Kā var būt, ka „tēvzemieti” Normundu Lakuču tiesa atzinusi par VDK „stukaču”, bet „čekas maisos” nav viņa kartītes?
Didzis Šēnbergs02.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirmkārt, atbildi sniedz Latvijas Universitātes administrācijas atbalsta projekta vadītājas, Publiskās atmiņas centra izpilddirektores Mg. hist. Martas Starostinas pētījums par Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2a. aprakstu "Reabilitācijas un specdienestu prokuratūras fonds".
Šajā fondā 243. un 244. lietā atrodas 2001. gada 12. marta Normunda Lakuča Gunāra dēla (attēlā) tiesas lieta Nr. 7/209 - pirmais un otrais sējums ar 184 lapām un 145 lapām attiecīgi.
Lietā aģents ar segvārdu "Nikolajs Pētersons" nav konstatēts no LPSR VDK aģentūras kartotēkas kartītes, bet gan pēc kādreizējā okupācijas laika pretpadomju grupas "Zīle" dalībnieka Aigara Vanaga ierosinājuma. Lietā sadarbība pierādīja ar LPSR VDK pretizlūkošanas informācijas nodrošinājuma automatizētās sistēmas "Delta Latvija" atjaunotajiem datiem un liecinieku liecībām.
Otrkārt, jautājums ir ļoti pareizs, jo atklāj atklātu un neapzinātu leģistisko robu jeb sarunvalodā - likumdevēja darba brāķi - likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 7.2. panta trešajā daļā, kas paredz publicēt sadarbības fakta ar LPSR VDK spriedumu rezolutīvās daļas, taču ne jau visas 2745. fonda 2a. apraksta lietas beidzas ar tiesas spriedumu, turklāt ne jau visas lietas nonākušas tiesā, piemēram, Arvīda Ulmes lieta vai Valērija Belokoņa lieta vai Jura Zaķa lieta, kuras dažādu iemeslu dēļ ir izbeigtas pirms tam.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumā Atklātības un totalitāro režīmu atkārtošanās novēršanas likumā bija paredzēts 8. panta otrās daļas 21. punktā "Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam, kur sadarbības fakts konstatēts, – pilnā apjomā; sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2a. aprakstam un kur sadarbības fakts nav konstatēts, neatkarīgi no tā, vai lieta izbeigta ar tiesas nolēmumu (lēmumu vai spriedumu) vai prokuratūras lēmumu, digitalizē pilnā apjomā, bet publicē tiešsaistē tīmekļa vietnē daļēji, ietverot tiesu nolēmumus, prokuratūras lēmumu par lietas izbeigšanu, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 20. decembrim.
Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus, no to satura svītro informāciju par personas procesa laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa numuru."
https://lvportals.lv/norises/297045-vdk-komisijas-parskata-secinajumi-ieteikumi-un-lasamviela-par-cekas-darbibu-2018
Treškārt, 2745. fondā Normunds Lakučs nav vienīgā persona, kuras aģenta kartītes nav LPSR VDK aģentūras kartotēkā, bet par kuru ir ierosināta pārbaudes lieta. Piemēram, par kādu sabiedrībā pazīstamu bijušo Saeimas deputātu situācija ir līdzīga. Starostinas kundze ir parakstījusies par informācijas neizpaušanu, taču šī kolēģa lieta mani patiesi pārsteidza (Bruno). Līdz ar to likumdevējam būtu jāvērtē, vai personas netiek nostādītas diskriminējošā situācijā, par vienu datus publicējot tīmekļa vietnē, bet par citiem nepublicējot.
Protams, uzreiz aktualizējās arī jautājums, kādu iemeslu dēļ netiek publicētas Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras pilnas personas lietas, bet tā saucamā VDK likuma 7.2. panta pirmās daļas 11. punktā paredz publicēt tikai ar VDK saistīto Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, bet Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas amatpersonu personas lietas - visas, ja ir skaidrs, ka gan LKP CK, gan LPSR MP vadīja okupācijas valsts drošības dienestu un to pat zināmā veidā ietekmēja LKP pilsētu un rajonu biroji, bet nav jau nekāda saraksta un nekad nevar būt "ar VDK saistītās nomenklatūras" un "ar VDK nesaistītās nomenklatūras" sadalījumā.
Tāpēc likumdevējs ir radījis tikai šim likumam domātu, vēsturē nekad nebijušu definīciju "ar VDK darbību saistītās amatpersonas", kur nesaprotamu iemeslu dēļ ir iekļautas "padomju institūciju amatpersonas kuras minētas netieši ar VDK darbību saistītos dokumentos." Minēšu piemēru, kuru deva Starostinas jaunkundze, aktrise ir uzaicināta uz Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības Teātra, kino un televīzijas sekcijas dibināšanu; sekciju vada Trautmanis, piedalās Zakenfelds, tātad ar VDK darbību netieši saistīti šie dibināšanas dokumenti ir, bet aktrise ir atteikusies (!) piedalīties (Žanis Zakenfelds ar režisoru, savu asistentu Māri Salnu uz dokumentu malām rezolūciju veidā sarakstās kā organizējama šī sanāksme), taču minēta netieši ar VDK darbību saistītajos dokumentos viņa ir un nu likumdevējs to sauc par "ar VDK darbību saistītā amatpersona".
Piemēram, ar LVU rektora Valentīna Šteinberga 1970. gada 10. marta pavēli Nr. 7-с "Par iecelšanu par LVU pirmās daļas pilnvaroto Ģeogrāfijas fakultātē" paredzēja iecelt ģeogrāfijas zinātniski pētnieciskā sektora jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku par pirmās daļas pilnvaroto Ģeogrāfijas fakultātē. Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes pirmā daļa ir gan padomju institūcija, gan netieši ar VDK saistīta, gan jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks ir amatpersona, bet apgalvot, ka šis ģeogrāfs ir "ar VDK darbību saistīta amatpersona" ir pilnīga apmelošana un idiotisms, taču likumdevējs tā ir noteicis. Uzskatu, ka tas ir jāgroza, vienkārši publicējot LKP CK nomenklatūras kadru personas lietas, nevis slēpjot LKP vadošo lomu represijās aiz leģistiskiem izdomājumiem, kas piesedz čekistus un cekistus ar citiem PSRS okupācijas laikā dzīvojošiem līdzpilsoņiem.
Ceturtkārt, Jūsu padevīgais kalps ir pateicīgs par jautājumiem, taču likumdevējs ir ar 2018. gada 17. oktobri likvidējis LPSR VDK zinātniskās izpētes komisiju, kurā bija tas gods strādāt. Vairāk kā gadu neesmu saņēmis nekādu atalgojumu ne no šīs komisijas, ne no Latvijas vēstures institūta, ne no Latvijas Universitātes, turklāt esmu uzrakstījis atlūgumu no Latvijas Universitātes rektora padomnieka amata sakarā ar Latvijas Universitātes, manuprāt, nepiedodami pielaidīgo attieksmi pret Datu Valsts inspekcijas iejaukšanos pētniecības rezultātu publicēšanā.
Līdz ar to, lai arī paužu pateicību, ka, pateicoties laikrakstam "Pietiek.com", kuram tieši neesmu rakstījis publikācijas, mans viedoklis pēdējo mēnešu laikā ir lasāms arī vjetnamiešu un khmeru valodās, kā arī esmu priecīgs, ka man Kangera kungs ir pāradresējis šo jautājumu, tomēr nākamgad [domāts 2019. gads] laikam vairs atbildes uz komisijas kompetences jautājumiem vairs nebūšu tiesīgs sniegt, jo galu galā likumdevējs jau tāpēc likvidēja komisiju, lai tās neviens sabiedrībai nesniegtu. Neesmu publiska amatpersona, tāpēc varētu būt pareizi, ja atbildes sniedz publiskas amatpersonas.
Vēsturnieki un citi zinātnieki ir izveidojuši Publiskās atmiņas centru, līdz ar to mans lūgums ir turpmākos jautājumus komisijas kompetences sakarā adresēt Latvijas Universitātes administrācijas atbalsta projekta vadītājai, Publiskās atmiņas centra izpilddirektorei Martai Starostinai, kura ir doktorante, par kuras kompetenci personīgi es nešaubos un kura kā bijušās LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas administratīvā sekretāre ir arī atbildīga par komisijas administratīvi birokrātisko darbību un par tās komunikāciju ar sabiedrību. Doktorantes Starostinas elektroniskā pasta adrese universitāte ir [email protected]. Starostinas jaunkundze, manuprāt, ir ļoti daudzsološa jauna zinātniece un varēs sniegt detalizētāku informāciju, dokumentus un viņas viedokli.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
