Iesaki rakstu: 
Vēl nesen tāda lupatveidīga radība premjera krēslā, kam Kariņš uzvārdā, ierunājās, ka naudas mums esot “tik daudz kā nekad”. Taču nevieni krājumi nav bezgalīgi, un arī lielums “tik daudz” agrāk vai vēlāk izsīks (vai tiks izpļeckāts, kas Latvijas gadījumā ir ticamāk).
Redzams, ka izsīkšanas brīdim laikus nolēmuši gatavoties arī valsts līderi – tas pats ar praidisko pajoliņa dežūrsmaidiņu apveltītais Kariņš un viņa līdzgaitnieks, agrāk kvēlais komjaunietis, bet tagad sirreālā parodija par finanšu ministru, kam Reirs uzvārdā un kam pēc būtības nevarētu uzticēt pat publiskās lauku pirts, kur nu vēl valsts finanses.
Izskatās, ka šis skābais pārītis lāgā nejēdz, ko dara, jo “slaucamās” programmas ar piedomātiem argumentiem sagatavotas virknei iedzīvotāju kategoriju – pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem, lietotu auto pircējiem, mikrouzņēmumu darbiniekiem un citiem.
Gaidāmās izmaiņas mikrouzņēmumiem un to darbiniekiem vien ir apspriešanas vērtas. Jāsāk jau ar to, ka līdz šim šis “vienkāršotais” režīms ir strādājis nosacītā brāķa režīmā, jo mikrouzņēmums ar četriem darbiniekiem, maksājot algu pieļaujamā maksimuma apmērā, ar gada apgrozījuma limitu visus izdevumus “pacelt” vienkārši nevar, pat apgrozot gadā maksimāli atļautos 40 tūkstošus eiro – noņemam 15% nodokli, algu tiesu, telpu nomu, darba līdzekļus, un – aidā, mīnusos…
Tagad gudrgalvīši (drīzāk – grūtgalvīši) izdomājuši, ka mikrouzņēmumiem līdz 25 tūkstošu apgrozījuma robežai piemēros nodokli 25% apmērā (kā smejies, procents par katru tūkstoti), bet no pārsniegtās tiesas plēsīs 40%!
Četrdesmit procentus no apgrozījuma! Kariņ un Reir, jūs ar galvu draudzējaties? Tātad palielinājums no 66 līdz 166 procentiem (!!!) un ne miņas no samērīguma, raidot skaidru signālu jebkuram potenciālajam investoram – ja vēlies ieguldīt Latvijā, gatavojies pārsteigumiem. Vēl labāk – nenāc, jo peļņa nespīd, vajadzēs piemaksāt! Tas pats Kariņš varēja parēķināt, cik rentabla pēc šāda palielinājuma viņam savulaik būtu izvērtusies “Lāču ledus” andele…
Tātad – vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši uzņēmumu (un, minimums, piecdesmit tūkstoši strādājošo un viņu ģimeņu) tiks pakļauti faktiskai finanšu eksekūcijai un labākajā gadījumā mainīs nodokļu rezidenci (uz neatgriešanos), sliktākajā – pārcelsies uz ēnu zonu vai vispār beigs pastāvēt, papildinot pabalstu saņēmēju rindas.
Kas zina, minētais palielinājums ir priekšvēstnesis citiem stulbumiem, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa dubultošanai vai kam tamlīdzīgam. Jo vienkārši “vajag naudu”…
Ja reiz tik ļoti to vajag, varbūt laiks atteikties no valsts ekonomiskās attīstības līmenim neatbilstoša autoparka uzturēšanas valsts struktūrām, svinīgām pieņemšanām un tamlīdzīgiem izrīšanās pasākumiem, kā arī sākt apcirpt uzblīdušo birokrātisko aparātu… Par šādiem pasākumiem gan nekas nav dzirdēts, un te valsts līderi kautri izmanto iespēju paklusēt, izliekoties par sprāgušām vistām.
Trakākais, ka tiesisku līdzekļu šī stulbuma novēršanai vienkārši nav, un cerēt uz to, ka bezmugurkaulnieks no Rīgas pils budžeta likumu ar visu šo ārprātu neizsludinās, ir vismaz naivi. Atliek vien rīkoties pēc labākā Veidenbauma moto, un, kā gaidāmās ieceres kontekstā izteicās viens paziņa, ko jaunā “kārtība” skars vistiešākajā veidā – pienāks brīdis, kad šos parazītus nesargās ne “miesnieki”, ne valsts amatpersonu statuss, un tad nebūs problēmu kādā “viens pret vienu” situācijā uz ielas, pie kāda kroga vai lielveikala stāvvietā vismaz iekrāmēt pa purnu, lai atgrieztu viņus realitātē.
Jautrākais “kronis” visam kā krokodila asaras uz šaha dēļa ir izbijušās ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas liekulīgais ņaudiens virtuālajā vidē par to, cik grūti mazajiem uzņēmumiem (tostarp mikro) nu klāsies. Ja pati to ir aizmirsusi – tieši viņas partija (drīzāk – politiskā banda) bija tā, kas pirms vairākiem gadiem uzsāka vienkāršotā nodokļu režīma “čakarēšanu”, lai arī iepriekš solīja to nedarīt.
Un galu galā jautājums – vai nākamajās vēlēšanās atradīsies pietiekami daudz stulbeņu, lai balsotu par šādiem reiriem, kariņiem un citiem politiskajiem izdzimteņiem, neļaujot tiem tapt aizslaucītiem “zem piecu procentu” mēslainē? Valsts drošību apdraud nevis Kariņa izvaimanātais aicinājums nenēsāt sejas maskas, bet gan pats Kariņš un viņa politiskie bandīti.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
