Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā kā Krievijas iebrukums Ukrainā ir apstājies un iebrucēju spēki ir novirzīti uz kaujām Ukrainas austrumos, karā sākusies jauna, tumšāka un bīstamāka fāze. Mariupole sniedz priekšstatu par nākotni.

Vladimiram Putinam, kurš deva pavēli sabombardēt Krievijas pilsētu Grozniju, lai to “atbrīvotu”, un kurš pievienojās Sīrijas diktatoram Bašaram al Asadam, lai iznīcinātu Alepo, noteikti nav sirdsapziņas pārmetumu par cilvēku masveida iznīcināšanu. Turklāt karš Ukrainā ir nepārprotami izšķirīgs pašam V. Putinam. Krievijas diktators zina, ka viņš nevar zaudēt, neriskējot ar savu režīmu un pat dzīvību.

Tāpēc, turpinoties kaujām, ja viņš būs spiests izvēlēties starp apkaunojošu atkāpšanos un vardarbības līmeņa palielināšanu, mums būtu jāsagatavojas sliktākajam. Galējā gadījumā tas varētu ietvert kodolieroču pielietošanu.

Atrodot arvien vairāk pierādījumus, ka Krievijas spēki ir iesaistījušies šausminošās nevainīgu civiliedzīvotāju slepkavībās, ASV un to sabiedrotie Eiropā saskaras ar pieaugošu spiedienu iejaukties, kas draudētu būtiski paplašināt kara mērogu.

ASV prezidents Džo Baidens ir mobilizējis globālu koalīciju, kas tagad Krievijai piemēro visplašāko sāpīgāko sankciju kopumu, kāds jebkad pieredzēts. Viņš ir izolējis V. Putinu un viņa atbalstītājus, padarot viņus par izstumtajiem lielākajā daļā Rietumu pasaules.

Kopā ar NATO sabiedrotajiem Amerikas Savienotās Valstis arī piegādā milzīgu daudzumu ieroču ukraiņiem, kuri drosmīgi cīnās par savu brīvību. Tomēr daudzi amerikāņi jautā, ko vēl Baidena administrācija var darīt, lai apvaldītu agresoru. Daudzi eksperti un politiķi aicina noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs Ukrainas reģioniem vai nodot Kijivai Polijas “MiG-29” lidmašīnas.

Tomēr šajās prasībās netiek ņemta vērā aukstā kara galvenā mācība: ja kodolvalstu lielvaru bruņotajiem spēkiem kādreiz būtu jāiesaistās karstajā karā, kurā katrai no tām vajadzētu nogalināt vai vismaz apsvērt iespēju par simtiem tūkstošu cilvēku nogalināšanu, tas saīsinātu ceļu līdz iespējamai kodolkatastrofai. Kā hrestomātisks piemērs šādai situācijai ir 1962. gada Kubas raķešu krīze.

Kad ASV spiegu lidmašīna pieķēra Padomju Savienību mēģinājumos Kubā ievest un izvietot kodolraķetes, prezidents Džons Kenedijs nekavējoties nolēma, ka šāda PSRS rīcība ir nepieņemama. Viņš stājās pretī Ņikitam Hruščovam, un tā sākās Kubas jūras blokāde, kas noslēdzās ar ultimātu, kurā tika draudēts ar gaisa triecieniem pa padomju raķešu atrašanās vietām.

Vēsturnieki ir vienisprātis, ka šis bija bīstamākais brīdis pasaules vēsturē. Dž. Kenedijs brālim Bobijam privāti atzina, ka, viņaprāt, iespēja, ka konfrontācija beigsies ar kodolkaru, ir “viens pret trim”. Nekas no tā, ko vēsturnieki ir atklājuši gadu desmitos, nav palīdzējis šīs izredzes palielināt. Ja šis karš būtu sācies, tas būtu nozīmējis 100 miljonu amerikāņu un vēl vairāk krievu nāvi.

Šajā krīzē gūtās mācības ir devušas pamatu ASV kodolpolitikas darbībai turpmākajos gadu desmitos. Pēc 60. gados piedzīvotās konfrontācijas mūsdienās daudziem analītiķiem līdzīgas situācijas atkārtošanās bija kļuvusi teju neiedomājama.

Džo Baidens un viņa administrācijas galvenās amatpersonas šo pamatprincipu pārzina. Tāpēc, izstrādājot stratēģiju, kā stāties pretī V. Putina mestajam izaicinājumam, ASV prezidenta administrācija apzinās, ka Krievijas nacionālās drošības stratēģija paredz kodolieroču izmantošanu noteiktos apstākļos pat tad, ja otra puse tos nav izmantojusi vai nav draudējusi izmantot.

Viņi ir izpētījuši Krievijas militārās mācības, kurās Krievijas bruņotie spēki praktizē to, ko doktrinālā valodā sauc par “situācijas eskalēšanu ar mērķi deeskalēt situāciju”. Tā paredz taktisko kodolieroču izmantošanu, lai novērstu liela mēroga konvencionālos draudus Krievijai vai tās sabiedrotajiem.

Piemēram, ja V. Putins konstatēs, ka viņa bruņotie spēki cieš baisu sakāvi konvencionālajā kaujas laukā, nav izslēgts, ka viņš varētu mēģināt piespiest Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kapitulēt, izmantojot taktiskos kodolieročus – proti, mazākas jaudas kodollādiņus ar postošām sekām. Šāds trieciens varētu tikt dots pa kādu no Ukrainas mazākām pilsētām. Ja Amerikas Savienotās Valstis šādā situācijā atbildētu, varētu sākties vēl bīstamāka kodolspēle, nekā tika piedzīvota 1962. gadā Karību krīzes laikā.

Kā sauszemes konfrontācijas pārtop par kodolkaru

Kā notikumi 1962. gadā varēja novest pie kodolkara? Šīs krīzes analītiķi ir identificējuši vairāk nekā duci iespējamu ceļu, kas varēja novest pie Amerikas pilsētu iznīcināšanas. Viens no tiem – fakts, ka tobrīd Kenedijam tā arī nebija zināma visa informācija. Kenedijam un viņa līdzgaitniekiem galvenais jautājums bija neļaut Padomju Savienībai Kubā uzstādīt vidējas darbības rādiusa kodolraķetes, kas varētu dot triecienu ASV kontinentālajai daļai.

Tomēr viņi nezināja, ka Padomju Savienība bez vidējā darbības rādiusa raķetēm Kubā jau bija izvietojusi vairāk nekā 100 taktisko kodolieroču. Turklāt Kubā atradās 40 000 padomju karavīru, kuriem bija gan tehniskā iespējas šo ieroču izmantošanai, gan vajadzīgās atļaujas šī arsenāla pielietošanai uzbrukumā.

Iedomājieties, piemēram, ka šīs liktenīgās krīzes divpadsmitajā dienā Hruščovs būtu kategoriski noraidījis Kenedija pēdējo un galīgo piedāvājumu to atrisināt. Kenedijs bija ierosinājis vienošanos, kurā Amerikas Savienotās Valstis apņemtos nekad neiebrukt Kubā, ja Padomju Savienība izvāktu savas raķetes, ko viņš papildināja ar privātu ultimātu, kurā draudēja uzbrukt Kubai 24-48 stundu laikā, ja Hruščovs atteiksies.

Paredzot negatīvu reakciju, Kenedijs jau bija apstiprinājis bombardēšanas kampaņu, lai iznīcinātu visas raķetes uz salas. Tāpat bija paredzēts arī tiešais iebrukums Kubas iekšienē, lai nodrošinātu, ka visi triecienos neizmantotie ieroči tiek iznīcināti. Taču gadījumā, ja ASV karaspēks dotos uz Kubu pildīt virspavēlnieka uzdevumu, tas nonāktu PSRS taktisko kodolieroču mērķos. To atomieroču sniedzamības zonā, par kuru klātbūtni amerikāņiem vispār nekas nebija zināms. Šo ieroču izmantošana būtu nogremdējusi amerikāņu kuģus, kas dotos uz Kubu. Tāpat tie, iespējams, trāpītu Floridas ostām, no kurām uz Kubu būtu devušies amerikāņi.

Tādā brīdī Hruščovs, visticamāk, būtu pavēlējis sākt gatavoties 20 padomju starpkontinentālo ballistisko raķešu palaišanai, kas spētu nogādāt kaujas galviņas dziļi ASV teritorijā. Tad Kenedijs būtu saskāries ar briesmīgu dilemmu – viņš varētu pavēlēt veikt preventīvu uzbrukumu padomju kodolarsenālam, uzbrukumu, kas, visticamāk, nespētu iznīcināt visus padomju kodolieročus, ko tie varētu izmantot desmitiem miljonu amerikāņu nogalināšanā, vai arī riskēt un neuzbrukt, skaidri apzinoties, ka ar šādu soli viņš ASV atstāj neaizsargātas pret visa padomju kodolarsenāla uzbrukumu, kas varētu izraisīt vairāk nekā 100 miljonu nāvi.

Par laimi, lai cik briesmīgs būtu Krievijas karš pret Ukrainu, risks, ka tas beigsies ar kodolkonfliktu, ne tuvu nav tik liels kā Karību krīzes laikā.

Te nu ir divi galvenie iemesli, kāpēc Putina iebrukums nav kļuvis par 1962. gada raķešu krīzes turpinājumu. Pirmkārt, Putins ir ļoti centies neapdraudēt svarīgas ASV nacionālās intereses, tostarp izvairoties pārkāpt ASV novilktās “sarkanās” līnijas, piemēram, uzbrūkot kādai no NATO dalībvalstīm, otrkārt, Baidens jau no paša sākuma bija apņēmības pilns nepieļaut, ka Ukrainā notiekošais pāraug plašākā karā.

Preventīvā atturēšana

Baidena reakcija uz Putina izaicinājumu ir apliecinājusi nepārprotamu stratēģisku skaidrību par Amerikas nacionālajām interesēm. Baidens izprot reālos riskus, ka, nepareizi rīkojoties, dinamika Ukrainā var izraisīt kodolkaru. Viņš arī zina, ka Amerikas Savienotajām Valstīm nav nekādu vitāli svarīgu interešu Ukrainā, kas nav NATO dalībvalsts.  Līdz ar to Vašingtona var nesniegt NATO 5. panta garantijas Kijivai, kas nav NATO dalībvalsts. Tādējādi Baidena iesaistīšanās karā ar Krieviju Ukrainas dēļ varētu būt vislielākā un, iespējams, pēdējā kļūda ASV ārpolitikā.

Apņēmīgi cenšoties to novērst, Baidens, Krievijas karaspēkam aplencot Ukrainu, skaidri norādīja, ka ASV karaspēka nosūtīšana karot Ukrainā “nav apspriežama”. Kopš tā laika Baidena komanda ir vairākkārt uzsvērusi šo punktu. Neatkarīgi no tā, cik sāpīgi ir Putina noziegumi, ASV karaspēka nosūtīšana aizstāvēt ukraiņus nozīmētu karu ar Krieviju. Šis karš varētu pāraugt kodolkara armagedonā, kurā par upuriem kļūtu ne tikai ukraiņi, bet arī viņu kolēģi Eiropā, Krievijā un ASV. Kopumā, kā teica Baidens, ASV “necīnīsies trešajā pasaules karā Ukrainā”.

Baidena kritiķi ASV Kongresā tagad apgalvo, ka viņa piesardzība izprovocējusi Putina iebrukumu. Saskaņā ar republikāņu senatora Toma Kotona teikto “Baidena piekāpšanās izprovocēja Putinu”. Ja Savienotajām Valstīm būtu bijis tāds spēcīgs prezidents kā Džordžs Bušs, un viņa sabiedrotie, iebrukums nekad nebūtu noticis, apgalvo Kotons.

Padomājiet par Putina iebrukumu Gruzijā 2008. gadā. Bušs bija prezidents, un notikumi Gruzijā bija ļoti līdzīgi notikumiem Ukrainā pirms Krievijas iebrukuma. Tajā laikā Gruzijas centienus stāties pretī Krievijas atbalstītajiem separātistiem Putins uzskatīja par nepieņemamiem draudiem. Pēc tā gada NATO samita, kurā Buša administrācija mēģināja panākt Gruzijas un Ukrainas iestāšanos NATO, bet tas neizdevās, Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kas bija iedrošināts ar ASV iespējamo atbalstu, vērsās pret separātisko Dienvidosetijas provinci.

Kad Putins atbildēja ar pavēli Krievijas karaspēkam iebrukt Gruzijā, viņam noteikti nebija šaubu par Buša gatavību sūtīt ASV karaspēku karā. Galu galā viņš bija redzējis, kā Bušs 2003. gadā nosūtīja 130 000 karavīru iebrukumam Irākā un vēl desmitiem tūkstošu karavīru uz Afganistānu. Pierādījumi liecina, ka Buša bravūra nevis atturēja Putinu, bet gan veicināja Saakašvili pārgalvību, kas savukārt bija iegansts tālākam Putina iebrukumam Gruzijā.

Kad Krievijas iebrucēji tuvojās Gruzijas galvaspilsētai, Buša administrācija nonāca vēl vienas izvēles priekšā. Paredzams, ka daži administrācijas locekļi, jo īpaši viceprezidenta Dika Čeinija palīgi, aicināja nosūtīt ASV karaspēku, lai novērstu Gruzijas sagrābšanu. Īpašā Nacionālās drošības padomes sanāksmē, ko vadīja prezidents, viņa nacionālās drošības padomnieks Stīvens Hadlijs šo jautājumu uzdeva tieši: “Vai mēs esam gatavi sākt karu ar Krieviju Gruzijas dēļ?”

Pēc tam prezidents lūdza katram sanāksmes dalībniekam piedāvāt savu atbildi. Kā pēc tam izteicās Hadlijs, “es gribēju, lai cilvēki parādītu savas kārtis attiecībā uz iespējamo militāro reakciju”, zinot, ka pretējā gadījumā daži no viņiem vēlāk varētu apgalvot, ka viņi ir gatavi cīnīties par Gruziju, bet ir noraidīti. Apejot ap galdu, neviens, tostarp Čeinijs, valsts sekretāre Kondolīza Raisa un aizsardzības ministrs Bobs Geitss, nebija gatavi balsot “par”. Amerikas Savienotās Valstis nenāca Gruzijai palīgā, un karš beidzās divu nedēļu laikā.

Precedents ar daudziem prezidentiem

Baidena un Buša administrāciju izdarītā izvēle atbilst visu citu ASV administrāciju izdarītajai izvēlei, kuras saskārušās ar līdzīgu dilemmu.

Kad 1948. gadā Padomju Savienība bloķēja Berlīnes maģistrāli, ASV prezidents Harijs Trumens noraidīja savu bruņoto spēku komandieru priekšlikumu likt ASV spēkiem izlauzt ceļu uz Berlīni ar varu. Prezidents Dvaits Eizenhauers nesūtīja ASV karaspēku Ungārijas 1956. gada sacelšanās aizsardzībai, šo lēmumu 1968. gada Prāgas pavasara laikā Čehoslovākijā atkārtoja prezidents Lindons Džonsons. Kenedijs atteicās uzbrukt padomju karaspēkam, kas būvēja Berlīnes mūri.

Kad 1983. gadā Padomju Savienība Tālajos Austrumos notrieca pasažieru lidmašīnu, kā rezultātā gāja bojā 52 amerikāņi, no kuriem viens bija Kongresa loceklis, prezidents Ronalds Reigans arī atteicās no eskalācijas. Šie gadījumi pierāda, ka neviena ASV valsts augstāka amatpersona, kurai bija jāpieņem galīgais lēmums, nebija gatava riskēt ar nācijas izdzīvošanu kaut kāda cita iemesla dēļ, kas nav nepārprotami svarīgs ASV valsts interesēs.

Tāpat kā viņu priekšgājēji Baidens, Apvienotā štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Marks Millijs, Nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans un citi administrācijas locekļi ir ne tikai lasījuši par Kubas raķešu krīzes notikumiem, bet arī piedalījušies simulētās kara spēlēs, kuru mērķis bija ļaut viņiem izjust kodoldraudus uz vietas.

Viņi ir iejutušies to cilvēku lomās, kuri sēdēja pie viena galda ar Kenediju, apspriežot izvēli, kas, kā viņi zināja, varēja izprovocēt kodoltriecienu, kas varēja nogalināt viņu pašu ģimenes. Viņi ir pārskatījuši Vienoto integrēto operatīvo plānu un ASV vispārējo kodolkara plānu, kas pirmo reizi tika izstrādāts 60. gadu sākumā un kas paredz ASV kodolarsenāla palaišanas procedūru un mērķēšanas iespēju klāstu, ja tas būtu nepieciešams.

Džo Baidens un viņa vecākie padomnieki ir pārdomājuši, ka, lai gan ASV stratēģiskie kodolspēki var izdzēst Krieviju no kartes, jebkuras šādas konfrontācijas beigās arī ASV vairs nebūs. Tādējādi viņi izprot dziļo patiesību, ko Ronalds Reigans ir izteicis savā slavenajā citātā: “Kodolkarā nevar uzvarēt, un to nekad nedrīkst realizēt.”

Reigana apgalvojumus ir viegli nolasīt, bet grūti integrēt stratēģiskajā domāšanā. Lai gan Amerikas Savienotajām Valstīm ir visspēcīgākā armija pasaulē ar kodolspēkiem, kas Krieviju varētu pārvērst par kapsētu, Reigana pirmais punkts atgādina, ka šī kara beigās Krievija būtu pilnībā iznīcinājusi arī Amerikas Savienotās Valstis. Neviens to nevarētu nosaukt par uzvaru. Aukstā kara stratēģi to dēvēja par MAD jeb savstarpēji garantēto iznīcināšanu. Kara tehnoloģiju attīstība faktiski ir padarījusi ASV un Krieviju par neatdalāmiem dvīņiem. Lai gan abas valstis var nogalināt otru, neviena no tām to nevar izdarīt, vienlaikus neizdarot pašnāvību.

Reigana brīdinājuma otro daļu “nekad nedrīkst realizēt” ir vēl grūtāk uztvert. Lai cik ļauna un bīstama šodien būtu Putina Krievija, Amerikas Savienotajām Valstīm ir jāatrod veids, kā to sakaut, nesākot karu. Aukstā kara laikā izvairīties no kara ar Padomju Savienību nozīmēja pieņemt ierobežojumus ASV iniciatīvām cīņā pret Padomju Savienību, kas citādi būtu pilnīgi nepieņemami.

Tostarp bija jāsadzīvo, cik tālu vien bija iespējams, ar padomju okupāciju Austrumeiropas valstīs, pat ja ASV darīja visu iespējamo, lai mazinātu atbalstu šiem komunistiskajiem režīmiem, un jāpanāk kompromisi, kuros abas valstis vienojās neizvietot noteiktas ieroču sistēmas, piemēram, vidēja darbības rādiusa kodolspēkus, kas varētu palielināt nepareizu aprēķinu vai negadījumu risku, novedot pie kara.

Karš ar citiem līdzekļiem

Starp daudzajām Kubas raķešu krīzes mācībām viena var izrādīties īpaši svarīga Baidena administrācijai turpmākajās nedēļās – jo īpaši, ja Putins tiks iedzīts stūrī.

Kā Kenedijs teica savā svarīgākajā ārpolitikas runā tikai dažus mēnešus pēc Kubas raķešu krīzes: “Vispirms, aizsargājot savas vitāli svarīgās intereses, kodolvalstīm ir jānovērš konfrontācijas, kas pretiniekam liek izvēlēties vai nu pazemojošu atkāpšanos, vai kodolkaru.” Ja šīs būtu vienīgās divas iespējas, starp kurām Putinam būtu jāizvēlas, nav garantijas, ka viņš izvēlētos pirmo.

Lai gan Baidens ir izvairījies piespiest Putinu nonākt līdz šādai situācijai, notikumi šobrīd virzās uz to, ka Krievijas līderis varētu nonākt šādās krustcelēs. Ja kara faktiskie apstākļi uz vietas viņam neatstāj citu alternatīvu kā zaudēt šo karu vai šokēt ukraiņus un pasauli ar taktisko kodoluzbrukumu, būtu muļķīgi domāt, ka viņš neizvēlēsies otro iespēju.

Lai to novērstu, Baidenam un viņa komandai vajadzētu pārskatīt to, ko Kenedijs darīja, kad viņš redzēja, ka notikumi strauji virzās uz strupceļu. Neraugoties uz ASV jūras blokādes panākumiem, kas neļāva Padomju Savienībai ievest Kubā papildu raķetes, tā neko nedarīja, lai apturētu tās raķešu sagatavošanu palaišanai pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Tādējādi krīzes pēdējā sestdienā Kenedija padomnieki viņam teica, ka ir tikai divas iespējas – uzbrukt vai pieņemt padomju raķešu bāzi Kubā kā notikušu faktu. Kenedijs noraidīja tās abas.

Tā vietā viņš izstrādāja izdomātu alternatīvu, kas sastāvēja no trim komponentēm: publiska vienošanās, kurā Amerikas Savienotās Valstis apņēmās neveikt iebrukumu Kubā, ja Padomju Savienība atsauks savas raķetes, privāts ultimāts, kurā draudēja uzbrukt Kubai nākamo 24-48 stundu laikā, ja Hruščovs nepieņems šo piedāvājumu, un “konfekte” Krievijai, solot izvest ASV raķetes no Turcijas sešu mēnešu laikā pēc krīzes atrisināšanas.

Sarežģītajās daudzlīmeņu sarunās un diplomātijā, kas būs nepieciešamas, lai Putinam Ukrainā radītu līdzīgu atkāpšanās ceļu, ASV un to sabiedrotajiem būs vajadzīga vēl lielāka iztēle nekā Kenedijam un viņa padomdevējiem 1962. gadā.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu:

58
31

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kāpēc jums vajadzētu nobalsot par mums - Marksa mūsdienu mazbērniem

FotoLīdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Lasīt visu...

15

Vai "Konservatīvo" sīkpartijā atdzimst nacisms?

FotoŠis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Lasīt visu...

21

Nacionālisms, nacisms, fašisms, pozitīvais nacionālisms un citi "ismi"

FotoJums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Lasīt visu...

21

Tautvaldība ir tautas pārstāvniecība valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanai, valsts pārvaldes institūciju veidošanai un lēmumu pieņemšanai

FotoSatversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tā jau ir Tautvaldība - Valsts pārvalde, kurā piedalās daudzi sabiedrības locekļi caur/ar savu pārstāvniecību vēlēšanās. Mans viedoklis – ka tas ir galvenais TAUTVALDĪBAS princips, kas realizējams vēlēšanās.
Lasīt visu...

21

“Kapteinis Amerika” aicina taupīt

FotoVadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām tautām. Latvijas vagari kā parasti skrējuši posta vezumam pa priekšu, tādēļ situācija Dievzemītē ir viena no traģiskākajām ES. Vietējai kliķei par laimi tauta Latvijā ir uz dumpjiem nolēmēta.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: ja tas mums izdevīgi, mēs izliksimies, ka atbalstām valsts aizsardzības dienestu

FotoNepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet pašsaprotama. Tamdēļ vietā ir Aizsardzības ministrijas piedāvājums sākt diskusiju par jaunu koncepciju – Valsts aizsardzības dienestu, kura ietvaros Latvijas pilsoņiem radīsies jauni, pavisam konkrēti pienākumi piedalīties valsts aizsardzībā.
Lasīt visu...

20

Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām

FotoĻoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: es nemaz neesmu tāds hameleons un gļēvulis, kā jums izskatās, jo man ir apņēmība

FotoJūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms četriem gadiem es atbalstīju Kariņu, jo bija jānosargā valsts no populistiem. Kā komandas cilvēks es krīzē premjeru nekritizēju. Bet šobrīd mans pienākums ir runāt tieši: nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Ir jārīkojas daudz izlēmīgāk. Es esmu gatavs uzņemties atbildību un lūdzu jūsu atbalstu.
Lasīt visu...

21

Logs vai varnešu kolektīvās pašsaglabāšanās instinkts

FotoMums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi – gan plastikāta, gan koka, gan ar ieplīsušiem stikliem, tie mēdz būt arī kādā krāsā tonēti, gan netīri, gan miglaini. Tāpēc arī tas, ko mēs ieraugām caur savu logu, mēdz kardināli atšķirties no tā, ko caur saviem logiem redz citi, kaut patiesībā mēs lūkojamies uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem un aplūkojam vienas un tās pašas darbības.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jaunzemes rīcība vērtējama kā amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai uzdevuma nepamatota nepildīšana vai novēlota, nolaidīga vai nekvalitatīva pildīšana

Ceturtdien, 15. septembrī finanšu ministrs Jānis Reirs ir izdevis...

Foto

Nedodiet sevi apmuļkot! Sīkumains, bet ļoti bīstams

«Okupāciju noliegt? Manā skatījumā tā ir bijusi. Attaisnot Krievijas prezidenta darbību es netaisos, un tā nav man simpātiska. Neskatos...

Foto

Paskaidrojumi Plešam: nav labi, ja nepatiesu informāciju apzināti izplata tik augsta valsts amatpersona kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

[1] 2022. gada 25. augustā Daugavpils...

Foto

Inflācijas krīze – laiks, kad mērķtiecīgi izvēlēties Latvijas uzturproduktus

„Rudentiņis – bagāts vīrs,” septembrī, vācot ražu vai gādājot krājumus ziemai, teica mūsu senči. Septembris mūsdienās ir...

Foto

Kariņam aste kājstarpē - "Vienotības" premjers izrādījies Putina skolnieks

Jau vairākus mēnešus virkne mediju aicina ministru prezidentu Krišjāni Kariņu piedalīties raidījumos, kuros bija iecerēts iztirzāt premjera...

Foto

Politikā man kopā ar Pavļutu pie siles tikt neizdevās, tagad izmēģināšu „dzimumu līdztiesības” tēmu

"Dzimumu līdztiesība?! Mums taču ar to viss kārtībā!" ir biežākā reakcija, kad...

Foto

Tikai nesmejieties, kad es jums mēģināšu iestāstīt, ka Latvijas valsts šajos četros gados ir kļuvusi drošāka un stiprāka

13. Saeima ierakstīs Latvijas valsts politiskajā vēsturē vismaz trīs...

Foto

1. oktobra mājsēdes organizatori

Piežmiegusi CVK naudu Saeimas vēlēšanu popularizēšanai, kliķe atklāti aicināt uz boikotu tomēr neuzdrošinās. Taču izskatās, ka varneši nudien ir nobijušies no ļaužu...

Foto

Subjektīvs Saeimas deputātu kandidātu sarakstu apskats

Pirms kāda laika aicināju iet uz vēlēšanām un balsot kaut par pašu lielāko “dunduku”, tikai pret varas partijām. Pie viena...

Foto

LPSR 2.0 kūrē reliģiju

Levits, kas identificē sevi kā latvieti, sadarbībā ar valdošās koalīcijas tieslietu ministru (lasi – boļševiku komisāru) Bordānu ir iesniedzis likumprojektu, lai mainītu...

Foto

Vēlēšanas: piedalīties vai ignorēt?

Pēc vairāku lasītāju lūguma mēģināšu “izvilkt esenci” un īsi pamatot savu jau vairākkārt pausto viedokli par “vēlēšanām” mūsdienu Latvijā un to lomu...

Foto

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda bezatbildīgo aicinājumu doties meklēt un fotografēt lāčus

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda nepārdomāto un provokatīvo publiskajā telpā izskanējušo Latvijas Nacionālā dabas muzeja iniciatīvu,...

Foto

Elektrizētā priekšvēlēšanu kampaņa

Par Dievzemītes “reņģēdāju” nežēlīgu dīrāšanu 2007.—2010. gada finanšu krīzes laikā Valdis Dombrovskis (JV) ticis pie amata Eiropas Komisijā. Toreiz pat starptautiskie naudas dūži...

Foto

Jehovas liecinieki atsāk apmeklēt cilvēkus viņu dzīvesvietās

Pēc divarpus gadu pārtraukuma no 1. septembra Jehovas liecinieki visā pasaulē, arī Latvijā, atsāks to savas darbības aspektu, kas...

Foto

Uzņēmuma pāreja – jaunā VID granāta

Nu jau ar zināmu regularitāti līdz mums nonāk lietas, kur Valsts ieņēmumu dienests (VID) apgalvo, ka ir notikusi uzņēmuma vai tā...