Kā (ne)runāt par Krievijas agresiju pret Ukrainu un domāt par Latviju
Pietiek lasītājs07.03.2022.
Komentāri (0)
Rādīt komentārus, sākot ar: pirmo | pēdējo
Nameisis
07.03.2022. 12:1730 gadus pie varas esošie ir tikai melojuši un tēlojuši Latvijas patriotus, bet patiesībā sadarbojās gan ar kremli, gan ar noziedzniekiem un krievu okupantiem. Kādēļ lai Latvijas bruņotajos spēkos būtu citādāk, ja tur patvērumu atrada kolaboracionisti un arī okupantiem dzimušās atvases.
Lielāka nodevība pret Latvijas okupāciju nebija iedomājama kā pilsonības iedošana okupantiem. Bet 30 gadus to izvēlējās nedzirdēt.
vecais nīgrais onkulis
07.03.2022. 12:14Ukraina apzināti visis šos gadus uzprasījās uz karu, gatavojās karam, karam Ukarainu iedevesmoja un gatavoja rietumi un ASV. Ukrainas politika attiecībā pret Krieviju bija izteikti naidīga. Viņi apzināti centās darīt visu iespējamo, lai Krieviju kā vien var provocētu.
--------------------------------------
Tatad tavā uztverē valsts vēlme veidot patstāvīgu iekš un ārpolitiku ir uzprasīšanās uz karu?
Nu nav jau nekas jauns. Okupanta retorika un avīžu virsraksti arī šodien praktiski neatšķiras no pagājuša gadsimta 30- to gadu beigu okupantu retorikas un avīžu virsrakstiem (Sudeti, Čehija, Austrija, Somija, Rietumukraina un Rietumbaltkrievija, Baltijas valstis. Ieliec 39.gada Pravdas rakstā Somijas vietā Ukraina, un neviens nepateiks kurā gadā tas rakstīts.
Bet okupants, kā vienmēr māk tikai draudēt. Un tādi okupantu dienderi kā tu velk meldiņu līdzi. Laikam ceri kļūt par Kirhenšteinu II.
ASV protektorāts Latvija
07.03.2022. 11:56Rakstītājs dzīvo ilūzijās un nesaprot, ka tagad notiek informtaīvs karš, kurā pretinieku drīkst apmelot, bet savus zaudējumus uzdot par uzvarām. Man arī Rajevs neliekas par diez ko lielu militāro ekspertu. Padomju laikā viņš bija uzkalpojies līdz rotas komandiera līmenim, tas ir, padomju laikā viņam uzticētu komadēt tikai apmēwram 100 cilvēku lielu karavīru vienību, bet spriež viņš par lietām, kas ir vismaz divīzijas vai armijas štāba līmenis, bet tomēr - jebkuram, kas kaut ko saprot, ir saprotams, ka ukraiņi visu laiku melo par saviem varoņdarbiem, jo frontas līnija neapstājoties virzās viņiem nevēlamā virzienā. Ir tāpat kā skatīties 1944.gada Vērmahta Wochenschau, kad rādīja katru nedēļu kā varonīgie vācu karavīri dedzina krievu tankus, bet frontes līnija visu laiku neapstājoties virzījās no austrumiem uz rietumiem Vācijas virzienā. Tāpat arī tagad frontes līnija visu laiku neizbēgami virzās Kijevas režīmam nevēlamā virzienā, Krievijas armija katru dienu atņem tam teritoriju un apdzīvotās vietas, iznīcina Kijevas rēžīma armiju un kara bāzes. Bet domāt par Latviju nortiekošā kontekstā noteikti vajag. Viss tiek pasniegts tā it kā viens vājprātīgais Kremlī pēķšņi izdomāja uzbrukt baltai un pūakainajai Ukrainai, bet patiesībā šis karš brieda jau vairākus gadus un kā rakstīja gudri cilvēki jau 150 gadus atpakaļ, tad karš vienmēr ir politikas turpinājums. Ukraina apzināti visis šos gadus uzprasījās uz karu, gatavojās karam, karam Ukarainu iedevesmoja un gatavoja rietumi un ASV
… Rādīt visu
Seko mums 
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
