
Kā pateikt, ka nodokļu maksātāju maizē uzbarojies “sabiedriskais” medijs ir pērkams
Korado Katani26.02.2025.
Komentāri (30)
Šoreiz par sabiedriskajiem medijiem. Pašreizējā situācijā tikai galīgs sliņķis nav izteicies par šo tēmu, bet mēģināšu saglabāt zināmu oriģinalitātes devu. Tātad ne vārda par Rīgas kungiem un TV pusdievietēm. Mediju dzīve attālā Latvijas nostūrī ir ne mazāk interesanta un pamācoša.
Piekrītu, ka tai nav tā globālā tvēriena, kas piemīt galvaspilsētas korifejiem. Arī tēmas ir krietni piezemētākas. Tajās nav ne Trampa miera plāna, ne aktuālā kriptovalūtas kursa, bet toties gandrīz katru dienu vairākas reizes dienā vari vērot, ko muld vietējais pagastvecis. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Pa šo laiku dažs labs ir paspējis nosirmot, cits ir laidis pasaulē savus bērnus, kuri savukārt ir radījuši savējos, bet stūrī noliktajā TV kastē vēl arvien turpina šļupstēt tas pats pagastvecis.
Iesākumā mazliet teorijas. Tātad – kas ir ir medijs?
Kā māca Wikipedia, medijs ir plašsaziņas līdzeklis (televīzija, radio, prese, u.c.). Par mediju dēvē jebkuru komunikācijas formu, kas nogādā informāciju līdz plašiem sabiedrības slāņiem. Tas ir informācijas un izglītošanas instruments, kas ir pieejams un domāts visiem, neskatoties uz viņu sociālo statusu vai tuvību valdošai šķirai. Lai mediju sauktu par sabiedrisko, tam ir jāizpilda noteikti kritēriji. Vissvarīgākais no tiem ir – sabiedriskajam medijam ir jābūt aizsargātam pret politisko un komerciālo iejaukšanos, respektīvi, tam jābūt neatkarīgam. Tāpat tam jākalpo sabiedrības interesēm. Tikai tad, kad medijs spēj izpildīt šos nosacījumus, to var dēvēt par sabiedrisko mediju.
Sensenos laikos vectētiņš Ļeņins teica, ka tiem kam pieder pasts un telegrāfs – tiem pieder vara. Kaut kā tā, bet lietas būtību tas nemaina.
Arī tagad pēc simt gadiem Ļeņina mantinieki – jaunā kreisi noskaņotā valdošā šķira lieliski saprot, ka kontrole pār masu manipulācijas līdzekļiem – TV, radio, presi un sociālajiem tīkliem, nodrošina pārticīgu un laimīgu eksistenci. Primitīvi izsakoties, dot iespēju čīgāt pirmo vijoli sādžā, piedodiet, valstī.
Kā šo kontroli panākt? Kā portālā nra.lv savā rakstā “Kolēģiem valdībā jāpalīdz atbalstīt Valaiņa piedāvājums likvidēt SIF monstru” raksta Māris Krautmanis, tad “tādas koalīcijas partijas kā “Progresīvie”, “Jaunā vienotība” un Saeimā nepārstāvētā “Latvijas attīstībai” gadu gadiem ir izmantojušas SIF (Sabiedrības integrācijas fondu) kā naudas plūsmas kolektoru uz savu sili un no savas siles uz uz ietekmes vairošanu, izplatot plašsaziņā savus naratīvus un norišu atspoguļojumus sev izdevīgā gaismā. SIF nauda caur Mediju atbalsta fondu(MAF) tiek iedalīta daļai plašsaziņas līdzekļu. Ar šo naudu atsevišķi politiskie spēki uzpērk medijus, kuri pabijuši gultā ar MAF, vairs nekādi nevar palikt objektīvi”.
Šoreiz nelēkšu Daugavas dzelmē, bet mēģināšu ilustrēt savu stāstu ar kādu piemēru. Sauksim to par skatu no provinces vai skatu no pāķiem. Lietas būtību tas nemaina.
Ir tāds „masu” informācijas līdzeklis kā Vidusdaugavas TV (www.jekabpilslaiks.lv).
Tas sevi pozicionē, ka ir vienīgais audiovizuālais medijs Jēkabpils un Līvānu novados. Lieku uzsvaru uz vārdu vienīgais. Tā programmas galvenais akcents ir informatīvais bloks „Jēkabpils laiks”.
Vidusdaugavas TV galvenais uzdevums ir veidot televīzijas programmu, kas informē reģiona iedzīvotājus par aktuāliem notikumiem un problēmām. Tik tālu viss ir skaisti!
Piebildīšu, ka šī programma tiek translēta Bite, Balticom, Netvision, Livas KTV un citos kabeļtīklos visā Latvijas teritorijā. Īpaši fanāti uz to var lūkoties arī internetā un ReTV.
Šis medijs veido arī iknedēļas Līvānu pašvaldības raidījumu “Līvānu novada pašvaldība informē”, kā arī atspoguļo dažādus, viņuprāt, svarīgākos notikumus Līvānu novadā.
Vismaz pēdējos pārdesmit gadus šī televīzija cītīgi apkalpo vietējo valdošo kliķi – Līvānu domi. Turklāt, pārfrāzējot klasiķi, to dara ar kvēliem saucieniem uz lūpām. Bez jebkādām šaubām un sirdsapziņas pārmetumiem, jo par to tiek dāsni maksāts no Līvānu novada domes kabatas. Turklāt tie nav pārsimt vai pāris tūkstoši eiro, kuri tiek pamesti kādam bezprincipu vaukšķim. Summas, dāmas un kungi, ir daudz lielākas! Pa ilgajiem kalpošanas gadiem Vidusdaugavas TV saimnieks ir nopelnījis krietni, krietni vairāk. Summa ir mērojama simtos tūkstošos. Turklāt tas viss ir darīts, dažādā veidā shēmojot un apejot iepirkuma procedūras.
Ieskatoties Sabiedrības integrācijas fonda mājaslapā (www.sif.gov.lv), varam redzēt, ka vismaz pēdējos gadus Vidusdaugavas TV no šī fonda ir saņēmusi vairākus desmitus tūkstošus eiro katru gadu. Turklāt 2025. gada 6. janvārī ir noslēgts līgums par projekta “Vidusdaugavas televīzijas satura veidošanas un pārraidīšanas modernizēšana” par summu 158 167 eiro. Šī projekta realizācija notiek ar ES Atveseļošanas fonda atbalstu.
Veicot nelielu izpēti par pēdējiem gadiem, nevienā Vidusdaugavas TV veidotajā materiālā par Līvāniem jūs pat ar uguni neatradīsiet kādu sižetu vai rakstu, kurā būtu atspoguļots kāds viedoklis, kas būtu pretrunā ar domes kabinetos noformulēto vienīgo pareizo viedokli. Vienalga, vai tas būtu domes opozīcijas pārstāvju viedoklis vai nejauša garamgājēja teiktais uz pilsētas ielas.
Tomēr ir viens maziņš “bet”. Augstāk jau minēju, ka Vidusdaugavas TV apraida arī Jēkabpils novada teritoriju. Skatoties Vidusdaugavas TV veidotos sižetus par Līvānu pašvaldību un kaimiņu Jēkabpils pašvaldību, rodas sajūta, ka tie ir divi dažādi mediji vai dažādas pasaules. Līvānu pašvaldībā viss ir tik perfekti, ka pat Rožupes plušķa nejaušs purkšķis smaržo pēc baznīcas rožu dārza. Jēkabpils pilsētā valdošā elite tiek zākāta un kārta aiz mantības pie kauna staba, bet opozicionāri tiek visādi appuišoti, apmīļoti un celti saulītē. Savukārt, pat veidojot sižetu par bērnu rotaļu laukumu traģisko stāvokli Līvānos, skatītājam tiek mēģināts iegalvot, ka pašvaldība jau nav vainīga par savu bezatbildīgo rīcību, apsaimniekojot šos laukumus, bet vainīgs ir kaut kāds Rīgas kantoris, kas prāta aptumsuma brīdī piestādīja Līvānu domei aktu, kurā konstatēja pašvaldības nolaidību un ekspluatējamo iekārtu bīstamību.
Kādēļ tāda atšķirība? Bez šaubām tie ir tikai mani minējumi. Kā jau ierasts, mūsu valstī politiskā elite pamostas un sāk drudžainu rosību pirms kārtējām vēlēšanām. Vienalga, vai tās būtu Saeimas vai pašvaldību vēlēšanas. Sākas kārtējie spalvu spodrināšanas svētki, kuriem noslēdzoties laimīgie uzvarētāji dala pīrāgu. Viens cikls beidzas, vinnētāji notrauc drupačas no lūpu kaktiņiem, noslauka sviedrus no skausta un sāk gatavošanos nākamajam vēlēšanām. Tā līdz bezgalībai.
Mūsu apskatāmajā gadījumā pietiek ielūkoties Uzņēmumu reģistra datu bāzē, un bilde jau iegūst konkrētākas aprises. SIA „Vidusdaugavas televīzija” valdes priekšsēdētājs Guntars Gogulis, loceklis Jāzeps Brencis. Dalībnieki: Jāzeps Brencis un SIA FRUITS. Skateboards. Patiesā labuma guvēji: Jāzeps Brencis un Patrīcija Mierkalne.
Kādreiz Rīgas kafejnīcās runāja par kāda uzņēmēja ciešo saistību ar valdošo partiju. Atliek tikai piebilst, ka Jēkabpilī premjeres partija sēž dziļā opozīcijā, bet Līvānos valdošā kliķe gatavojas startēt vēlēšanās no premjeres listes.
Tāda arī šim stāstam morāle: kas maksā, tas dzer šampanieti. Principā šeit vispārībā nav morāles. Vidusdaugavas televīzijas mājas lapu grezno skaists moto: „Labāk vienreiz ieraudzīt.” Šķiet, ka situācijai atbilstošāki būtu šādi saukļi: „Labāk vienreiz paņemt...” vai „Labāk vienreiz iedot...”. Galu galā šīs televīzijas saimnieku rosīšanās tiek atalgota pēc augstākās likmes, gluži kā elitāra eskorta nama meitenēm. Lūk tā!
Šis raksts nav neviena apmaksāts, un tā nav nekāda politiskā reklāma. Zvēru! Tikai vienkārša refleksija, refleksija, reflek...





Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo: