Kad beidzas bailes un pacietība: par notiekošo Madonā un pilsētas 2. vidusskolā
Pietiek lasītāja02.06.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
No malas skatoties uz to, kas notiek Madonas pilsētas 2. vidusskolā, rodas gan nožēla, gan bailes, gan pateicība Dievam.
Pēc 16. marta “Bez tabu” sižeta rit notikumu pārvērtēšana. Divus gadus atpakaļ 2015. gada 1. jūnijā mēs visi gājām uz piketu pret skolu reorganizāciju. Bija kopības sajūta, ticība un uzticība, sajūsma par tiem, kas uzdrošinājās iet pa priekšu. Pēc 2015. gada vasaras brīvlaika un mēģinājumiem atrast risinājumu Bērnu tiesību aizsardzības birojā mūsu aktīvisti dibināja Madonas pilsētas 2. vidusskolas atbalsta biedrību, lai turpinātu cīņu par Madonas pilsētas 2. vidusskolas pastāvēšanu tiesiskajā vidē.
Biedrības aktivitāte likās pareiza, bet pārlieku nosliecās uz direktora Valentīna Rakstiņa nopelnu uzsvēršanu, un no malas likās, ka biedrība cīnās tieši par Rakstiņu, un neatdala skolu no direktora. Šis aspekts daudzus atvēsināja, jo direktora attieksme gan pret biedrības vajadzībām, gan pret skolotājiem nebija “tās dziesmas” vērta.
Protams, viņa nicinošu attieksmi toreiz nebija izpelnījušies rozā brilles uzvilkušie biedrības aktīvisti, laikam tāpēc viņiem likās, ka jebkurš direktora viedoklis ir pareizs. Toties esmu pazīstama ar toreiz nevēlamām un no darba atlaistajām skolotājām, kuras direktora netaisnību apstrīdēja tiesā un uzvarēja.
Toreiz direktors teica, ka no skolas līdzekļiem tika izmaksāta kompensācija atlaistai skolotājai, tāpēc 2015. gada nogalē skolā strādājošie skolotāji nesaņēma prēmijas atšķirībā no citām novada skolām. Un mēs, sēžot pedagoģiskajā sēdē, gan ticējām, gan neticējām viņa vārdiem.
Bet neviens nezvanīja uz pašvaldību, lai to noskaidrotu. Kāpēc? Jo bija bailes tikt iekļautam tajā “melnajā sarakstā”, un tad var gaidīt kārtējo vajāšanu, lietas safabricēšanu un atlaišanu.
Es arī esmu tāds pats mazais cilvēciņš, kuram vajadzīgs darbs un alga, tāpēc drosmi sen esmu apglabājusi. Un pagājušā gada decembrī mēs atkal palikām bez prēmijām, un par mums smējās kaimiņskolu kolēģi. Jo direktors paskaidroja, ka mums tā prēmiju nauda jau kopš septembra ir iekļauta likmes apmaksāšanā.
Un atkal mēs te ticējām, te neticējām. Bet mūsu skolas atbalsta biedrība lētticīgi un akli turpināja ticēt direktoram un aizstāvēt. Ar ko bija pelnījusi kolēģu skepsi, un direktora labvēlīgu attieksmi.
Gan Madonas iedzīvotāji, gan bijušie un tagadējie skolēni domā, ka par skolas pastāvēšanu cīnījās direktors. Patiesībā Rakstiņš un viņa sieva Sņežana nekad nestājās skolas atbalsta biedrībā, nekad nebrauca kopā ar viņiem uz Izglītības ministriju un citām institūcijām, kā arī nekad nav biedrībai ziedojuši līdzekļus. Bet šie nožēlojamie skolas patrioti neredzēja vai nevēlējās redzēt, neticēja vai nevēlējās ticēt, ka direktoram interesē kaut kas pavisam cits.
Izrādās, ka 2015. gadā Rakstiņa kungs iedeklarējās pašvaldībai piederošajā dzīvoklī Madonā Raiņa ielā, bet pašvaldībai piederošajā dzīvoklī dzīvojošo skolotāju pārcēla dzīvot uz skolas kopmītnēm. Arī pašlaik direktors iecerējis to dzīvokli piesavināt.
Izveidojusies dīvaina situācija: Valentīns Rakstiņš kandidē pašvaldību vēlēšanās no politiskās partijas “No sirds Latvijai” Madonas novadā, bet pats nekur nav deklarējies. Sievas Sņežanas Rakstiņas dzīvoklis Madonā Gaujas ielā ir pārdots, viņiem piederošā garāža arī ir pārdota. Kā var balsot par cilvēku, kuram Madona sen jau nerūp? Kā var uzticēties cilvēkam, kurš vazāja un vazā aiz deguna visu savu kolektīvu?
Kādreiz direktors Rakstiņš solīja skolēnu vecākiem, ka pēc pašvaldību vēlēšanām apturēs skolu reorganizācijas procesu, bet martā pēc bēdīgi slavenā “Bez tabu” sižeta pats palūdza atcelt skolas akreditāciju, tādējādi padarot skolu par upura jēru, lai ātrāk un vieglāk to varētu nokaut. Neakreditēta skola nedrīkst darboties. Toties 1. vidusskola ir godam akreditēta uz sešiem gadiem. Saprotams, ka tas tika izdarīts tīšām, lai nepiedzīvotu kaunu, kad direktors netiktu atestēts.
Bet biedrība? Sen jau vajadzēja atkāpties no tiesāšanās pret skolu reorganizāciju. Bet viņi akli sniedza dokumentus nākamajā tiesā, tikai uzdrošinājās izteikties, ka cīnās par skolu, nevis par Rakstiņu. Nu, un tagad pļauj savu vārdu rezultātus.
Direktors vēl joprojām nav sastopams darbā, jo kopš š.g. 16. marta atrodas uz darba nespējas lapas, bet pats pa to laiku kārto priekšvēlēšanu jautājumus. Turklāt izteica neuzticību skolas biedrības aktīvistiem, un viņi bija spiesti izstāties no politiskās partijas “No sirds Latvijai”. Bet līdz marta “Bez tabu” sižetam - bija pat iekļauti kandidātu sarakstā.
Jā, tādu pavērsienu un tādas represijas negaidīja pat viņi. Ar vēl lielāku sašutumu pārdzīvoja direktora teikto, ka tagad skolotāju kolektīvā Rakstiņš vairs neuzticoties nevienam. Beidzot arī viņiem nāca apskaidrība, ka direktoram jebkurš cilvēks ir tikai niecība. Kamēr niecība klusēs, un neuzdrošināsies uzdot jautājumus, kas nav pieņemami un nav patīkami direktoram un viņa sievai – niecībai būs iespēja mierīgi strādāt. Niecību var izmantot arī savā labā, bet kad tā vairs nebūs vajadzīga – izmetīs atkritumu tvertnē.
Bet tai pašā laikā partijas “No sirds Latvijai” programmā ar lielu patosu uzsvērts, ka cilvēks un likumība ir lielākās vērtības kandidātkungam Rakstiņam.
Nevaru un nedrīkstu runāt par visu partiju “No sirds Latvijai”, bet par Rakstiņa vērtību sistēmu var vēl daudz un ilgi diskutēt. Viņam pat valsts svētku pasākumi skolā nekad nelikās svarīgi un vērtīgi. Lāpu gājienos Lāčplēša dienā mēs vienīgie vienmēr gājām bez direktora un jutāmies neomulīgi, kad citu skolu kolēģi smīnēja, skatoties uz mums.
No malas skatoties uz skolas biedrības reakciju uz tiem pavērsieniem, jūtas dalījās: gan bija viņu žēl, gan auga dusmas uz direktoru, gan bija vēlme pateikt - ”tā jums arī vajag”.
Vai tad neredzējāt, ka direktoram un viņa radiem galvenais mērķis ir “noraut” vēl kādu prāvu summu, sadalīt savā starpā vēl kādu amata vienību vai likmi?... Vai tad neredzējāt, kā vasaras mēnešos skolas tehniskos darbiniekus palaiž bezalgas atvaļinājumos, bet darbā pieņem savu un sievas māsas dēlu? Vai tad jūs nezinājāt, ka jebkurš skolotājs, kas uzdrošinājās aiziet uz pašvaldību pēc paskaidrojumiem, ja kaut kas skolā likās nesaprotams vai neskaidrs, tika ieskaitīts nodevēju kārtā?
Pašvaldību drīkstēja uzskatīt tikai par skolas ienaidniekiem, un tur drīkstēja iet tikai un vienīgi aizstāvēt un slavēt skolas direktoru un viņa ieguldījumu skolas attīstībā. Vai jūs nebijāt aizvēruši acis uz to, ka mūsu Madonas pilsētas 2. vidusskola tikpat kā nebija iesaistīta pilsētas un novada aktivitātēs un pasākumos? Mums bija skaidri pateikts, ka mums tas NAV vajadzīgs.
Dzīvojām kā slēgtā Rakstiņa akvārijā un klusējām, jo citādi darba slodzes dalīšanā paliktu bez pienācīga darba. Bet ēst vajag visiem, un tāpēc darbs ir nepieciešams. Brīnums, ka jūs (skolas atbalsta biedrība) uzdrošinājāties vispār pateikt, ka cīnāties par skolu, nevis par skolas direktoru.
Par vēlu jūs, cienījamā biedrība, attapāties un atvērāt acis. Tieši tāpēc jums ir tas gods tikt iekļautiem “tautas ienaidnieku” sarakstā no “kristālgodīga” deputāta un skolas direktora puses. Tagad, pateicoties jūsu iepriekšējai direktora atbalstīšanai, Madonas izglītības nodaļa un pašvaldības pārstāvji arī nevēlēsies ar jums sadarboties.
Un arī Rakstiņš izmeta jūs no sava uzticības loka kā nevajadzīgo mantiņu, kas traucē viņam veiksmīgi kandidēt.
Laikam pēdējais biedrības mēģinājums pacelt galvu bija pieprasīt no direktora vietas izpildītājas (direktora sievas) Sņežanas Rakstiņas pedagoģisko sēžu protokolus un izteikt kritisku viedokli par direktora uzvedību „Bez tabu” sižetā biedrības mājaslapā. Un rezultāts? Protokolus neviens netaisās izsniegt! Bet raksts, kas bija ievietots „Facebookā”, ātri pazuda, jo skolas bibliotekāre (Sņežanas māsa) skaļi un uzstājīgi kaunināja jūs un pieprasīja neskaitīt svešu naudu un nenomelnot direktoru.
Tātad ar bezbailību un sava viedokļa aizstāvēšanu biedrībai neiet labi. Tomēr tā baiļu sajūta ir daudz stiprāka. Jo Rakstiņš arī slimības laikā tur roku uz pulsa, un viņam kā jau īstajam astoņkājim ietekmes aizsniegšanas spējas NAV pazaudētas. Ja nebūtu skolu reorganizācijas – nez vai visi fakti kļūtu zināmi. Paldies pašvaldībai, ka uzsāka šo procesu un atklāja daudzus zemūdens akmeņus, ko Rakstiņš bija slēpis.
Taču arī pašvaldība ir izpelnījusies pārmetumus: kāpēc šos daudzus gadus pieļāva likumu pārkāpumus? Vai tiešām arī pašvaldība tāpat kā skolas skolotāji bija tikpat tuvredzīga un/vai lētticīga?
Tikmēr Valentīns Rakstiņš šogad plāno kandidēt Madonas novada pašvaldības vēlēšanās ar 1. kārtas numuru no partijas "No sirds Latvijai". Potenciālajiem vēlētājiem tiek solīts, ja Valentīns Rakstiņš pēc vēlēšanām iegūs vairākumu, tad, pirmkārt, tiks apturēta nu jau aizsāktā Madonas pilsētas vidusskolu reorganizācija. Direktors savā priekšvēlēšanu avīzē min, ka viņam vērtība esot cilvēks, tikai un vienīgi cilvēks, taču mēs visi labi zinām, kas ir šis cilvēks – viņš pats un viņa ģimene, kas visādos veidos labi barota uz skolas un pašvaldības rēķina.
Saites uz rakstiem par skolu:
http://apollo.tvnet.lv/zinas/aizdomas-par-nepienemamu-madonas-2-vidusskolas-vadibas-ricibu/789349
http://www.madona.lv/lat/?ct=audioieraksti&&fu=a&id=1494252934
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
