Kad divi latvieši savā starpā runā angliski vai krieviski, tie faktiski noliedz savu tēvu un māti
Morics Menģelsons22.10.2023.
Komentāri (83)
Iesaki rakstu: 
Sveicu jūs Valsts valodas dienā! Latvijas valstiski un nacionāli domājošās sabiedrības mērķis pēc meatkarības atjaunošanas bija virzība uz rietumiem, nevis austrumiem. Lai gan neesam vēl pilnībā atbrīvojušies no okupācijas un rusifikācijas, sevi jau parāda globalizācijas procesa sekas.
Mūsdienu jauniešu vidū pārāk lielu lomu ikdienas saziņā ieņēmusi angļu valoda. Tāpēc daudzi manā paaudzē diemžēl nav izpratuši, cik svarīga latviešu valoda ir. Tas izriet no lielā tehnoloģiju, sociālo mediju un popkultūras patēriņa, bet liela nozīme arī tam, kāda attieksme pret latviešu valodu ir ģimenē.
90. gados un arī vēlāk latviešu valoda tika uzskatīta par ekonomiskā ziņā mazvērtīgu. Taču tas bija laikā, kad svarīgi bija izdzīvot, izturēt pārmaiņu posmu. Tagad mēs daudz skaidrāk apzināmies, ka latviešu valoda mūs vieno un identificē kā Latviešus, LATVIJAS valsts pilsoņus. Mēs visi, īpaši jaunieši, esam atbildīgi par to, lai latviešu valoda un kultūra tiktu nodotas nākamajām paaudzēm!
Latvieši ir vēsturiski gudra tauta. Latvijā bija pats augstākais lasītprasmes līmenis visā Krievijas Impērijā. Gudri mēs esam vēl joprojām, mākam runāt vairākās svešvalodās. Skaitliski mazo valstu iedzīvotāji, no statistikas raugoties, tiešām zina un prot vairāk svešvalodu nekā lielo valstu pārstāvji.
Mana dzimtā valoda ir latviešu, es brīvi runāju arī citās valodās – angļu, vācu, mācos arī spāņu valodu. Tās visas ir Eiropas valodas, attīstīto valstu valodas, kurās runā ne tikai Eiropā, bet arī ASV, Dienvidamerikā, Āfrikā un vēl daudz kur. Un šīs valodas ir tā īstā bagātība – ar šīm valodām mēs, jaunieši, varam tikt un tiksim tālu!
Taču ar krievu valodu, kuru iekrieviskotie lētiņi sauc par bagātību, ļoti noderīgu prasmi, nekādi nesasaistot krievu valodas saistību ar krievu imperiālismu un Latvijas okupāciju, mēs tālu nekur netiksim. Paliksim iestrēguši krievLatvijā, kādā diemžēl atrodamies joprojām, visu nokrāsu – zaļu, sarkanu, oranžu un citu krāsu politiķiem atsakoties šo problēmu risināt. Kad divi latvieši savā starpā runā angliski vai krieviski, tie faktiski noliedz savu tēvu un māti, visas tās paaudzes, kas cīnījušās par latviešu valodu.
Neuzskatīsim par normu krievu valodas prasību darbavietās! Neiesim krievu okupantu, krievu imperiālistu pavadā! Nepiekāpsimies rusifikatoriem!
Aicinu visus izkopt un lietot latviešu valodu ar lepnumu!
Turēsim savu valodu cieņā un godā!
Vienmēr iestāsimies par savu valodu! Runāsim Latviski savā Latvijā!
Saules mūžu Latvijai, saules mūžu latviešu valodai!
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
