Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

Ienākumu līmeņa konverģence Eiropas pilsētu vidū ir neapstrīdams fakts. Jo nabadzīgāka ir pilsēta, jo lielākas tās attīstības iespējas (sk. 3. attēlu šeit). Rīgas diezgan straujais attīstības temps kopš gadsimta sākuma (6% gadā) ir šīs parādības - beta-konverģences - atspulgs. Ir viegli attīstīties piecas reizes straujāk kā Briselei, ja gadsimta sākumā esam bijuši piecas reizes nabadzīgāki. Taču nekas neliecina, ka Rīgas attīstības temps bijis straujāks nekā to noteiktu iepriekšminētais beta-konverģences efekts. Tādējādi ar pašreizējo attīstības tempu Viļņu un Tallinu labklājības ziņā Rīga nepanāks nekad.

Ekonomiskā izaugsme nav panaceja, kas darīs pilsētu iedzīvotāju laimīgu. Pretēji ienākumu konverģencei, laimīgas dzīves konverģence Eiropas pilsētu vidū nenotiek. Izjūtās nelaimīgas pilsētas automātiski par laimīgām nekļūst. Eiropas pilsētu atšķirības pēc to iedzīvotāju apmierinātības ar dzīvi 2019. gadā ir vēl izteiktākas, nekā tās bija 2012. gadā. Viļņā un Tallinā apmierinātība ar dzīvi pieaugusi, kamēr rīdzinieku apmierinātība ar dzīvi šajā periodā sarukusi.

Rīga atpaliek no Viļņas un Tallinas visās dzīves kvalitātes jomās. Vairākās dzīves kvalitātes jomās Rīgas sniegums ir tuvāk Eiropas sliktākajam rādītājam nekā pirmrindniekiem. Rīdzinieki neuzticas viens otram, nav apmierināti ar pilsētas pārvaldību un neuzskata Rīgu par labu vietu dzīvošanai.

Kāds varētu iebilst, ka tie ir “tikai” iedzīvotāju aptaujas dati, kas varētu atspoguļot rīdzinieku īgnumu vien. Taču pirms desmit gadiem rīdzinieki nebija īgni – 2012. gadā rīdzinieku apmierinātība ar dzīvi bija tuvu Tallinas un Viļņas sniegumam, atsevišķās jomās Rīgai pat esot priekšā kaimiņiem (piemēram, vides kvalitātē). Aptauju dati nav vienīgais veids, kā uztaustāms rīdzinieku vērtējums savai videi. Rīgas atpalicībai dzīves kvalitātes rādījumos ir taustāmas, statistikas datos nolasāmas izpausmes. Tā ir pie vainas nemitīgam iedzīvotāju skaita kritumam - lielam aizbraucēju skaitam (sk. 8. attēlu šeit), zemai dzimstībai, augstai mirstībai, kā arī mērenākam ekonomikas izaugsmes tempam nekā Viļņā un Tallinā. Rīgas nemitīga depopulācija attiecīgi negatīvi turpina ietekmēt pilsētas pašvaldības budžeta lielumu, mazinot iespējas uzlabot pilsētvidi.

Nav citas iespējas apturēt depopulāciju Rīgā, kā uzlabot dzīves kvalitāti pilsētā mītošajiem iedzīvotājiem. Iedzīvotāju skaits samazinās arī citās Eiropas pilsētās, kurās iedzīvotāji nav apmierināti ar dzīvi. Savukārt pilsētās, kur iedzīvotāji ir apmierināti ar dzīvi – to skaits aug.

Šī rakstu sērija noteikti nav par to, ka Rīgā viss ir slikti. Gluži otrādi – rakstos izceltas Rīgas iespaidīgās iespējas kāpināt dzīves kvalitāti - pat ar pašreizējo ekonomikas apjomu un iedzīvotāju skaitu.

Eiropas pilsētu vidū ir sakarība - jo lielāks ir ienākumu līmenis, jo labāka ir dzīves kvalitāte. Taču dzīves kvalitātes rādītājos Rīga atpaliek no Tallinas, Viļņas un vairuma Eiropas pilsētu ievērojami vairāk nekā pēc iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Tas nozīmē, ka pat ar pašreizējo iedzīvotāju ienākumu līmeni – starp Bjalistoku Polijā un Olborgu Dānijā – rīdzinieki var dzīvot laimīgāku dzīvi.

Rīga var būtiski kāpināt dzīves kvalitāti arī ar pašreizējo iedzīvotāju skaitu (aptuveni 600 tūkstoši). Eiropas pilsētas, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi, pārsvarā ir salīdzinoši nelielas iedzīvotāju skaita ziņā - Oslo, Kopenhāgena, Stokholma, Cīrihe vai Olborga. Šo pilsētu iedzīvotāji ir laimīgāki nekā daudzmiljonu megapolēs - Londonā vai Parīzē.

Mazām pilsētām ir vairākas priekšrocības, ar kurām tās piesaista augsti kvalificētus un radošus cilvēkus no lielpilsētu centriem: tīra, autentiska un unikāla vide, labāka pilsētvides organizācija, ērtāks dzīves ritms, lielākas iespējas pieturēties veselīgākam dzīvesveidam, kā arī sociālais tuvums un lielākas iespējas iesaistīties sabiedrības dzīvē.

Rīgas attīstības mērķiem jābūt reizē ambicioziem un reālistiskiem. Rīga nekad nekļūs par Ņujorku; un to arī nevajag, jo Eiropas daudzmiljonu megapolēs dzīves kvalitāte nav izcila. Lai kāpinātu dzīves kvalitāti, Rīgai pietiktu kļūt par labāko sevis versiju.

Nepastāv viena universāla recepte, kā to izdarīt. Dažādi dzīves kvalitātes elementi ir cieši savstarpēji saistīti; turklāt cēloņu – seku sakarība ir grūti nosakāma un mēdz būt abpusēja. Kā piemēru var minēt noziedzības – ekonomiskās izaugsmes un vides – ekonomiskās izaugsmes vai iedzīvotāju aizbraukšanas – nodokļu ieņēmumu samazinājuma apburtos lokus.

Skaidrs ir tas, ka gandrīz neiespējami uzlabot noteiktu dzīves kvalitātes rādītāju pilsētā, neskarot arī citas dzīves kvalitātes jomas. Tāpat skaidrs, ka dzīves kvalitātes uzlabošana pašreizējiem pilsētas iedzīvotājiem lauztu pilsētas depopulācijas trajektoriju un veicinātu ekonomisko izaugsmi Rīgā.

Ja vēlamies vairot gan rīdzinieku materiālo labklājību, gan arī dzīves kvalitāti kopumā, tad Viļņa, Tallina un Ziemeļeiropas pilsētas mums rāda lielisku piemēru. Nav objektīva pamata, kāpēc dažu simtu kilometru attālumā ļaudis dzīvo bagātāk un laimīgāk, bet Rīga būtu iepriekš nolemta mūžīgai atpalicībai.

Novērtē šo rakstu: