Kad "Jāņa Rozes" grāmattirgotājiem kauns atzīt, kas viņiem ienes vislielāko peļņu, bet naudu tomēr ļooooooti gribas...

Ir tāds interesants personāžs vārdā Indriķis Latvietis. Kā noprotams, pseidonīms ņemts no Vizmas Belševicas poēmas „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”.

Acīmredzami uzņēmies par pienākumu atbilstoši poēmā rakstītajam bērt savai tautai brūcēs sāli, Indriķis Latvietis – pareizāk, protams, cilvēks vai cilvēki, kas slēpjas zem šī pseidonīma – jau padaudzus gadus biedē un šausmina grāmatas lasošo sabiedrību ar briesmu lietām, kas tiek atklātas viņa romānos.

Vispirms bija „Bailes”, tad „Vara”, tad „Nauda”, visbeidzot „Nāve” un tagad „Nāve 2”. Visām šīm grāmatām bija kopīgas trīs lietas – tās visas bija aizvien biedējošākas, visās tika uzsvērts, ka viss viss viss tajās esot izdomāts, un visas uz nedēļām, pat mēnešiem kļuva par pieprasītākajām grāmatām Latvijā.

Politiskais krimiķis – tā šie romāni tika saukāti iepriekš, pēdējais visdrīzāk jau varētu tikt dēvēts par politiski dokumentāli apokaliptisko krimināltrilleri. Bija daudz cilvēku, kuri „izdomātajās” norisēs un personāžos saskatīja skarbo realitāti un brīdinājumus par vēl skarbāko nākamību. Vai arī vēl kaut ko citu – kas nu to lai tā pasaka.

Tā bija ar visām četrām pirmajām grāmatām, un arī tagad, kad kopš „Nāves 2” iznākšanas pagājis jau pusotrs mēnesis, otrā lielākajā Latvijas grāmatnīcu tīklā „Valters un Rapa” redzama jau tradicionālā aina – nedēļu pēc nedēļas vispieprasītākā grāmata ir tieši „Nāve 2”.

To var arī saprast – gan acīmredzami autentiskie dokumenti, kas demonstrē Jutas Strīķes noslēpumaino vārda (ne tikai uzvārda, bet arī vārda) maiņu, gan vēl visvisādi acīmredzami neizdomāti un tāpēc vēl jo īpaši biedējoši fakti, gan galu galā politoloģes Ilzes Ostrovskas paziņojums, ka tieši „Nāve 2” esot vēlēšanās nokāvusi Bordāna „Konservatīvos”, runā paši par sevi…

Bet… ir viena atšķirība. Ja paraugāmies uz otra – vislielākā grāmatnīcu tīkla „Jānis Roze” pieprasītāko grāmatu sarakstiem, tad tajos tāda „Nāve 2” neeksistē vispār. Neeksistē – un viss. Nevis ir mazāk pieprasīta un atrodas kaut kur zemāk, bet vienkārši nav.

Varbūt Aināra Rozes un Ināras Beļinkajas īpašumā joprojām esošais grāmatnīcu tīkls vienkārši boikotē „Nāves 2” pārdošanu? Teiksim, grāmata ir pārāk briesmīga? Atklāj pārāk daudz? Aizskārusi grāmattirgotāju politiskos aizbildņus? Iedarbojusies cenzūra? Nebūtu jau pirmā reize – sen sen atpakaļ bija cits tīkls, kas atteicās pārdot grāmatu par Aivaru Lembergu „Ģelo truba”.

Nē, tā tomēr nav. „Jāņa Rozes” grāmatnīcās „Nāve 2” tiek pārdota. Un tiek arī pirkta – pats savām acīm esmu redzējis dažus, tā sacīt, „pirkšanas aktus”. Pārdota tiek, pirkta tiek, vienā grāmatnīcu tīklā ir vispieprasītākā, otrajā oficiāli nav pat pirmajā desmitniekā – kāds varētu būt izskaidrojums?

Un te nu es atceros, ko pirms diviem gadiem, kad klajā nāca Egila Levita blēdībām veltītā grāmata „Viltvārdis”, ne visai gudrā, bet skaļā „Zvaigznes” izdevniecības saimniece, miljonāre Vija Kilbloka nāca klajā ar šādu izteiksmīgu paziņojumu:

„Jau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu vietu grāmatu tirdzniecības vietu plauktos. Pēc nomelnojošām, izņirdzošām grāmatām ir patiešām liels pieprasījums, īpaši, ja tās ir izliktas kā acīs krītošs piedāvājums, ja tās piedāvā kā īstu mantu.

Grāmatnīcu darbinieki paši šausminās, bet ķengu grāmatas tirgošanai tiek ņemtas, jo tās taču pērk un piemaksu procentus par pārdoto kāro katrs veikals. Turklāt, kā tad tas būs, ja mūsu grāmatnīcā ienāks pircējs un mums nebūs viņa iekārotās preces?! Nāk taču pat tādi, kuri parasti no laba prāta kāju grāmatnīcā nesper un kuriem grāmatām naudas nav.

Štrunts par sirdsapziņu, mums ir vārda brīvība, neesam jau nekādi cenzori, negribam, ka nomelnotāji nomelno mūs pašus, galu galā nomelnotie taču varētu griezties tiesā, bet nezin kādēļ to nedara. Argumentu sevis attaisnošanai ir daudz.”

Domāju, ka nekļūdīšos, apgalvojot – ir faktiski skaidrs, ka Ainārs Roze un Ināra Beļinkaja ir aizgājuši pa Vijas Kilblokas iezīmēto „politkorektuma” vai varbūt Indriķa Latvieša skaidri aprādīto „baiļu” taciņu: pārdot „apķēzošos sacerējumus” viņi joprojām pārdot, jo nepārdot būtu nesmuki un naudu arī gribas, taču no šīs pārdošanas kaunas un cenšas neizrādīt to, kas ir vispieprasītākais viņu grāmatnīcās.

Ja tā padomā, šī nav pirmā šāda reize, kad „Jāņa Rozes” grāmatnīcu īpašnieki uzšķauda vēsturiskajām tradīcijām un grāmatnieka Jāņa Rozes godīgajam vārdam, - jā, kauns atzīt, kas viņiem ienes vislielāko peļņu, bet naudu tomēr ļooooooti gribas…

Pavasarī klajā nāca Māra Ruka grāmata, kas bija veltīta kovida melu epidēmijai. Autors vienmēr bijis noteiktas lasītāju daļas izcili pieprasīts, tēma nozīmīga, bet arī viņa grāmata „Jāņa Rozes” pieprasītāko grāmatu sarakstā vienkārši neparādījās – ne pirmajā vietā, kā tas bija noticis ar viņa iepriekšējām grāmatām, ne pat desmitajā… Tagad skaidrs, kāpēc tā notika.

Kāpēc šādas norises ir svarīgas un tās nevajadzētu vienkārši ignorēt? Nu, kaut vai tāpēc, ka, visticamākais, nekļūdīšos prognozēs – šāds liktenis gaida aizvien lielāku skaitu grāmatu, kas atbildīs grāmattirgotāju alkatībai, bet par kuru saturu tie paklusām kaunēsies.

Vispirms Māris Ruks un Indriķis Latvietis, tad „Viltvārdis” un „Valstsgribis”, bet vēl pēc laiciņa „Jāņa Rozes” grāmatnīcās par pieprasītām tiks uzskatītas tikai viena vai otra „Glavļita” apstiprinātas grāmatas.

Novērtē šo rakstu: