Iesaki rakstu: 
Visa līdzšinējā Latvijas drošības politika tika balstīta uz NATO līguma 5.pantu. Turklāt netika pat apsvērts jautājums par to, cik efektīvs būs NATO atbildes trieciens agresoram un kādas konsekvences tas izraisīs Latvijas valstij, jo tika uzskatīts, ka NATO līgums darbojas kā 100% drošs jebkura agresora noturēšanas faktors, pēdējam apzinoties atbildes trieciena neizbēgamību.
Attiecīgi tika plānota arī NBS attīstība - neliela profesionāla armija, kas orientēta uz piedalīšanos NATO operācijās ārpus LV robežām. Pēc Krimas visiem pēkšņi šoks, un nu nenormālā steigā jāpārskata koncepcijas un plāni. Vai šādu pavērsienu bija grūti paredzēt? Pareizāk būtu teikt - nebija vēlēšanās paredzēt.
Neliels ieskats vēsturē. 1999.gada augustā toreizējais KF prezidents B. Jeļcins nosauc V.Putinu par sava amata mantinieku. Pēc nedēļas mantinieks tiek apstiprināts par valdības vadītāju. Vēl pēc mēneša Krieviju satricina dzīvojamo māju sprādzieni vairākās pilsētās. Sprādzienu sērija beidzās uzreiz pēc tam, kad Rjazaņā FDD aģenti nejauši tika pieķerti, novietojam dzīvojamās mājas pagrabā maisu ar sprāgstvielām, kas vēlāk tiek nodēvētas par cukuru un viss pasākums - par mācībām. Kaut arī terorisma aktos tika apsūdzēti Dagestānas kaujinieki, izpildītāji tā arī netika notverti.
Jau 30. septembrī sākas aktīva karadarbība Čečenijā ar Krievijas Federācijas Bruņoto spēku ienākšanu neatkarību pasludinājušajā reģionā. 2008.gada augustā tiek veikts agresijas akts pret Gruziju, kā rezultātā tika iedragāta šīs valsts teritoriāla integritāte, kas radīja nopietnu šķērsli tās uzņemšanai NATO. Pa vidu bija retorika par PSRS sabrukumu kā lielāko ģeopolitisko kļūdu un krievu tiesību pārkāpšanu Baltijā, un tas neaprobežojās tikai ar frāzēm.
Kāpēc būtu jāiedomājas, ka Kremļa saimnieks tik vienkārši izlaidīs no savas ietekmes sfēras Ukrainu, ja jau Kijevu sauc par visas Krievzemes šūpuli. Rietumu politiķiem nebija izdevīgi to redzēt, jo bija izdevīgi kontrakti, enerģētiska atkarība un labi apmaksāti amati kopuzņēmumos. Par LV politmafiju tāpat viss skaidrs. Tā kā iztiksim bez šokiem.
Un tagad pie konkrētākām lietām. No medijiem ir tapis zināms, ka AM plāno iegadāties lietotu bruņutehniku uz kāpurķēžu bāzes CVRT (Combat Vehicle Reconnaissance Tracked), kopā 120 vienības par kopējo cenu - 70 miljoni EUR, tai skaitā izlūkošanas kaujas mašīnu Scimitar, bruņotu ar 30 milimetru lielgabalu pretinieka bruņutehnikas, ieskaitot vieglos tankus, satriekšanai attālumā līdz 1500 metriem, kā arī bruņutransportierus Spartan, Samson un Samaritan.
AM medijiem skaidro: „CVRT kāpurķēžu bruņutehnika ir Latvijas apstākļiem piemērota kaujas tehnika ar ļoti augstu mobilitāti, kas neprasa attīstīt smagnēju inženiertehnisko bāzi kaujas mobilitātes nodrošināšanai. Tehnika var pārvietoties pa visiem Latvijā pieejamiem koplietošanas ceļiem, tiltiem, grāvju pārvadiem, kā arī ārpus ceļu tīkla - visur, kur nav purvs… Mašīnas iecerēts izmantot arī starptautiskajās misijās, jo līdz šim Latvijas karavīri, piemēram, Afganistānā bija spiesti izmantot aizlienētu bruņutransportu”. (LETA 05.03.2014).
Neņemos spriest par Afganistānu, bet attiecībā uz LV konkrētajā situācijā man ir savs viedoklis. Iesākumam apskatīsim „krutāko” aparātu no nosauktajiem - Scimitar (skat. FOTO 1).
Bruņas - alumīnija kompozītsakausējums 20-60mm. Pieņemot, ka ir uzstādīts pretkumulatīvais ekrāns, tad varētu būt aizsardzība pret morāli novecojušiem rokas granātmetējiem RPG-7, bet ne pret RPG-28 ar bruņu caursitamību 1000mm tērauds + dinamiskā aizsardzība. Aizsardzību pret 14,5mm bruņusitēju lodēm nodrošina priekšējās bruņas. Sānu bruņas pasargās no 7,62mm lodēm un šķembām no 105mm šāviņiem. Bruņojums - 30mm automātiskais lielgabals L21A1 RARDEN ar šaušanas ātrumu 80 šāv./min. un sākotnējo šāviņa ātrumu 1070 m/s, kas varētu nodrošināt krievu kaujas mašīnu (BMP) un bruņutransportieru (BTR) izvešanu no ierindas. Papildus tam ar lielgabalu sapārots 7,62mm ložmetējs.
Rezumējot - teorētiski „satriekt” varētu BMP un BTR. Lieta tikai tāda, ka pretinieka bruņutehnikas kolonna sastāvēs ne tikai no bruņmašīnām., bet droši var paredzēt arī KF BS pamata tankus T-90 un to jaunākās modifikācijas. Jāpiezīmē, ka ešeloni ar T-90 pavisam nesen ir manīti pie Ukrainas robežām tā dēvētajās KF BS „mācībās”.
Saskaņā ar datiem uz 2012. gadu kopējais tanku T-90 un tā modifikāciju skaits KF BS bija 1335 vienības, tai skaitā 2004.-2006. gada modifikācijas T-90A un T-90CA 438 vienības. Jāatzīmē, ka T-90A ir aprīkots ar modernu mērķēšanas iekārtu Essa, kas bāzēta uz franču firmas Thales izstrādāto termovizoru Catherine FC. Šī iekārta spēj darboties pilnīgā tumsā pie nulles redzamības un spēj noteikt kājniekus attālumā līdz 6km un bruņutehniku līdz 10km.
T-90 pamata bruņojums ir gludstobra 125mm lielgabals. Uguns vadības sistēma nodrošina smagās bruņutehnikas iznīcināšanu attālumā līdz 5km ar kustības ātrumu līdz 30km/h (izmēģinājumos 1 minūtes laikā 7 trāpījumi attālumā 1,5-2,5km ar kustības ātrumu 25km/h). Turklāt lielgabals var tikt izmantots arī vadāmo prettanku raķešu palaišanai ar lāzerstara mērķnorādi ar garantētu trāpījuma pakāpi tuvu vienam pa stāvošu vai kustīgu mērķi attālumā līdz 5km.
Tanks aprīkots ar dinamisko aizsardzību, kā arī aktīvās aizsardzības sistēmu Štora-1. Sīkāk par tanku aizsardzības sistēmām skatīt video šeit- http://pikabu.ru/story/tank_t90a_1171318
Kāds pateiks - bezcerīgi sašaut ar pārnēsājamu prettanku granātmetēju. Tā gluži nav. Piemēram, Carl Gustaf m/86 - M3 pieveic 500mm tērauda bruņas ar dinamisko aizsardzību (salīdziniet ar šeit jau pieminēto krievu RPG-28), turklāt pa vienu un to pašu mērķi var šaut vienlaicīgi no dažādām pozīcijām, ka to darīja čečeni Groznijā 1994.gadā, mērķējot pa tanka jumtu pilsētas apstākļos vai pa bortiem un aizmugurējo daļu, uzbrūkot no slēpņa.
Un kā tad ar CVR(T)? Visticamāk, ka tiks atklāti un iznīcināti, līdz spēs pietuvoties sava „draudīgā” 30mm lielgabala šāviena attālumā. Varbūt noderētu, lai vietējos „sovokus” pabaidītu nesankcionētos mītiņos vai Afganistānā talibus padzenāt. Par ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksām atsevišķs stāsts.
Turklāt tas tālu nav viss. Ņemot vērā rosību Pleskavas apgabalā helikopteru bāzu ierīkošanā, var diezgan droši apgalvot, ka agresora bruņutehnikas kolonnām tiks nodrošināts uguns atbalsts no gaisa ar moderniem kaujas helikopteriem - tādiem kā Mi-28N, saukts „Nakts mednieks”, un Ka-52, saukts „Aligators” (FOTO 2 un 3). Laika trūkuma dēļ neuzskaitīšu taktiskos un tehniskos rādītājus, bet ticiet man, tas ir nopietni.
Varbūt Abramsi nāks talkā? Diez vai. Nesen medijos pavīdēja ziņa, ka ASV plāno sūtīt uz Latviju tā dēvēto "Stryker brigādi" – ātras reaģēšanas, „augstu tehnoloģiju un moderna bruņojuma brigādi” - 300 vieglās kaujas mašīnas Stryker, ko iespējams transportēt ar lidmašīnām, un 4509 karavīrus.
Vispār jau tie Stryker neko īpaši „krutāki” par CVR(T) nav, ja ne otrādi - bruņota kaujas mašīna, kas paredzēta pielietošanai tā saucamos "zemas intensitātes konfliktos”. Visticamāk pasargās no novecojušiem RPG-7 granātmetējiem un ložmetējiem un neko vairāk (skat.FOTO 4).
Nu, nebūs te nekāda ”zemas intensitātes konflikta” ar „zaļiem cilvēciņiem”. Ja ies, tad ies uz pilnu banku, un, ja jenķi vēlas, tad lai „satriec” krievus ar saviem Stryker, bet mēs pielietosim citu taktiku.
Un tā - ieviesīsim skaidrību. Nekādas bruņas un lielgabali neko nedos, jo agresoram jebkurā gadījumā būs pārsvars gan bruņojuma kvantitātē, gan kvalitātē un sagaidīt no NATO, ka tuvākā laikā spēs šeit sakoncentrēt kaut ko līdzīgu tam, ko var īsā laikā krievi pierobežā, cerēt laikam nenākas. Tātad bruņām un lielgabaliem nav nozīme, bet ko tad? Palikt maksimāli nemanāmiem un uzbrukt pretiniekam tam visneizdevīgākā laikā un vietā nelielu vienību sastāva, lai minimizētu zaudējumus.
Tātad ārpus pilsētām - uzbrukumi uz sauszemes komunikācijām nelielu vienību sastāvā (līdz vadam) pēc principa „negaidīts uzbrukums un strauja atkāpšanās”, tai skaitā šķēršļu joslu ierīkošana, mīnēšana un izlūkošana (somu taktika 1939.-1940.gada ziemas karā). Pilsētvidē - mobila aizsardzība nelielu grupu sastāvā, vienlaikus koordinējot darbību (sakari) un koncentrējot spēkus vienā lielā pilsētā, piemēram, Rīgā (čečenu taktika Groznijā 1994.gadā).
Tam ir nepieciešams - elementāri transporta līdzekļi, arī lietoti, vēlams, ar paaugstinātu caurejamību, efektīvi PZRK un pārnēsājami prettanku ieroči, kas ļautu cīnīties ar modernu tehniku (naudu šeit nav ko žēlot), snaiperu šautenes un rokas ložmetēji, prasme rīkoties ar bruņojumu un taktiskās iemaņas.
Ka jau biju rakstījis kaut kur iepriekš, ir perfekti jāpārzina potenciālā pretinieka bruņojums un tā pielietojums, lai neiepirktu nekam nederīgus lūžņus.
Vai šis jautājums aprobežojas tikai ar naudas ieguldījuma efektivitāti? Noteikti nē, un sekas nepārdomātiem lēmumiem vai vienkārši „muļķa laišanai” var būt nopietnākas, un ar „politisko atbildību” (lasi - nekādu) šeit diez vai pietiks gadījumā, ja „Dzintara Zemessardzes iesaukuma" Graubes „apmācīti”, Vējoņa „ekipēti” puikas un meitenes tiks izšķaidīti pa koku stumbriem, mēģinot aizkavēt bruņutehniku. Un pavisam nelāgi, ja kāds vēl mēģinās „uzvārīties”. Tad atliks tikai cerēt, ka nekāda konflikta nebūs.
Topošajiem un esošajiem zemessargiem.
Trenējies un apgūsti iemaņas, bet atceries, ka jābūt arī psiholoģiski gatavam tam, ka, iesaistoties kaujas darbībā, kas reālā spēku samēra (ja tiks veikti rakstā minētie pasākumi) apstākļos var ilgt 3-5 dienas, ieskaitot ielu kaujas Rīgā, Tavas izredzes palikt dzīvam būs 50:50, turklāt neceri uz vieglu galu - var būt norautas rokas vai kājas, uzšķērsti vēderi, lēna un mokoša nāve kaut kur grāvmalē līdz kaklam sūdos, un Tev paveiksies, ja pāri pārbrauks okupanta tanks, atbrīvojot Tevi no mocībām. Bet, ja palaimēsies un paliksi dzīvs, tad gatavojies ilgam un nežēlīgam partizānu karam. Ja nebūsi visam tam gatavs, tad Tavs kaujas spars izplēnēs pēc pirmās no Aligatora raidītās raķetes, un labāk tad ej spēlēt kariņu peintbola laukumā. Un pat tad, ja būsi gatavs, rēķinies ar to, ka pašmāju politmafija krīzes gadījumā noziepēs asti vai paklāsies apakšā okupantam, cenšoties saglabāt savus amatus un, ja ne amatus, tad vismaz paglābt savu kustamo un nekustamo, dīvānus un vāzītes. Tad šajā gadījumā esi gatavs pieteikt savu personīgo karu gan vieniem, gan otriem, un tautībai šeit nav nozīmes.
Un nobeigumā populāri zinātniski humoristiska īsfilma par tēmu „Kā paglābties no Smerč”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
