Kad informācijas tablo vilcieniem izstrādā cilvēks, kuram mašīna pielipusi pie dibena
Pietiek lasītājs20.03.2024.
Komentāri (14)
Iesaki rakstu: 
Neskatoties uz visām nedienām ar jaunajiem Škoda Vagonka ražotajiem vilcieniem, šķiet, ka tie nu jau kļuvuši par ierastu parādību Latvijas sabiedriskā transporta kustībā. Nenoliegt - ērti, komfortabli, klusi, līgani. Tiešām prieks braukt tajos.
Arī informācijas ekrāni lieli un labi saskatāmi no jebkuras vietas. Tikai problēma tā, ka šie informācijas ekrāni rāda visu ko, tikai ne to, kas nepieciešams pasažieriem. Uz katru pusi ir vērsti divi ekrāni. Vienā no tiem rāda reklāmas. Skaidrs. Naudas nekad nav par daudz, un kāpēc gan nenopelnīt kādu kapeiku, ja tas ir iespējams? Otrs paredzēts informācijai par braucienu. Pa ekrānu slīd saraksts ar visām nākamajām stacijām un pulksteņa laikiem, cikos vilciens šajā stacijā piestās. Arī jauki.
Taču informācija par to, kas tad ir nākamā stacija, ekrānā parādās tikai īsu brīdi pirms piestāšanas stacijā. Respektīvi, ja cilvēkam jābrauc vilcienā tālāks gabals un viņš laiku īsina ar grāmatas lasīšanu, bakstīšanu viedierīcē vai jebko citu, kas piesaista viņa uzmanību, tad ir ļoti reāla iespēja pabraukt garām savai stacijai. Kad šāds ar kaut ko nodarbināts cilvēks uzmet aci informatīvajam ekrānam, tur rāda nevis nākamo staciju, lai varētu noorientēties, cik tālu tad esi ticis, bet slīdošo lenti ar nākamajām stacijām.
Jā, šāds saraksts informatīvi ir vērtīgs, bet tā der kā papildu informācija, nevis aktuālā informācija. Vecajos, labajos RVR ražojumos jebkurā brīdī varēja uzzināt, kas ir nākamā pietura. Arī Rīgas satiksmes un citu pilsētu autobusos, tramvajos un trolejbusos pasažieriem jebkurā brīdī iespējams uzzināt, kas ir nākamā pietura.
Cik ir nācies pārvietoties ar vilcieniem vai metro ārpus Latvijas, arī tur tik svarīgā informācija par nākamo pieturu jebkurā brīdī ieraugāma uz tablo. Pat vairāk, tur norāda arī, pa kurām durvīm - labajā vai kreisajā pusē - notiks izkāpšana, kamēr pie mums tā ir mīkla, kas jāuzmin pašam pasažierim. Turklāt Škoda Vagonka vilcienos durvis jāatver pašam pasažierim, nospiežot pogu. Mini nu - kurā pusē ir perons!
Šķiet, ka šo informācijas risinājumu jaunajiem vilcieniem izstrādājis cilvēks, kurš gadiem vai pat gadu desmitiem nav izmantojis sabiedrisko transportu. Viņam mašīna pielipusi pie dibena, un nav ienācis prātā savu ķermeni ievietot kādā vilcienā. Taču tiem, kuri pret dabu izturas saudzīgi, rūpējas, lai lieku reizi ar izplūdes gāzēm nepiesārņotu atmosfēru, un pārvietojas ar dabai draudzīgu transportu, ik reizi vilcienā jāspēlē minēšanas spēle.
Varbūt Vivi varētu painteresēties, kāda tieši un kurā brīdī pasažierim nepieciešama informācija, un parūpēties, lai tā arī būtu pieejama? Par to, ka nevienā stacijā nav norādes, no kura perona uz kuru pusi brauks vilciens, es nemaz nerunāšu. Tikai aizejot līdz perona otrā galā esošajam tablo, iespējams uzzināt, ka tev nepieciešamais vilciens brauks no cita perona. Nezin kāpēc citās valstīs man šādas mīklas netiek uzdotas. Tur ir spējuši parūpēties, lai ikvienam, arī ne pārāk attapīgam cilvēkam būtu skaidrs, kurp jādodas.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
