Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrība ir kardināli mainījusies. Viendzimuma “laulību” legalizācija 28 pasaules valstīs, genderideoloģijas izplatība un cīņa pret “patriarhātu” - tas viss ir vērsts uz modernisma sabiedrības [humānismā balstīto sabiedrisko iekārtu] iznīcināšanu, kas norit pilnā sparā, bet vēl nav pabeigta. Šīs drausmīgās transformācijas sekas sāks “uzplaukt” pēc dažiem gadiem, kad hiperseksualitātes un garīgā tukšuma dzirnakmeņos samaltā jaunā paaudze, kura ir galvenais “sociālo izmaiņu” programmu mērķobjekts, izies dzīvē.

Bet kā tas viss sākās? Kas veicināja šādu sabiedriskās apziņas un sakaru salaušanas koncepciju rašanos? Kāpēc kļuva neiespējams reāls kreisais (sociālistiskais) protests par strādājošo tiesībām? Apskatīsim XX gadsimta notikumus, kuri ir zināmi ar nosaukumu “seksuālā revolūcija”, un to saistību ar 1968.gada politisko krīzi Francijā, kura joprojām ir starp līdervalstīm savu iedzīvotāju seksualizācijas jomā.

1968.gada maija nemieri Francijā – pseidokreiso izvirtuļu noformēšanās un pirmā uzvara

Iepazīstoties ar franču dumpja notikumiem 1968.gada maijā (“sarkano maiju”, “Mai 68”), ir acīmredzams, ka universitāšu vide bija pārpildīta ar trockistiska tipa kreisajiem ultraradikāļiem, kuri arī kļuva par šo nemieru katalizatoru. (1968.gada maija nemieri Francijā kļuva par vēlāk plaši izmantoto t.s.”oranžo revolūciju” prototipu).

[1968.gada maija notikumi – politiskā krīze Francijā, kura sākās ar kreisi radikālo studentu protestiem, demonstrācijām un masu nekārtībām, kas pārauga 10 miljonu strādājošo streikā. Tā rezultātā tika nomainīta Francijas valdība, demisionēja leģendārais Francijas prezidents un kvēls Francijas varenības piekritējs, kura laikā Francija izstājās no NATO un pieprasīja ASV apmainīt dolārus pret zeltu, Šarls de Golls (1890 – 1970), kā arī šie notikumi izraisīja milzīgas izmaiņas Francijas sabiedrībā.]

[Ļevs Trockis (īstajā uzvārdā Bronšteins) (1879-1940) – ebreju izcelsmes žurnālists, revolucionārs, politiķis, aktīvi piedalījās 1917.gada revolūcijā Krievijas impērijā un ieņēma vadošos amatus Padomju Krievijā. Slavens ar savu izcilo nežēlību. Tika uzskatīts par otru ietekmīgāko revolucionāru pēc Vladimira Ļeņina. Pēc Ļeņina nāves 1924.gadā zaudēja ilgstošu politisko cīņu Josifam Staļinam un 1929.gadā tika izraidīts no PSRS. Galvenais Staļina un Trocka strīda iemesls bija jautājums par sociālisma iespējamību vienā valstī. Staļins gribēja izveidot un stiprināt sociālistisku Krieviju, bet Trockim Krievija bija tikai līdzeklis vispasaules revolūcijas izraisīšanai (“pagale vispasaules revolūcijas ugunskurā”).

Pēc Trocka ieskatiem sociālisms vienā valstī nav iespējams, tāpēc, viņaprāt, vajadzēja pašiem kapitulēt kapitālistu priekšā un no jauna mēģināt izraisīt vispasaules revolūciju. Tāpat kardināli atšķīrās Staļina un Trocka uzskati morāles jautājumā. Staļins bija pilnīgs tradicionālists, bet Trockis piekrita cīņai pret “buržuāzisko morāli” izmantot visu netradicionālo. Liela daļa nebūšanu PSRS radās sākumā dēļ Staļina un Trocka piekritēju cīņas par varu, bet pēc tam arī sakarā ar t.s.”trockistu” kaitniecībām un diversijām. Dzīvojot emigrācijā (Francijā – Norvēģijā – Meksikā), Trockis asi kritizēja PSRS politisko kursu un brīvi sadarbojās ar PSRS ienaidniekiem (tai skaitā izteicās, ka ir lietderīgi cīņai pret PSRS, sadarboties ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju).

Savu ideju realizācijai (vispasaules revolūcijas izraisīšanai, tai skaitā Padomju Savienībā) 1938.gadā izveidoja t.s. IV Internacionāli. Trockim bija liels piekritēju skaits visā pasaulē. 1940.gadā Trockis tika nogalināts, visticamāk PSRS specdienestu darbības rezultātā. T.s.”trockisms” ir joprojām ietekmīgs kreisā politiskā segmenta ideoloģiskais virziens, kurš lielā mērā ir arī ASV Demokrātu partijas ideoloģiskā un organizatoriskā bāze.]

[Mao Dzeduns (1893-1976) – Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs un Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs. Uzskatīja, ka galvenajam sociālistiskās revolūcijas segmentam ir jābūt zemniecībai.]

1968.gadā jaunatne, kura kopumā sastādīja trešdaļu no Francijas iedzīvotājiem un no kuras 500 tūkstoši bija universitāšu studenti, atradās ievērojamā trockistu un maoistu politisko grupu, kuras intelektuālajā vidē vairojās kā sēnes, ideoloģiskā ietekmē. Vairāki šo notikumu pētnieki uzskata, ka tieši šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka “maija revolūcijas” organizētājiem nebija ciešas saiknes ar strādnieku kustību, “mai 68” revolūcija no strādnieku interešu aizstāvības viedokļa bija tik neauglīga. Tieši šīs apšaubāmās “ļevaku” grupas novirzīja visu kreiso kustību no komunistiskās dienas kārtības uz bērnišķīga dumpja sfēru, ko savu mērķu sasniegšanai izmantoja pavisam citi un nebūt ne kreisie spēki.

“Mai 68” vēsturniece, trockiste, “Komitejas par strādnieku internacionāli” (CWI) locekle Klēra Doila par to izsakās sekojoši: “Pasludinot sevi par “trockistiem”, viņi uz katra stūra kliedza par mācošās jaunatnes “vadošo lomu” tikko iesāktajā cīņā, pastiprinot godkārīgo studentu maldus par to misiju šajā revolūcijā. Šīs organizācijas apgalvoja, ka revolūcijai ir jānotiek studentu vadībā, jo tie ir “mūsu sabiedrības nākotne”. Viena no šādām sektām – JCR (“Revolucionārā komunistiskā jaunatne”) – pat nepakautrējās liekulīgi savā aģitācijas skrejlapā izmantot no konteksta izrautu Ļeņina citātu par to, ka strādnieku šķira nevar iziet ārpus tred-unioniskas apziņas. Tādā veidā netieši tika deklarēta nepieciešamība studentiem piešķirt “revolūcijas ģenerāļu” posteņus, bet strādniekiem palika pienākums piegādāt ierindas sastāvu. (...) Bet, kad viņi aizgāja uz fabrikām meklēt strādnieku atbalstu, viņi sev līdzi atnesa augstprātību, nevis pieticību, kā nepārtraukti mācīja Ļeņins un Trockis. Viņi skaļi apsprieda katru komunistiskās partijas kļūdaino soli, nemēģinot strādniekiem izskaidrot šo kļūdu iemeslus.”

Šai apstāklī nav nekā pārsteidzoša, jo 95% studentu nāca no buržuāziskas vai sīkburžuāziskas vides, bija “zelta jaunatnes” pārstāvji, kas bija visai tāli no Francijas strādājošajiem.

Ja strādnieki cīnījās par darba algas paaugstināšanu, darbalaika samazināšanu līdz 40 stundām nedēļā un bezdarba likvidēšanu, tad studenti izvirzīja pavisam citas prasības. Jauno revolucionāru “brīvo domu” labi raksturo to laiku lozungi uz universitāšu sienām: “Aizliegt aizliegt!”, “Radošums, Spontanitāte, Dzīvība!”, “Visu zemju strādnieki, baudiet!”, “Viss ir iespējams!”, “Nodarbojieties ar mīlestību, nevis ar karu!”, “Sorbona ir mūsu!” Kopumā šie lozungi līdzinās tiem, kurus mēdz izmantot joprojām, un arī manipulācijas metodes ar jaunatni kopš tiem laikiem ir maz mainījušās. Pietiek tikai manipulācijas objektu pārliecināt, ka viņš ir attīstītāks un spējīgāks nekā pārējie, un tad var ar viņu darīt visu, kas nepieciešams.

Reibinošā vienotības, “brīvības” un varas sajūta apdullināja jaunās galvas. Tomēr šķiru cīņā rūdītie “pasaules saimnieki” iesmērēja bērneļiem visai specifisku “brīvību”, kurai nav nekā kopīga ar atsvešināšanas pārvarēšanu, par ko rakstīja Markss. Un sabiedrība uzķērās uz šīs ēsmas.

Liela nozīme kreiso kustību degradēšanā bija diviem agrākiem notikumiem: 1956.gadā publicētai Karla Frīdriha un Zbigņeva Bžezinska “totalitārisma koncepcijai” (izklāstīta grāmatā “Totalitārā diktatūra un autokrātija”) un gandrīz vienlaicīgi ar to publiskotajam Ņikitas Hruščova ziņojumam par personības kultu [lielā mērā tendencioza Staļina politikas kritika]. Šo notikumu kontekstā trockistveidīgajiem “ļevakiem” radās visas iespējas izpausties. Ja jau Padomju Savienības piemērs šķietami bija izrādījies nederīgs, tad radās plašas iespējas tukši teoretizēt par “brīvību”, lai novirzītu kreiso kustību no sociālās cīņas uz cīņu par visdažādākajām “brīvībām”. Kas ar to tika domāts, neviens saprotami tā arī nespēja izskaidrot, bet tas arī nebija nepieciešams. Tika iziets no pretējā: ja jau Padomju Savienības prakse ir kaut kas drausmīgs, tad viss pārējais ir pieņemams. Tādējādi “personības atbrīvošana un tās labāko radošo spēju izkristalizēšana” tika veikli aizstāta ar seksuālo atbrīvošanu, cīņa ar buržuāzisko morāli ar sociālo normu noliegšanu, vārda brīvība ar “pašizpausmes brīvību”, bet revolucionārais askētisms ar baudu prioritārumu. 

Te ir jānorāda, ka termins “seksuālā revolūcija” radās 1936.gadā līdz ar austriešu un amerikāņu psihoanalītiķa Vilhelma Raiha (1897 - 1957) grāmatas “Seksuālā revolūcija” iznākšanu. Būdams Zigmunda Freida skolnieks un freidomarksisma dibinātājs, viņš iestājās par atbrīvošanos no morāles represijām seksa jomā, par ģimenes lomas likvidēšanu un seksuālās izglītošanas ieviešanu. [Vēl jānorāda, ka t.s. “atvērtās sabiedrības” teorētiķi un organizētāji sers Karls Poppers un Džordžs Soross, kuri pauž līdzīgus uzskatus, arī ir bijušās Austroungārijas impērijas pavalstnieki.]

Raiha idejas balstās uz “seksuālās baudas un tieksmes pēc laimes” svarīgumu (Raihs manipulatīvi vienādo seksuālās baudas un laimes terminus, bet laulības terminu noamputē līdz seksuālām attiecībām). Raihs uzskatīja, ka pasauli var izmainīt ar seksuālās revolūcijas palīdzību. Viņa ieskatā sociālās un ekonomiskās problēmas ir nopietnas, tomēr sociālai cīņai jāiet kopā ar pārdomām par ikdienišķo dzīvi, tai skaitā seksuālo neapmierinātību.

Raiha daudzskaitliskie sekotāji, kuri viņu slavē par cīņu ar kapitālistisko ideoloģiju un buržuāzisko attiecību liekulīgumu, nekādi negrib ievērot, ka viņš, atsaucoties uz Marksu, kā to patīk darīt visiem neomarksistiem, primitivizēja un vulgarizēja Marksa idejas par atsvešināšanu un atbrīvošanu.

Piesedzoties ar Markas vārdu, Raihs pieteica karu pilnīgi visām tradicionālajām ģimenes attiecībām un attiecīgi arī vērtību nodošanai, kas formē cilvēcisku identitāti un spēju attīstīties. Raihs piedāvā atgriezties matriarhāta sabiedrībā, kurā “bērnu dzimumbrīvība netiek pilnīgi nekādā veidā ierobežota” un “visas dzīves kolektīvais raksturs atbilst kolektīvai bērnu seksualitātei”. Tas ir, Raihs pietiekami atklāti runā par promiskuitāti [pirmatnējai sabiedrībai raksturīgā dzimumsakaru partneru neierobežotība]. Tā tik tiešām ir “revolūcija” – aicināt atgriezties pirmatnējā sabiedrībā (regresēt, deģenerēties līdz pirmatnējās sabiedrības attiecību formām), piesedzoties ar uz progresīvu attīstību aicinošo Marksu!

 

Raiha ieskatā ģimene uzspiež represīvu ideoloģiju kopš visagrīnākā vecuma. Vecāki nodod aizliegumus saviem bērniem, tādējādi formējot viņos neirozes. “Autoritārās sabiedrības intereses netiešā ceļā (ģimene, spēja noslēgt laulību) nosaka ierobežojumus jaunatnes seksualitātei (...), kas rada tās problēmas”, rakstīja Raihs. Viņš piedāvāja deleģēt bērnu audzināšanu sabiedrībai. Viņaprāt, ģimene nodod nepareizās vērtības, tāpēc tā neizbēgami sabruks, un ģimenes vietā esot jānāk “brīvajiem sakariem”.

 

Freidomarksisma piekritējs Žans – Mišels Palmjē tā izskaidro Raiha teoriju: “Izglītība uzspiež mazu, padevīgu laulības un ģimenes laimīti, kura noliedz un atgrūž seksuālo apmierinājumu. Visa šī sistēma ir balstīta liekulībā. Neskatoties uz mūsdienu evolūciju, ģimene vienmēr ir bijusi viena no svarīgākajām ideoloģiju fabrikām un viena no nežēlīgākajām represīvajām struktūrām.” Tālāk viņš apgalvo, ka “bērnu impulsi tiek apspiesti, jo seksuālā brīvība apdraud autoritāro patriarhālo varu. Kad pusaudža seksualitāte tiek apspiesta un viņš sāk justies vainīgs, tā sacelšanās pieņem neirozes formu”. Savukārt Vilhelms Raihs Palmjē ieskatā cenšas pārvērst šo neirozi par īstu politisko sacelšanos.

Bet Raihs bija ne tikai teorētiķis un praktizējošs psihoanalītiķis, bet arī revolucionārs aktīvists un pat Kompartijas biedrs. Aizsedzoties ar uzbrukumu “buržuāziskai morālei”, viņš popularizēja savu seksualitātes politiku, organizēja Vīnes “sarkano priekšpilsētu” dispanseros “konsultācijas par seksuālo veselību” un fabrikās attiecīgas konferences. Viņš atklāja centrus, kuros strādnieki varēja saņemt informāciju par abortiem un seksuālo dzīvi. Paralēli tam viņš piedalījās streikos, kuros izdāļāja savas aģitācijas lapas. Viņa pozīcija bija, ka ar aizspriedumiem esot jācīnās sabiedrības, izglītības un ģimenes līmenī.

1930.gadā Berlīnē Raihs organizē konferenci “Strādnieku seksuālās ciešanas” un rada masveidīgu seksuālās politikas organizāciju Sexpol. Viņš uzstāj, ka “seksuālā jautājuma politizācija” ir svarīga, lai panāktu uzvaru pār buržuāzisko ideoloģiju. Raihs kritizē to laiku Francijas komunistisko partiju un padomju staļinismu par atteikšanos no “seksuālās liberalizācijas”, kas, viņaprāt, tika uzsākta 1917.gadā. [Šī liberalizācija tika gandrīz uzreiz arī pārtraukta dēļ Vladimira Ļeņina kategoriskās nostājas, kurš uzskatīja, ka konservatīvajā Krievijā tādā veidā nav iespējams palikt pie varas un ka “seksuāli liberalizēta” sabiedrība nespēs radīt spēcīgu sociālistisku valsti.] Savukārt tikumību, kuras garā tika audzināta padomju sabiedrība, Raihs dēvēja par “pseidorevolucionāru garīdznieku audzināšanu”. Kritizējot padomju audzināšanu, viņš atsaucas uz Marksu, kurš nosoda buržuāzisko ģimeni un izplata savu nosodījumu arī uz padomju “autoritāro” ģimeni, kura, viņaprāt, esot galvenais “seksuālās represijas” iemesls.

Raihs piedāvā tāpat pretdarboties arī kristietībai, kura “atņem cilvēkiem seksuālo laimi”. Viņš apgalvo, ka “cilvēku spontānā un instinktīvā dzīve” nedrīkst tikt ierobežota ar morāles rāmjiem. Un apgalvo, ka salīdzinājumā ar kristietību pat “neopagāniskais” vācu nacionāl-sociālisms esot izrādījies “daudz progresīvāks”.

Šāda veida darbības rezultātā 1935.gadā Raihu izslēdz gan no Psihoanalītiķu asociācijas, gan no Vācijas komunistiskās partijas. Neskatoties uz to, Raiha idejas daļā no kreisi orientētā segmenta (t.s. “ļevaku” aprindās) tika uztvertas pozitīvi un plaši izplatījās.

Vilhelma Raiha teorijai (kā arī 1955.gadā iznākušajam Herberta Markūzes darbam “Erots un civilizācija: filozofisks pētījums par Freidu”) bija izšķirošā nozīme t.s. “jauno kreiso” dienaskārības izveidei Rietumos (“jaunie kreisie” pārtrauca sadarbību ar tradicionālajām komunistiskajām partijām un nostājās uz Frankfurtes skolas neomarksistu pozīcijām).

Eklektisks (haotiski fragmentārs) freidisma un marksisma savienojums kā “ļevaku” platformas bāze prasa daudz dziļāku atsevišķu apskatu. Šai rakstā tikai atzīmēsim, ka iepriekš pieminētais Žans – Mišels Palmjē, kuram ir tādi pat uzskati kā Raiham seksuālās atbrīvošanas un freidomarksisma jomā, specializējās uz Frankfurtes skolas autoru popularizēšanu. Viņš bija filozofs, divu Parīzes universitāšu estētikas profesors, kurš daudz rakstīja izdevumiem Le Monde un Le Monde diplomatique.

“22.marta kustība” un “Vive la Revolution” – “Mai 68” avangarda organizācijas

Tātad Vilhelmam Raiham seksuālā revolūcija bija politisks projekts, kuru viņš nodeva jaunajiem “revolucionāriem”, kas grasījās cīnīties ar “autoritāru un patriarhālu” sabiedrību. Tieši Raiha darbos iedvesmu smēlās politiskās grupas “22.marts” un “Lai dzīvo Revolūcija!” (Vive la Revolution), kurām bija ievērojama loma 1968.gada notikumos. Kas tās bija par grupām?

“22.marta kustību” dibināja anarhokomunists un trockists Deniels Kon-Bendits. Neilgi pirms 1968.gada notikumiem “22.marta kustība” Nanteras Universitātē organizēja konferenci “Vilhelms Raihs un seksuālās represijas”. Kustības aktīvisti cīnījās pret dortuāru [kopējo guļamtelpu] sadalīšanu vīriešu un sieviešu daļās, kā arī radikāli kritizēja ikdienišķo sociālo dzīvi.

Vive la Revolution (VLR) radās no maoistu-libertaristu organizācijas UJC, kas tika radīta École normale supérieure [prestižākā augstskola Francijā] un Sorbonā, un tā bija “22.marta kustības” turpinājums. Vive la Revolution bija pietiekami spēcīga organizatoriskā hierarhija un tā piedalījās 1968.gada maija notikumos.

VLR uzskatīja, ka sociālo attiecību transformācijai ir jāizmaina pilnīgi visas cilvēciskās attiecības. Kā ieroci pret “tirgotāju sabiedrību” VLR biedri piedāvāja izmantot “radošumu un baudu”. To, cik sabiedriski graujošu rezultātu dod “baudas sabiedrība”, var novērot uz tās pašas Francijas piemēra. Kā tagad ir labi redzams, “baudas sabiedrība” tika radīta nevis emancipācijas, bet gan kapitālisma interesēs un tā nogalina gan radošumu, gan mīlestību, gan jebkurus patiešām dzīvas dzīves asnus.

Turpinot seksuālās revolūcijas autora idejas, 1968.gada maijā pirmo reizi tika politizēts jautājums par LGBT “normalizāciju” studentu okupētajā Sorbonā, kur Gijoms Šarpentjē dibināja “Revolucionāro pederastu darbības komiteju” (Comité d’Action Pédérastique Revolutionaire, CAPR). Lai gan šī komiteja neieinteresēja studentu protesta kustības līderus un tā beidza pastāvēt jau pēc divām nedēļām, tieši no šī brīža homoseksuālisms kļūst par “ļevaku” dienas kārtības punktu. Šarpentjē vēlāk kļūst par “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” (FHAR) aktīvistu.

Līdzīgi kā daudzi citi 1960. gados Šarpentjē lasa Herberta Markūzes un Vilhelma Raiha darbus, bet vislielāko iespaidu uz viņu atstāj zviedru ārsta Larsa Ullerstama darbi. Grāmatā, kuru Ullerstams uzraksta “seksuālo minoritāšu aizsardzībai”, viņš apgalvo, ka tā saucamās izvirtības “rada lielas iespējas laimei”: “Lūk, kāpēc “izvirtības” ir labas pašas par sevi un mums tās ir jāveicina.” Viņš apgalvo, ka “seksuālās novirzes”, tai skaitā homoseksuālisms, incests, ekshibicionisms, pedofilija un sadisms ir “pietiekami likumīgi seksuālā instinkta apmierināšanas līdzekļi un tiem ir tāda pati vērtība kā heteroseksuālam dzimumaktam.” Noslēgumā Ullerstams aicina: “Ņemam un piebeidzam šo seksuālo privilēģiju sabiedrību.”

Divdesmit gadus vēlāk Šarpentjē raksta par Ullerstama darbiem: “Šie teksti mums ļoti palīdzēja politizēt šo jomu. (...) Šie lozungi, teikumu un runu fragmenti kļuva par homoseksuālisma atbrīvošanas runas iedīgli.”

Rakstot savu manifestu, Šarpentjē izmanto terminu homoseksuālisms, lai gan, pēc viņa paša teiktā, domāta ar to bija pedofilija. Viņš un viņa domubiedri bija “pārņemti ar jauniem pusaudžiem, tolaik tieši viņi bija mūsu vēlmju objekts, bet mēs runājām par homoseksuālismu...” “Mēs izmantojām (...) šo terminu – literāru un zinātnisku miniatūru apvainojošajam vārdam “pidars”, visstiprāk nosodāmo, visvairāk seksistisko, ko izmanto pret vīriešiem, kuri seksuāli mīl zēnus vai citus vīriešus, - lai šokētu un tādā veidā lai izraisītu iztēlē kvazirasistisko apvainojumu apkaunojumu un izstumšanu, par kā upuriem mēs kļuvām,” – raksta Šarpentjē.

Attiecīgi jau kopš paša sākuma LGBT aktīvisti slēpa apstākli, ka viņu politiskās prasības attiecas ne tikai uz homoseksuālismu, bet arī uz pedofīliju.

1971.gadā, apvienojoties pederastu grupu aktīvistiem un feministu – lesbiešu grupām, Parīzē tika dibināta kustība “Homoseksuālistu revolucionārās darbības fronte” (FHAR). “Frontes” dibināšanā piedalījās trockistu IV Internacionālei tuvu stāvoša inteliģence: Gi Hokengems, Kristina Delfi, Fransuāza Dobona, Deniels Gerēns, Pjērs Hā, Lorāns Dispo, Žans Bitu, Renē Šerērs, Patriks Šindlers un daudzi citi. Atgādināšu, ka IV Internacionāle tika radīta uz Ļeva Trocka teoriju bāzes un tā par savu uzdevumu stādīja vispasaules revolūcijas realizāciju.

Lai saprastu franču “ļevaku” sabiedrībā valdošos noskaņojumus, ir vērts sīkāk apskatīt “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibinātājus. Lieki piebilst, ka šīm personām viņu propagandētās netradicionālās attiecības ir ļoti labi zināmas ne jau no nostāstiem.

Renē Šerers, franču akadēmiķis un filozofs, Universitātes Parīze VIII goda profesors 1970-ajos gados daudz laika veltīja homoseksuālām aktivitātēm. Būdams pedogoģijas un attiecību starp bērnu un pieaugušajiem pārskatīšanas piekritējs, viņš savos darbos aizgāja pat tik tālu, ka tajos tika saskatīta atklāta pedofilijas slavināšana.

1982.gadā Renē Šerers kopā ar citiem Francijā plaši zināmiem cilvēkiem, tai skaitā toreizējo kultūras ministru sociālistu valdībā, tika apsūdzēts pedofilijā bērnu ar īpašām vajadzībām bērnunamā “Koral”. Tiesa gan, Šeraram izdevās tikt sveikā cauri, lai gan bērnunama direktoram un tā darbiniekiem tika piespriesti nelieli cietumsodi, bet galvenais apsūdzētājs mira mīklainos apstākļos. Šis skandāls bija tik spēcīgs, ka tas skāra arī filozofu Mišelu Fuko (kreisais radikālis) un psihoterapeitu Fēliksu Gvatari (IV Internacionāles jauniešu organizācija), par kuriem, tiesa gan, drīz parādījās ziņas, ka viņi esot apvainoti nepamatoti.

1962.gadā Renē Šerers uzsāk “mīlas sakaru” ar savu skolnieku Gi Hokengemu, kurš vēlāk kļūst par viņa kolēģi universitātē un vairākās izdevniecībās, kā arī piedalās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Samaitāšanas brīdī Gi Hokengemam vēl nebija 16 gadu.

Virkni darbu Šerers velta Šarlam Furjē (1772 – 1837). Grāmatā “Šarls Furjē un globālais strīds” viņš raksta, ka Furjē utopija nav tas, ko nav iespējams īstenot, bet gan tas, kas “pagaidām nav īstenots”. Šī doma kļūst par pamatideju pētījumu sērijai , kas ir veltīti utopijai un bērnībai un kurā autors aizstāv “savstarpējās iekļūšanas” (compénétration) utopiju, tas ir sabiedrības rašanos, kurā “visdažādāko un neparastāko vēlmju izteikšana un apmierināšana notiks abpusējas piekrišanas un laimes atmosfērā.”

Pēc 1968.gada maija Renē Šerers sāk pasniegt Universitātē Parīze VIII kopā ar Žilu Delēzu (1925-1995), Mišelu Fuko (1926-1984), Fēliksu Gvatari (1930-1992) un daudziem citiem un sadarbojas ar žurnālu “Himēras”, kuru radīja Fuko un Gvatari.

Savos bērnībai veltītajos darbos Šerers attīsta Delēza koncepciju “kļūt par bērnu” (devenir-enfant) par to, ka bērns un pieaugušais savstarpēji bagātina viens otru ar “savstarpēju iekļūšanu”, kas var kļūt par alternatīvu no Žana Žaka Ruso (1712 - 1778) mantotajai klasiskai izglītībai. Bērns, viņaprāt, var kļūt par pieaugušā skolotāju, bet pieaugušais – bērna.

Šerēra darbos netieši tiek skarta arī homoseksuālisma tēma, gan sakarā ar Žila Delēza un Gi Hokengema teorijām, gan galvenokārt kā kaitniecību realizācijas prakse revolucionāru mērķu īstenošanai.

Gi Hokengems, žurnālists un rakstnieks, nāk no elitārā liceja Henry IV. Sākotnēji bija Francijas komunistiskās partijas Komunistisko studentu savienības aktīvists. Pēc tam pievienojās trockistu grupai “Revolucionārā komunistiskā jaunatne”, kura cīnījās pret Francijas komunistisko partiju.

Pēc izslēgšanas no Komunistiskās līgas 1969.gadā, Hokengems piedalījās vairākos politiskos eksperimentos, kuri pretendēja uz maoismu un kultūras revolūciju un saucās “mao-sponteks”. 1971.gadā viņš kļuva par vienu no līderiem “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontē”, radikālā homoseksuālistu kustībā, kura savā cīņā par seksuālo minoritāšu dominēšanu sabiedrībā nosodīja “homofobiju” un nostiprināja homoseksuālistu cīņu “revolucionārajā cīņā”.

1972.gadā izdevumā Nouvel Observateur viņš publicē savu paziņojumu par homoseksualitāti. Tai pat gadā publicē homoseksuālās “revolūcijas” grāmatu – manifestu “Homoseksuāla vēlēšanās”.

1973.gadā Fēliksa Gvatara vadībā Hokengems laiž klajā žurnāla “Recherches” numuru ar nosaukumu “Trīs miljardi izvirtuļu: lielā homoseksualitātes enciklopēdija”.

No 1975. līdz 1982.gadam Hokengems sadarbojas ar izdevumu “Liberation” un pasniedz Universitātē Parīze VIII, kur Mišela Fuko aizgādībā pulcējas citi šāda veida teoriju un prakšu piekritēji.

1974.gadā Hokengems aizstāv disertāciju filozofijā “Evolūcija. Kultūras revolūcija Eiropā”, kurā iekļauj grāmatu “Homoseksuāla vēlēšanās” un virkni agrāk nepublicētus darbus. Vēlāk tā tika publicēta grāmatā ar nosaukumu “Pāni pēc maija” ar Žila Delēza priekšvārdu.

1988.gadā Hokengems mirst no AIDS.

Kristīna Delfi, zinātniece, socioloģe un feminisma aktīviste, kopš 1966.gada Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) goda direktore feminisma un gendera izpētes jomā. Līdzdibinātāja izdevumam “Jaunie feminisma jautājumi” (Nouvelles Questions féministes), kurš nodarbojās ar gendera koncepcijas virzīšanu ar aktīvu rakstnieces Simonas de Bovuāras atbalstu, kura visu mūžu palika šī izdevuma direktore.

Delfi mācījās socioloģiju Sorbonā, Čikāgā un Berklijā (ASV). 1956.gadā viņa strādāja “Vašingtonas pilsētas līgā” (organizācijā, kura aizstāvēja nēģeru pilsoņu tiesības). 1968.gadā kļuva par aspiranti socioloģijā Kvebekas un Monreālas universitātēs.

1960-os – 1970-os gados Delfi aktīvi darbojās dažādās feministu grupās, kas bija saistītas ar viņas dibinātās organizācijas “Kustība par sieviešu atbrīvošanu” darbību.

2000. – 2010.gadā piedalījās pulciņos, kuri kritizēja liberālismu, piemēram, tādos kā “Kopernika Fonds”. Piedalījās cīņā pret likumu par reliģiskajiem simboliem Francijas skolās un vienlaicīgi cīnījās pret islamafobiju.

1971.gadā Delfi dibināja grupu “Sarkanās lesbietes”.

1998.gadā Delfi izdod savas grāmatas “Galvenais ienaidnieks” pirmo daļu, kuras apakšnosaukums ir “Patriarhāta politiskā ekonomija”, savukārt 2001.gadā iznāk otrā daļa ar nosaukumu “Pārdomas par genderu”. Grāmatā Delfi pauž antipatriarhālas un genderiskas idejas.

Kristīna Delfi ir kreiso radikāļu kustības dalībniece. Publicējas “ļevaku” izdevumos “Le Monde diplomatique” un “Mediapart”. Kritiķi norāda, ka Kristīna Delfi neizšķir zinātnisku darbu un propagandu, viņas “fakti nav precīzi”, bet analīze ir virspusēja, attiecīgi tāda līmeņa darbiem nevajadzētu parādīties nopietnos zinātniskos žurnālos.

Apskatot idejas, kuras noteica pašreizējo Francijas (un vispār arī pasaules) kreiso kustības stāvokli, nevar nepieminēt vēl divas nozīmīgas figūras.

Tā, pirmkārt, ir Fransuāza Dobona (1920 - 2005) – rakstniece, feministe, libertāniete. Apgrozoties “progresīvās” aprindās, viņai bija draudzīgas attiecības ar Mišelu Fuko, Žanu Kokto, Simonu de Bovuāru un Žanu Polu Sartru.

Dobonas uzskatu noformēšanos ietekmēja 1949.gadā izdotā Simonas de Bovuāras feministiskā grāmata “Otrs dzimums”, kura bija veltīta sieviešu atbrīvošanai. Šai grāmatā tika apgalvots, ka sievietes stāvokli var uzlabot “dalība ražošanā un atbrīvošana no reproduktīvās verdzības”. Grāmata radīja plašu poleimiku un Vatikāns to iekļāva “Aizliegto grāmatu indeksā”.

1953.gadā Dobona kļūst par Nacionālās rakstnieku padomes locekli, kā arī par līdzibinātāju “Kustībai par sieviešu atbrīvošanu” (MLF), kura 1971.gadā parakstīja Simonas de Bovuāras Manifestu 343 par tiesībām uz abortu. Esot “Sociālā posta” redakcijas sekretāre, piedalījās “Homoseksuālistu revolucionārās darbības frontes” dibināšanā. Kustībā par sieviešu atbrīvošanu vadīja grupu “Ekoloģija un feminisms”. Laida apgrozībā vārdus “falokrāts” un terminu “eko-feminisms”.

1978.gadā dibināja asociāciju “Ekoloģija – Feminisms”.

1988.gadā kļūst par asociācijas “SOS rasisms” ģenerālsekretāri.

Daniels Gerēns (1904 – 1988) – rakstnieks, vēsturnieks un kritiķis, libertāniskā komunisma teorijas radītājs.

1930-os gados Gerēns pievienojas radikālajai organizācijai “Kriesie revolucionāri” (SFIO, vēlākie sociālisti). Tieši tad viņa ceļi krustojas ar trockisti Simonu Veilu. Pēc tam Gerēns kļūst par Strādnieku un zemnieku sociālistiskās partijas (PSOP) vienu no vadītājiem. Sarakstās ar Ļevu Trocki.

Pēc Francijas zaudējuma karā nacistiskajai Vācijai 1940.gadā, Gerēns kopā ar Ivanu Krepo, Žanu Rouzu un Davidu Korneru (“Barts”) izveido “IV Internacionāla komiteju”.

Pat tikai virspusēji apskatot LGBT kustības Eiropā vēsturi, ir acīmredzams, ka tā sākotnēji tika radīta kā politiska kustība un radās tieši trockistu aprindās. Tās teorētiskā platforma tika nodrošināta, sintezējot neomarksistu Frankfurtes skolu un freidismu, bet par šo izstrāžu nesējiem kļuva ar IV Internacionāli saistīto dažādo partiju un kustību biedri.

 

Avots: https://rossaprimavera.ru/article/e3879052 

Novērtē šo rakstu:

52
25

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas glorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...

12

Mārtiņš Bondars = politiskā prostitūta?

FotoStarp citu, to pirmais pateica Artuss Kaimiņš. Un pēc šī raksta izlasīšanas dīvainā kārtā šādam apgalvojumam varētu piekrist pat premjers Krišjānis Kariņš. Un Raimonds Pauls jau noteikti. Jo ļoti iespējams, ka zināmā mērā par Maestro un tūkstošiem citu Krājbankas noguldītāju apmuļķošanu saņemtā asinsnauda palīdz nodrošināt Bondaru pārim ierasto spožo un padārgo dzīves stilu. Citi iespējamie scenāriji, kā Latvijas liberālās politikas “spīdeklis” Mārtiņš Bondars un viņa daiļā kundze Ieva gūst ienākumus, ir pāris krimināllietu ierosināšanas vērti.
Lasīt visu...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...

21

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

FotoIesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada 7.septembrī: ”...Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir svarīga katra valsts iedzīvotāja vēlme būt šajā sabiedrībā, dzīvot, pilnveidoties un meklēt aizsardzību nepieciešamības gadījumā...”
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

FotoRietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu...

Foto

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

Iepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka...

Foto

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs...

Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...