Kad par savu, nevis Barbudas cilvēku interesēm sāks interesēties mūsu politiķi?
Guntars Vītols04.10.2024.
Komentāri (56)
Iesaki rakstu: 
Parunāsim par Zaļo kursu, precīzāk, par pretējo - par ASV pieeju. Un priekšvēlēšanu cīņu par prezidenta krēslu ASV. Satikās divi kongresmeņi, kuri pretendē uz viceprecizenta amatu. Jaunākais (40 gadi) Dž. D. Venss, tas, kurš Trampa komandā, un Tims Volcs (60 gadi) - Kamalas running mate. Debates bija par to, ko vajag amerikāņiem. Pieejams mājoklis, veselības aprūpe, labi apmaksātas darbavietas, zema inflācija, atbalsts ģimenēm ar bērniem, tad asie jautājumi kā abortu pieejamība, imigrācija un tamlīdzīgi.
Abi pretinieki ik pa brīdim sita viens otram uz pleca, piekrita, ka daudz kur viens otram piekrīt, bet viedokļi atšķiras risinājumu izvēlē. Abi vienojās strādāt kopā arī turpmāk neatkarīgi no vēlēšanu rezultāta. Protams, ka politcīņa ir cīņa, fonā viens visu laiku kritizēja Trampu, otrs - Kamalu. Kā nu bez tā.
Kopumā debates bija konstruktīvas, diskutēja bez mākoņstumšanas par konkrētu risinājumu detaļām. Tas atšķiras no pašu prezidenta kandidātu debašu formāta - tur vajag cirku. Vajag un vajag, citādi jau atbalstu negūsi. Pēc fakta aiz viena prezidenta kandidāta puse amerikāņu, aiz otra - otra puse. Citur pasaulē jau nav citādāk - pat prātīgais Argentīnas prezidents Milejs, lai ievēlētos, pavicināja motorzāģi. Diez vai viņš to pat īsti māk lietot.
Par zaļo kursu, kas tur ar to? Nu tāda tur ASV nav. Tā ir Eiropas politiķu garīgā novirze un finansiāla afēra. Debatēs viena no moderatorēm jautā - nu te 60% aptaujāto saka, ka klimata pārmaiņas briesmīgas, ko tad tagad darīt, ko jūs abi piedāvājat? Regulēt ūdens līmeni Barbudā? Regulēt pasaules temperatūru?
Nē, šie kungi nav tik stulbi, tik zemu nenolaižas un vēlētājiem tādu pazemojošu sviestu nestāsta. Trampa viceprezidents saka - aizvācam ražošanu no Ķīnas, Amerikā ražošana tīrāka. Un tad tev, vēlētāj, būs arī darbavietas un piķis. Izklausās loģiski. Kamalas viceprezidents piekrīt un piebilst, saka - ražojam vairāk enerģijas tepat ASV, reku mēs esam strauji audzējuši gāzes un naftas ieguvi, uzliekam arī pāris propellerus. Arī būs darbavietas un piķis.
Klimata pārmaiņas? Tādas taču noliedz tikai Grieta, jaucot ar pasaules galu. Abi divi potenciālie ASV viceprezidenti saka tā - nu kā, mēs te tagad ejam pēc katrs sava plāna, radīsim darbavietas, nopelnīsim piķi un tad varēsim labāk reaģēt uz viesuļiem un palīdzēt vairāk cietušajiem, respektīvi pielāgoties klimata pārmaiņām, nevis apkarot freefree Grietu (te tikko ASV atnāca viesulis vārdā Helēna, un arī nebija labi). Galvenais, lai cilvēkiem tīrs ūdens un gaiss - saprotami koncepti, nekāds idiotisks zaļais kurss un temperatūras regulēšanas utopija.
Te atsauce uz pilno ierakstu, kur abi atzīst abpusēju simpātiju un ka viedokļi abiem daudzkur sakrīt. Mee too, man! Loģiski, abi strādā amerikāņu vēlētāju interesēs, un pa lielam jau interese viena – praktiskas, katrai ģimenei aktuālas lietas.
Kad par savu, nevis Barbudas cilvēku interesēm sāks interesēties mūsu politiķi? Pārfrazēšu - kāpēc ievēlam Barbudas un ķīniešu paneļu importa interešu aizstāvjus?
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
