Iesaki rakstu: 
Š.g. 17. augustā plkst. 15:00 iepazinos ar ziņām Latvijas masu medijos (lsm.lv un Facebook Jēkabpils Radio1 lapā) par policijas amatpersonām piemērotajiem disciplinārsodiem Rusiņa lietā. Rakstā bija minēts, ka sodītas piecas Valsts policijas amatpersonas par savu dienesta pienākumu nepildīšanu vai nolaidīgu pienākumu pildīšanu, kā rezultātā ir iestājušās smagas sekas, t.i. sievietes nāve.
Šajā gadījumā viena Valsts policijas amatpersona sodīta ar pazemināšanu amatā, bet pārējām Valsts policijas amatpersonām izteikti brīdinājumi, rājieni un aizrādījumi. Manā ieskatā šie sodi pēc policijas darbinieku pārbaudēm ir neadekvāti mazi, un uzskatu, ka par amatpersonas dienesta pienākumu nepildīšanu vai nolaidīgu darbu, kā rezultātā iestājas smagas sekas, ir piemērojams bargāks sods vai kriminālatbildība.
Apkopojot savus uzskatus, uzrakstīju Facebook Jēkabpils Radio1 lapā komentāru zem raksta “Sievietes slepkavība Jēkabpilī” ar aicinājumu cilvēkiem neklusēt un doties protestēt, izvēloties sev pieņemamu protesta veidu (diskutējot, informējot citus sabiedrības locekļus, utt.), ievērojot vispār pieņemtās sabiedrības normas un Latvijas republikas likumdošanu.
Plkst. 16:00 ierados pie Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Austrumzemgales iecirkņa Jēkabpilī, Brīvības ielā 122 un novietoju izgatavotos plakātus, netraucējot nevienam. Nekavējoties pie manis no policijas iecirkņa izskrēja četri policijas darbinieki, nestādoties priekšā, aicināja mani pārtraukt manas nelikumīgās darbības (Valsts policijas darbinieku subjektīvā ieskatā) un doties līdzi uz policijas iecirkni.
Paralēli notikumiem ieinteresēta sieviete (man nezināma persona) pienāca man klāt un jautāja par notiekošo, un es viņai sniedzu objektīvu informāciju un iepazīstināju ar plakāta saturu, kā arī atbildēju uz viņas jautājumu. Pēc mirkļa policijas darbinieki mani nogāza uz zemes, pielietojot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus un saslēdzot roku dzelžos.
Tiku nogādāts policijas iecirknī paskaidrojumu sniegšanai un aizturēts uz četrām stundām policijas izolatorā. Pie paskaidrojumu sniegšanas policijas amatpersona L. Austriņš negribīgi man ļāva sazināties ar advokāti Annu Nori, ar kuras palīdzību pēc sniegtās konsultācijas atguvu savas optiskās brilles, kas man ir nepieciešamas, jo esmu redzes invalīds.
Policijas darbinieki ļoti labi apzinājās par manu invaliditāti, jo bija pie mantu izņemšanas atraduši manā naudas makā invalīda apliecību un optiskās brilles, kuru izņemšanu arī bija fiksējuši attiecīgajā protokolā, bet pēc vairākiem maniem lūgumiem atteica man izsniegt brilles, lai varētu sevi aizstāvēt (iepazīties ar lietas materiāliem) pie paskaidrojumu sniegšanas.
Paskaidrojumu sniegšanā notikumu vietā un policijas telpās vairākkārtīgi uzsvēru un informēju policijas darbiniekus, ka notikušais nav protesta akcija, bet gan manis viena paša objektīvi publiski pausts viedoklis.
Valsts policijas uzskatā tiesiskais pamats manai saukšanai pie administratīvās atbildības – Par sapulcēm, gājieniem un piketiem 1. panta ceturtā daļa: pikets ir pasākums, kura laikā viens vai vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem, transparentiem vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un viedokļus (piemēram, par dažādiem sabiedriski nozīmīgiem politiska, ekonomiska un sociāla rakstura jautājumiem), bet kuru gaitā netiek teiktas runas vai uzrunas.
Uzskatu, ka minētā LR Administratīvā likuma pārkāpumā neesmu sodāms, jo neteicu ne runas, ne aicinājumus man pievienoties, bet biju informējis apkārtējo sabiedrību (arī garām ejošo sievieti) par publiski pieejamu informāciju. Un paudis savu brīvu viedokli.
Protesta akcija nav notikusi plkst. 17;00, kas bija lasāms manā komentārā Facebook. Minētajā laikā pēc Valsts policijas amatpersonas teiktā nebija ieradusies neviena persona. De facto tiku aizturēts plkst. 16;10, un atbrīvots no administratīvā apcietinājuma plkst. 19;47, rezultātā fiziski nevarēju piedalīties minētajā protesta akcijā, bet gan biju vienatnē plkst. 16;00 paudis savu viedokli, atsaucoties uz LR Satversmes 100. pantu, kas dod man iespēju sev pieņemamā veidā paust brīvu viedokli, nevienu neaizskarot, ievērojot visas sabiedriskās kārtības pieņemamās normas un LR likumdošanu.
Rezultātā esmu sodīts par neatļautu protesta akciju rīkošanu ar izteiktu BRĪDINĀJUMU un nepakļaušanos policijas darbiniekiem ar piemērotu naudas sodu 100 eiro. Minētie sodi ir apstrīdēšanas stadijā. Uzticos Valsts policijas augstākstāvošām amatpersonām un administratīvajai tiesai uz viņu objektivitāti, izvērtējot visus notikušā apstākļus.
Kas ir vārda brīvība, ja ne, paužot savu viedokli un neklusējot par sabiedrībai nozīmīgiem procesiem? Mans nodoms nav aicināt apkārtējo sabiedrību uz masu protestiem vai nekārtībām. Mans nodoms ir aicināt sabiedrību neklusēt un izteikt savu viedokli sev pieņemamā veidā – ievērojot vispār pieņemtās sabiedrības normas, lai ierēdņi mūsos ieklausās un sāk rīkoties vai pamet darbu valsts pārvaldē. Mana viedokļa paušanas mērķis ir dzīvot labākā valstī.
Prieks, ka Jēkabpils Valsts policijas darbinieki ir kibernoziegumu speciālisti, veicot apzinīgi savus pienākumus, pētot Facebook ierakstus par objektīvi vērstu kritiku pret sevi un tērējot valsts resursus. Lai gan tajā pašā laikā varētu cīnīties ar naida runu interneta vidē. Vai arī ietu uz mežu un meklētu Rusiņu, lai sabiedrībai būtu drošāka apkārtējā vide.
P.S. Video materiālu no Valsts policijas darbinieku Body kameras nevaru pievienot, jo esmu ar savu parakstu apstiprinājis ierobežotas pieejamības informācijas neizpaušanu.
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
