Kā tagad pareizi vajadzētu „apgūt” Eiropas naudu
Nils Ušakovs, Eiropas Parlamenta deputāts24.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Eiropa gatavojas vērienīgai ekonomikas atjaunošanas programmai, plānojot tērēt simtiem miljardu, iespējams, pat triljonu eiro. Tā ir labā ziņa. Pats svarīgākais šajā ziņā ir tas, ka ES valstis tomēr ir gatavas vienoties un mēģināt pārvarēt šo krīzi kopā.
Ar tik dramatisku ekonomikas kritumu Eiropa nav saskārusies kopš Otrā pasaules kara. Tāpēc gaidāmos glābšanas plānus var salīdzināt tikai ar Māršala plānu. Gan pēc apjomiem, gan pēc nozīmes visai Eiropai.
Veselīga latviešu–krievu skepse attiecībā pret jebkādiem globālajiem plāniem ir saprotama. Kur esam mēs, un kur ir Māršala plāns? Šādu jautājumu bieži uzdod Latvijas iedzīvotāji.
Patiesībā mēs un jebkurš Māršala plāns vēl ilgi būsim saistīti. Pēc dažādiem aprēķiniem, līdz 20% no budžeta izdevumiem atsevišķos gados veidoja līdzekļi no Eiropas fondiem. Ja mēs skatāmies uz Rīgu – sākot ar VEF kultūras pili un LNMM, beidzot ar skolām, promenādēm un tiltiem. Tas viss tika remontēts ar lielāku vai mazāku Eiropas Savienības līdzfinansējumu. ES dažādu iemeslu dēļ var patikt un var nepatikt. Var mīlēt vai nemīlēt globalizāciju. Bet izkļūt no jaunās pasaules mēroga krīzes Latvijai ir izredzes tikai kopā ar ES.
Vienlaikus tiek runāts par to, ka ir jāatbalsta tikai moderna ekonomika, bet "vecmodīgajiem" ekonomikas sektoriem, piemēram, automobiļu vai naftas ražotājiem, atbalsts nav jāsniedz. Tajā ir liela daļa loģikas. Ieguldīt miljardus Eiropas nodokļu maksātāju naudas patiešām nepieciešams pirmām kārtām mūsdienīgā, digitālā, zaļā ekonomikā. Un, iespējams, atsevišķos gadījumos tik tiešām mums būtu jāpieturas pie principa – nereanimēt.
Taču ir viena svarīga nianse – var neatbalstīt "vecmodīgās" nozares, bet vitāli svarīgi ir atbalstīt cilvēkus, kas šajās nozarēs strādā, lai viņi varētu apgūt jaunas prasmes un atrast jaunas darba iespējas.
Mūsu valsts ir pārdzīvojusi vērienīgas ekonomiskās pārmaiņas 90. gados, pāreju no plāna un sociālisma uz tirgu un brīvo ekonomiku. Jaunās nozares parādījās no nulles. Tad jauns bija pilnīgi viss – no tirdzniecības līdz bankām. Vecā ekonomika un kopā ar to arī visa rūpniecība izzuda teju acumirklī. Šīs pārejas izmaksas bija milzīgas – desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju pazaudēja darbu un tā arī nespēja vairs atgriezties darba tirgū. Viņi bija gudri, talantīgi, izglītoti, bet viņu iemaņas neatbilda toreizējām, jaunajām, prasībām. Inženieri, zinātniskie darbinieki utt. devās strādāt krāmu tirgos.
Tā kļuva ne tikai par personīgu katastrofu tiem, kas nespēja atrast savu vietu jaunajos ekonomikas apstākļos, tā kļuva par visas Latvijas katastrofu, jo mūsu valsts pazaudēja milzīgu cilvēcisko potenciālu.
90. gadu sākumā nevienam nebija pieredzes vērienīgā ekonomikas transformācijā, Latvija nebija ES dalībvalsts. Toreiz mēs varējām rēķināties tikai ar kredītiem un SVF padomiem, humāno palīdzību un savu entuziasmu.
Šobrīd tieši tādām valstīm kā Latvija ar tās deviņdesmito gadu pieredzi ir jāieņem visaktīvākā pozīcija ES. Jaunajam, ambiciozajam daudzgadu ES budžetam kopā ar vēl ambiciozāku Atjaunošanas fondu ir jākļūst par krīzes pārvarēšanas un ekonomikas modernizācijas pamatu. Bet ne mazāk svarīga kļūst palīdzība un atbalsts darbiniekiem no ne tik ļoti mūsdienīgiem ekonomikas sektoriem. Tai ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm kā daudzgadu budžetā, tā arī Atjaunošanas fondā!
Latvijā šobrīd runā par to, ka daudziem šī brīža aviācijas, tūrisma un tranzīta sektora darbiniekiem būs jāmaina profesija. Šādi izteikumi nedrīkst būt akadēmiski faktu konstatējumi. Jau šobrīd ir jāgatavojas tam, lai no visiem mums pieejamiem finanšu līdzekļiem palīdzētu ikvienam Latvijas iedzīvotājam apgūt jaunas iemaņas un jaunas iespējas darbam. Turklāt ļoti gribētos, lai šīs jaunās darba iespējas būtu arī Latvijā.
Latvijai ir pieredze globālās ekonomiskās pārmaiņās. Mēs vairs neesam vieni, mēs esam daļa no lielās ES. Mums pašiem sevi jāspēj pasargāt no 90. gadu kļūdām. Un neļaut pieļaut kļūdas mūsu kaimiņiem Eiropā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
