Kā savu dzīvokli sev nokārtoja un iekārtoja Vaira Vīķe-Freiberga

„Es varbūt arī pieļauju, ka viņai princips ir strikti uzstādīts, ka ir jābūt ekvivalentai apmaiņai. Diezgan stingri aprēķinot, viņa cenšas iezīmēt savas intereses visās jomās, tai skaitā arī materiālā. Tā es, viņu nepazīstot tuvu, varu teikt,” – tik diplomātiski par Vairas Vīķes-Freibergas pievēršanos dzīves komfortablās puses nodrošināšanas jautājumiem pēc prezidentūras beigām izsakās viens no viņas ievēlēšanas virzītājiem, ekspremjers Guntars Krasts. Savukārt kāds kancelejas cilvēks teic daudz vienkāršāk: ja 1999. gadā kundze kategoriski paziņoja, ka ir nevis viesnīcniece, bet Valsts prezidente, tad nepilnus astoņus gadus vēlāk izrādījās, ka viņai nav nekādu iebildumu prezidentūras izskaņā parādīt sevi arī kā visnotaļ praktiski domājošu viesnīcnieci.

Iecere tikt pie dārgas zemes Jūrmalā Freibergu ģimenei 2004. gadā nebija īstenojusies. Prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga bija paspējusi pavēstīt, ka pēc prezidentūras beigām V. Vīķe-Freiberga izvēlējusies dzīvot Dubultos, kur viņas vīram pašvaldība uz 99 gadiem gandrīz jau iznomāja vairāk nekā pushektāru lielu zemesgabalu, kura tirgus vērtība bija virs pusmiljona latu. Un pat tad, kad lietā jau iesaistījās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (jo zemesgabala nomai nekāds konkurss, protams, nebija rīkots), V. Vīķe-Freiberga no kārotās zemes nevēlējās šķirties un publiski paziņoja, ka tikai tad, ja birojs iznomāšanā atradīs kādas nelikumības, ģimene no tā varētu atteikties. Tikai pēc pamatīga skandāla Imants Freibergs izlēma nomas līgumu neparakstīt.

Toties nekas nevarēja Freibergu ģimenei atņemt tiesības uz dzīvokli, kas saskaņā ar likumdošanu prezidentei pienācās pēc pilnvaru beigām. 1996. gadā Guntim Ulmanim paredzētā mājokļa remonts, pēc kura eksprezidentam nācās izturēt pamatīgu kritiku par dažādām pārmērībām – piemēram, 95 latus vērtu tualetes papīra turētāju un spoguli par 632 latiem – izmaksāja 71 tūkstoti latu, un vēl 2003. gadā Valsts prezidenta kanceleja gadījumam, ja nu V. Vīķi-Freibergu nepārvēl, analoģiska dzīvokļa (arī virs 200 kvadrātmetru, tikai stāvu augstāk) remontam no budžeta pieprasīja 70 tūkstošus.

Četrus gadus vēlāk „saules” vēlmju apmērs bija, maigi izsakoties, pamatīgi pieaudzis, un rezultātā sākotnēji darbu apjoms bija paredzēts uz 382 tūkstošiem latu, bet pēc tam vēl pieauga līdz nepilnam 451 tūkstotim latu. Sākotnēji publiski tika paziņots tikai tas, ka dzīvoklis ir „tāds, par ko nav jākaunas”, taču nebūt ne „kaut kas iespaidīgs” – piemēram, ar „visparastākajā veikalā iegādājamu sadzīves tehniku”. Taču neizpratni un īpašu interesi radīja eksprezidentes noslēpumainība par to, kas īsti par dzīvoklī tāds sadarīts par nepilnu pusmiljonu latu: šī nevēlēšanās bija tik kategoriska, ka beigu beigās V. Vīķe-Freiberga skaidri un gaiši lika visiem saprast – lai Valsts nekustamo īpašumu aģentūra izlemj, publiskot informāciju vai nepubliskot, bet no viņas informāciju lai negaidot.

Atsevišķi pietiekami iespaidīgi skaitļi mediju rīcībā nonāca jau tobrīd – jo aģentūrai beigu beigās nepietika argumentu informācijas slēpšanai: jauno eksprezidenta vajadzību līmeni lieliski raksturoja kāds salīdzinājums – Guntis Ulmanis tika kritizēts par tualetes papīra turētāju 95 latu vērtībā, savukārt V. Vīķes-Freibergas dzīvoklim bija izrādījušies nepieciešami jau trīs papīra un higiēniskās birstes turētāji, no kuriem katrs maksāja 99 latus. Taču tāmes sīkākās detaļas vienalga tika paturētas slepenībā, un nu, tām beidzot pilnā apmērā nākot gaismā, V. Vīķes-Freibergas un dzīvokļa remontētāju stūrgalvīgās noslēpumainības iemesli beidzot ir skaidri.

Tātad – kas tad īsti par nepilno pusmiljonu latu tika sanests, izmantots un sabūvēts eksprezidentes dzīvoklī (kurā pēc pārbūves nu ir priekštelpa, divi kabineti, viesistaba, divas guļamistabas, ēdamistaba, halle, virtuve, vannas istaba, divas tualetes, gaitenis un garderobe)? Logi – līdz nepilniem 1200 latiem, durvis – pat līdz divarpus tūkstošiem latu gabalā, misiņa durvju rokturi – gandrīz 100 latu komplektā, - bet tas vēl būtu tīrais sīkums tāpat kā ozolkoka parkets, sarkankoka parketa apmales un patinēta misiņa radiatoru nosegvairogi par 2400 latiem.

Īstā eksprezidentes nepieciešamā „līmeņa” un komforta izpratne parādījās, nonākot līdz sarkankoka, riekstkoka un ozolkoka izstrādājumiem, un te nu sausas summas ir izteiksmīgākas par jebko citu: riekstkoka sienu paneļi - 14 414 lati, ozolkoka sienu paneļi – 8105 lati, sarkankoka sienu paneļi – 4828 lati, sarkankoka radiatoru nosegvairogi – 811 lati, ozolkoka frīze – 10 411 lati, ozolkoka aizkaru nosegpanelis – 493 lati, sarkankoka aizkaru nosegpanelis – 543 lati, ozolkoka griestu panelis ar kokgriezumiem – 16 998 lati, riekstkoka aizkaru nosegpanelis – 540 latu, vēl viens – 1198 lati. Kopā – vairāk nekā 58 tūkstoši latu.

Vairāk nekā pāris normāli dzīvokļi kopā izmaksāja eksprezidentei tīkamās ozolkoka un riekstkoka mēbeles: iebūvētie riekstkoka grāmatu skapji kopā izmaksāja 51 558 latus, iebūvēts ozolkoka koridora drēbju pakaramais – 1572 latus, iebūvēts ozolkoka sienas skapis – 3566 lati, iebūvēts ozolkoka spogulis ar konsoles galdu – 1628 lati, iebūvēti ozolkoka grāmatu plaukti – 2837 lati, iebūvēta ozolkoka garderobe – 14 765 lati, ozolkoka virtuves mēbeles ar akmens virsmu un aprīkojumu – 11 521 lats. Kopā – gandrīz 90 tūkstoši latu. Vēl nepilnus 1200 latu izmaksāja stikla plaukti ar apgaismojumu.

Tāpat izrādījās, ka „saulei” nepieciešams arī atbilstošas kvalitātes apgaismojums – jau atkal nāksies minēt sausās, bet izteiksmīgās summas: griestu lustra Gallery – 1185 lati, griestu lustra Gallery Olandese – 2379 lati, divas griestu lustras DE MAIJO – 5938 lati, seši gaismekļi MIZAR TOP – 1339 lati, četras stāvlampas Zonka – 1301 lats, griestu lustra Zonka – 692 lati, vēl divas – 249 lati, vēl divas - 358 lati, četras sienas lampas Zonka – 293 lati, divas griestu lustras Zonka - 321,30, vēl viena -        997 lati, divas sienas lampas Zonka – 235 lati, stāvlampa Zonka – 321 lats, griestu lustra Gallery – 174 lati, divas sienas lampas Gallery – 253 lati, divas sienas lampas Zonka – 307 lati, griestu lustra Zonka – 108 lati, sienas lampa Zonka – 153 lati, piecas griestu lustras Zonka – 1347 lati, divas sienas lampas Zonka – 153 lati, griestu lustra Zonka – 83 lati, sienas lampa Zonka – 153 lati, griestu lustra Zonka – 353 lati, vēl viena – 233 lati. Kopā – vairāk nekā 19 tūkstoši latu.

Un vēl jau bija tēriņi arī visu veidu santehnikai: keramiskā izlietne Villeroy& Boch ar skapīti – 1038 lati, vēl viena - 683 lati, trešā (bez skapīša) - 146 lati, metāla mazgātne virtuvei Franke - 140 latu, četri keramikas izlietnes maisītāji Meikopole S – 462 lati, virtuves izlietnes maisītājs Oras - 93 lati, Oras bidē krāns - 86 lati, dušas (masāžas) kabīne ar paliktni un jaucējkrāna paneli Baleco Prisma - 1716 lati, otra dušas kabīne (dūmakains stikls ar alumīnija profiliem) – 647 lati, vanna Sonata (ar masāžu Ravali Sport hydro/air) ar priekšējo paneli, diviem rokturiem, pagalvi, kājām un sifonu – 1766 lati, vannas maisītājs Oras – 318 lati, elektriskais dvieļu žāvētājs - 714 lati, četri hromēti dvieļu turētāji – 474 lati, trīs Villeroy& Boch tualetes podi – 1374 lati. Kopā ar caurulēm un citiem sīkumiem – vairāk nekā 16,6 tūkstoši latu...

Vai tiešām V. Vīķe-Freiberga, kurai vismaz lielu daļu prezidentūras gadu personiskais spožums un komforts bija tikai nepieciešams valsts galvas atribūts un kura ne īpaši rūpējās pat par savas rezidences izskatu, nu pēkšņi atminējās pati par sevi? Jeb arī – tās jau atkal ir tumšo spēku nomelnošanas kampaņas sastāvdaļa: ne prezidente ko gribēja, ne zināja, - ko nu svīta kopā ar iztapīgiem ierēdņiem radīja, tas arī bija jāņem par labu un, sakožot zobus, jāsēžas vannā par diviem tūkstošiem? Ne nu viņai vajadzēja cēlkoka mēbeles daža bērnu nama gada budžeta vērtē, ne lustru par diviem tūkstošiem un dvieļu žāvētāju par septiņiem simtiem?

Nē, tā nav tiesa. Pašlaik nav nekādu šaubu, ka tieši pati V. Vīķe-Freiberga uzstāja uz šiem vērienīgajiem tēriņiem, aktīvi piedaloties pilnīgi un absolūti nepieciešamo interjera priekšmetu iegādē un materiālu izvēlē. Gana skaidras, kaut vēl diplomātiskas ir jau akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi oficiālās atbildes: „Projektētāja jeb arhitekta izvēlētais dzīvokļa plānojums un interjera stilistiskā apdare tika saskaņota gan ar Valsts prezidenta kanceleju, gan ar turpmāko lietotāju – bijušās prezidentes ģimeni, kā arī ar pasūtītāju – valsts akciju sabiedrību Valsts nekustamie īpašumi.

Protams, vispirms savstarpējās pārrunās bija svarīgi noskaidrot, vai projektētāja piedāvājums sakrīt ar konkrētās dzīvesvietas turpmāko lietotāju vēlmēm. Iekārtojot ikvienu mājokli, jo īpaši dzīvokli, interjera izvēlē humāni un loģiski ir noskaidrot, kas pieņemams tā lietotājam, jo tieši viņam konkrētajā dzīves vietā jāaizvada dienu no dienas. Un šajā gadījumā bija vietā ievērot cilvēcīguma principu, jo turpmākais lietotājs sava darba rezultātā bija nopelnījis privilēģiju iekārtoto mitekli no sirds spēt dēvēt par savām mājām.

Otrkārt, bija jāņem vērā nebūt ne maznozīmīgs fakts, ka interjera risinājumiem un apdares materiāliem jāatbilst lietotāja statusam, tiem jābūt kvalitatīviem, lai tie kalpotu ilgstoši, ilgtermiņā neprasot papildus ieguldījumus. Remontdarbu pasūtītājs Valsts nekustamie īpašumi noslēdza līgumu ar Arhitektoniskās izpētes grupu, un arhitekte Liesma Markova sagatavoja gan eksprezidentes ģimenes dzīvokļa interjera projekta koncepciju, gan izstrādāja projektu, gan arī, saskaņojot kopā ar visām iesaistītajām pusēm, to īstenoja. Tas attiecas arī uz santehnikas izvēli.”

Savukārt pilnīgi skaidrs viss kļūst pēc arhitektes skaidrojumiem, - jau dzīvokļa pārplānošana notikusi pēc V. Vīķes-Freibergas norādījumiem, un arī par tālāko mājokļa labierīkošanu prezidente visnotaļ bijusi lietas kursā: faktiski ar viņu saskaņotas pat samērā sīkas detaļas.

- Jums tika dota pilnīga brīvība?

- Nu kā, kāda brīvība, - es taisīju konkrētam klientam, es viņu taisu tātad prezidentes... Prezidentei, ja, nu, tātad konkrētam cilvēkam es viņu taisu. Nu, tātad man ir primārs šis cilvēks. Tomēr es taisu viņai dzīvokli.

- Kāpēc vispār ar kanceleju bija kaut kas jāskaņo?

- Ar kanceleju man nekas nebija jāskaņo. Kāpēc man ar kanceleju kaut kas būtu jāskaņo?

- Valsts nekustamie īpašumi saka, jūs tur ar kanceleju esat saskaņojusi...

- Nē, nē, ne tādā nozīmē. Ar kanceleju – viņi to uztver laikam vienā personā – kanceleju, prezidenti, ja.

- Viņi izdalīja tā: Vairas Vīķes-Freibergas ģimene, kanceleja un paši Valsts nekustamie īpašumi.

- Nē, viņi tā to, ka trīs institūcijas, ja, kas piedalījās procesā. Tātad Valsts nekustamie īpašumi ir tie, kas finansē šo pasākumu. Kanceleja viņu nefinansēja galu galā. Tātad kanceleja tur bija tik... Nu, viņa bija, nu, kā lai saka, viņa organizēja procesu, nu, tā varētu nosaukt varbūt. Organizēja tikšanos ar prezidenti. Jo viņi organizē viņas laiku

Nu, palīdzēja, teiksim, kancelejas tur tie darbinieki toreiz, es aizmirsu, kā sauc to kundzi, nevaru vairs atcerēties, viņa palīdzēja, nu, kā, viņa ilgstoši kopā bijusi ar prezidenti, viņa zina viņas gaumi, jo viņa bija palīdzējusi iekārtot to Jūrmalas rezidenci, nu, tur jau kaut kādas flīzes izvēlējušies, viņa jau zina daudz labāk to gaumi. Tā ka, teiksim, viņa man palīdzēja, kad vajadzēja jau kaut ko izvēlēties, meklēt kaut kādus paraugus. Tad viņa jau, teiksim, teica, ka, nu, tas paraugs, teiksim, tas prezidentei nepatīk, nu, viņai likās par spilgtu, nepatīk, vai kā. Nu, nevis nepatīk, bet ka viņai viņš ne tik labi varbūt patiksies, ka varbūt kaut ko citu var izvēlēties, uz kaut kādu virzienu norādīt, uz krāsām, piemēram.

Īstenībā viņa tāda ļoti pieticīga bija, tāda ļoti – viņai galvenais, lai ērti būtu. Ērtība. Ērtība, tas būtu pirmajā vietā. Tā kā, teiksim, nekādas tādas ne pārmērības, ne prasības, īstenībā viņa tāds ideāls klients bija – vienkārši man pietrūkst tas, ka par maz laika bija ar šīm kopējām sarunām, jo viņa tik ļoti aizņemta, man tik ļoti grūti iespraukties bija ar kaut ko, lai sarunātu, pārrunātu, ja, nu, tas ir ļoti grūti, ja. Vienkārši tā laika dēļ, ja, ka par maz laika bija.

- Nu jā, viņa jau nevarēja atļauties, teiksim, staigāt ar jums pa veikaliem un meklēt audumus...

- Tur tā lieta! Tur tā lieta, jā, jo tas būtu ļoti brīnišķīgi, jo es domāju, ka arī viņai tas pašai tas tomēr patiktu, ka viņa pati varētu vairāk ko izvēlēties, jo tomēr tas, nu, detaļa kaut kāda, teiksim, tapetes. Mēs tagad, nu, labi, izlēmām, ka nekrāsosim sienas, bet būs tapetes. Bet saprotiet, es nevaru atnest cik tur tapešu piedāvājumus, es nevaru viņai visas tapetes atnest, es atnesu kaut kādau tur, teiksim, piecdesmit paraugus. Nu, pieņemsim, ja. Bet saprotiet, arī no tiem es nevaru trāpīt, jo tiešām es to gaumi, nu, es nevaru uztrāpīt tik ļoti precīzi. Bet nu būtu labāk bijis, protams, ja mēs apbraukājam kopā ar viņu, izstaigājam tos veikalus, viņa saka: man patīk tas, tas, mēs to paņemam, atvedam uz dzīvokli, apskatāmies, kā tas izskatās dzīvoklī, un izvēlamies. Ideāli. Ideāli, ja.

- Bet tad nesanāca tā kā tajos realitātes šovos, kad cilvēkam izremontē dzīvokli, pēc tam viņu ieved – un viņš skatās lielām acīm...?

- Nē, ko jūs, visu es viņai atrādīju. Vienvārdsakot, viņiem bija ļoti grūti izbrīvēt šo brīvo laiku, ja, jo viņa viņai vienkārši nebija, tā brīvā laika. Viņa – nu, nevar cilvēkam... mēs, teiksim, nevaram okupēt viņas laiku – trīs stundas – un tad likt, lai viņa izvēlas tapetes, izvēlas flīzes, izvēlas to, izvēlas to un izvēlas šo. Viņai arī vēl grūti ir tas, ka mēs ne jau objektā to darām. Mēs darām pie viņas, viss aizvests tiek uz Jūrmalu. Viņa tagad nespēj iedomāties to, kā tas izskatās, ir ļoti grūti, to ne tikai viņa, to neviens cilvēks nespēj iedomāties, kas nav strādājis, ja. Man ir pat grūti iedomāties bieži vien, kā tas izskatīsies tieši tur.

- Nebija beigās tā, ka bija kaut kas jāpārliek?

- Nē, nē, nē. Tā nebija. Viss bija, varētu teikt, apmēram tā, kā jau izrunājām, tā arī visu izdarījām, ja, nu, tur kaut kādas pilnīgi tādas nianses bija. Nu, teiksim, viņai vairāk bija mēbeļu klāt.

- Viņa pakonsultējās vēl ar jums?

- Nē, tagad vairāk mēs ne. Nu, es domāju, viņa pietiekami zina, ko viņa grib. Es domāju, ka viņai ir ļoti svarīga šī ne tik daudz varbūt tāda perfektā stila izturētība, cik viņai ir svarīga šī ērtība. Tas stāv visam pāri īstenībā. Tā ka viņai vajag, lai viņai ir ērti. Ērti, parocīgi, racionāli un tā, kā viņa var tur ērti dzīvot. Viņai nav tas dzīvoklis priekš izrādīšanās īstenībā.

- Principā klasisks stils ir tas, kas viņai tuvs?

- Jā, jā, tāds, ko sauc par tādu klasisku. Jā, nu, tāds, viņai nav ne uz kādiem tur tādiem dizaina brīnumiem vai uz kaut kādām tur jaunradēm, ja. Nav nekas tāds...

Arhitekte gan vēl un vēlreiz uzsver, ka neuzskatot V. Vīķes-Freibergas dzīvoklī izmantotos materiālus un tehniku par kaut ko ekskluzīvu; viņai bijis faktiski ideāls klients – bez īpašām kaprīzēm un gluži pieticīgs. Bet vai pašai eksprezidentei nešķita, ka valsts galvai – lai kādi būtu tās nopelni un sasniegumi – tomēr būtu vajadzējis rādīt priekšzīmi viņas tik bieži kritizētajiem izšķērdīgajiem un „necaurspīdīgajiem” valstsvīriem arī šādā jomā? „Mūsu cilvēks” kancelejas tuvumā skaidro vienkārši – šī jau tiešām bija nevis 1999. vai 2000. gada, bet gan 2007. gada Vaira Vīķe-Freiberga ar pilnīgi citu skatu uz pasauli un savu vietu tajā:

„Es pilnīgi pieļauju, ka pēc pirmās prezidentūras tas dzīvoklis tiešām būtu daudz citādāks. Jo tad prezidente, neraugoties uz visām privātlidmašīnām, tērpiem, dārgajiem frizieriem un visu pārējo, vēl bija salīdzinoši demokrātisks cilvēks. Viņa, protams, skatījās uz sevi kā uz valsts simbolu un pieprasīja valsts simbolam atbilstošu godāšanu un visu pārējo, taču... kā lai to paskaidro – tas viņas acīs bija domāts valsts simbolam, bet ne viņai personiski. Viņa tikai ieņēma valsts simbola vietu un pašas skatījumā neapšaubāmi bija to pelnījusi, taču – tas nebija tā, ka viņa uzskatītu, ka visas šīs ērtības un greznības vajadzīgas viņai pašai.

Bet gadu gaitā tas mainījās. Galva neapšaubāmi sagriezās, palīdzēja galminieku iztapība un lišķēšana – to spēj nemainoties izturēt tikai retais. Un viņai aizvien vairāk viss sāka jukt kopā. Prezidentūras sākumā viņa, kaut uzskatot sevi kā prezidenti par valsts simbolu, kam pienākas atbilstošs respekts un cieņa, tomēr nesāka uz sevi lūkoties kā uz pašu galveno, to, kuras spriedumi ir svarīgākie, noteicošie un vienīgie. Bet pēdējos pāris gados ik pa brīdim skaidri varēja nolasīt - likumi ir rakstīti parastajiem cilvēkiem, bet es taču esmu tiem pāri. Es esmu valsts – vismaz kaut kādā mērā, un man attiecīgi pienākas tas, tas un arī tas.

Atminaties – viņa ij pirkstu nepakustināja, kad tika paziņots, ka Valsts prezidenta kancelejai ir savi komercnoslēpumi? Jo tieši par to viņa arī bija pārliecināta. Un pēc dažiem gadiem viņa neparko negribēja atteikties no Jūrmalas zemes – viņa bija pārliecināta, ka šī zeme viņai personiski tiešām pienākas, ka viņa to ir pelnījusi, bet kaut kādi skaudīgi, nenovīdīgi ļautiņi grib viņai to noskaust. Par to, ka likums kaut ko nosaka vai nenosaka, vairs nebija ne runas. Tāpat kā par ētiku – karaļi taču stāv pāri morāles normām, vai ne?

Savā ziņā var teikt, ka, gadiem ejot, Vīķe-Freiberga aizvien vairāk sāka dzīvot nevis pēc likuma, bet po poņatijam. Pati viņa šādu salīdzinājumu, protams, uztvertu kā klaju nepatiesību, bet viņai aizvien skaidrāk parādījās sava personiskā izpratne, kas ir kas pasaulē, kas un kāpēc viņai pienākas. Likums? Likums taču reizēm ir dumjš un nepareizs! Jau dzīvokļa stāsts patiesībā bija ļoti ilustratīvs. Un gadījums ar pulksteni visas šīs pārmaiņas atspoguļoja pilnā mērā: es stāvu pāri visam, un nevajag mēģināt mani ierobežot ar kaut kādām sīkumainām normām – es taču labāk zinu, kas ir godīgi un kas nav, kas man pienākas pēc nopelniem. Un, ja es uzskatu, ka man kaut kas pienākas, tad man lojālo cilvēku pienākums ir to nokārtot. Jo es taču aizstāvu viņus, un viņiem ir pienākums pret mani... Patiesībā – viss kā tādā itāliešu mafijas ģimenē...”

Novērtē šo rakstu: