādas grupas, kurām visām ir viens mērķis – atkratīties no parazītiem, kļūt maksimāli neatkarīgām no pirātu pārvaldītās sistēmas, dzīvot pārticībā, labklājībā un mierā. Grupu dalībnieki gan intuitīvi, gan apzināti vēlas radīt savu – laimes pasauli. Pasauli, kurā gods ir gods, tiesa ir taisnīga. Kur cilvēks cilvēkam ir brālis vai māsa, nevis vilks. Kur cilvēks cilvēkam lūko, kā palīdzēt, nevis, kā to izmantot. Un tas ir apsveicami un atbalstāmi. Bet ideja par jaunu – Taisnīguma un labklājības valsti - varētu apvienot tās visas. Un tajā būtu laipni aicināti visu tautību labas gribas cilvēki.
Es padalījos ar sapni. Tālāk – darbs juristiem un organizatoriem.
Un vēl - jaunajā valstī nebūtu vietas ne pirātiem, ne blēžiem, ne varmākām, ne sodomijas sludinātājiem. Tie visi paliktu ārpusē un varētu plēsties, kamēr viens otram pārkostu rīkli. Viņi varētu viens otru ievēlēt, krāpt, izmantot un apbalvot.
Bet mums... mums gar viņiem vairs nebūtu nekādas daļas. Mēs atkal dzīvotu SAVĀ – labklājības un laimes zemē. Utopija? Tā izklausās. Bet... Ja kāds man pirms trīsdesmit gadiem būtu stāstījis vai aprakstījis šodienas dzīvi Latvijā, tas izklausītos daudz neticamāk par manu sapni. Tātad – dzīve rāda, ka var kļūt reālas visneiedomājamākās lietas.
Kādēļ lai tā nenotiktu šoreiz – tikai ar “plus” zīmi?...
Seko mums 
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
