Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dienā, kad demisionējusi savā amatā visilgāk bijušā Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdība, Pietiek ekskluzīvi publicē fragmentu no apgādā Atēna izdotā Lato Lapsas, Sandra Metuzāla un Kristīnes Jančevska trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 - 2005, kad veltīts atskatam uz to, kā Latvijas politiķi pēc valsts neatkarības atjaunošanas apguva demisionēšanas (un nedemisionēšanas) mākslu.

Demisionēšanas māksla

 Pirmie signāli par to, ka varbūt vajadzētu kādu no valdības ministriem nomainīt, Augstākajā Padomē parādījās jau 1991. gadā – reizē ar pirmajām nopietnajām ekonomiskajām problēmām, kurām vajadzēja atrast kādu vainīgo.

Par vienu no pirmajiem upuriem kļuva rūpniecības ministrs Jānis Oherins, kas ar premjera Ivara Godmaņa akceptu tika no amata nolidināts aizmuguriski – par savu atlaišanu ministrs uzzināja no masu medijiem. Taču parlamentam ar to nebija gana, tādēļ valdībai nācās spert radikālākus soļus un veikt reorganizāciju, samazinot ministriju skaitu – pretējā gadījumā nebija izslēgta iespēja, ka Augstākā Padome pieprasīs valdības demisiju.

Tā laika ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš vēlāk rakstīja, ka premjers I. Godmanis pārmaiņas skaidrojis tieši tā – sak, ja mēs nesāktu mainīties, Augstākā Padome mūs visus atlaistu, un tad Latvijai būtu slikti. Tiesa, mazliet vēlāk gan premjers pats esot atzinis, ka vēloties demisionēt – ieviesīšot latu un tad iešot pensijā, jo neesot taču normāli, ka ārstiem jāstaigā nopakaļ veselību sabeigušajam premjeram 24 stundas diennaktī.

Demisijas Damokla zobens virs I. Godmaņa karājās visu 1992. gadu, kad parlamentā laiku pa laikam atskanēja aicinājumi mainīt valdību. Krietni vēlāk kļuva zināms, ka jau 1992. gada rudenī R. Rikards un J. Vaivads tās pašas Satversmes frakcijas sēdē strikti iestājušies par valdības demisiju un šajā pašā sēdē arī nolemts, ka nākamajā valdībā premjers būs Ojārs Blumbergs.

Tomēr skaitliski lielākā LTF frakcija bija premjera pusē, tādēļ valdības krišana izpalika. Dažiem ministriem gan no amatiem nācās šķirties, piemēram, ārlietu ministram J. Jurkānam, kura izteikumi diez ko nesaskanēja ar oficiālo ārpolitikas kursu.

Īstais ministru „birums” sākās 1993. gadā. Jau 19.janvārī demisijas rakstu iesniedza finanšu ministrs Elmārs Siliņš – tas notika pēc tam, kad I. Godmaņa valdībai kārtējo reizi nebija pa prātam Finanšu ministrijas izveidotais valsts budžeta projekts. Ārējās tirdzniecības ministrs Edgars Zausājevs demisionēt gatavojās 1992. gada maijā, tad septembrī, bet abas reizes tika atrunāts (pēdējoreiz saistībā ar to, ka ir taču valstij jāsagādā kurināmais ziemai) un beigu beigās no amata aizgāja tikai 1993. gada februārī. Augustā viņam sekoja arī gana cimperlīgais kultūras ministrs Raimonds Pauls, kurš iepriekš no šāda soļa tāpat bija atrunāts.

1993. gada maijā lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeru gan neviens neatrunāja, tieši otrādi – 4. maijā Augstākās padomes deputāti ar 62 balsīm (minimāli bija nepieciešamas 60) viņam izteica neuzticību. Pamatojums – Lauksaimniecības ministrijas politikas dēļ zemnieki zaudējot motivāciju strādāt, bet demisijas ierosinātājs bija toreizējais AP Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Jānis Kinna.

Tiesa, tika izteikta arī versija, ka faktiski notiek politiska spēle – LZS vēlēšanu kampaņas koordinators J. Kinna vēršas pret LTF pārstāvi D. Ģēģeru. Pilnā sparā neuzticības izteikšanu centās novērst premjers I. Godmanis, taču tas viņam neizdevās. Tāpat neko nelīdzēja Leonīda Kurdjumova un citu deputātu atgādinājumi, ka lauksaimniecības postā vainojams pats parlaments. „Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, izņemot Tambu Lambu, kur nav noteiktas lauksaimniecības politikas,” ironizēja deputāts, vēl retoriski pajautājot: „Ja ministrs būtu LZS sarakstā, vai viņam šodien izteiktu neuzticību?”

Kādu atbildību – un par ko?

Līdz ar to no šī gadījuma politiķi skaidri apguva vēl vienu ābeces patiesību – pirms vēlēšanām viena no ērtākajām lietām ir ministru atbildības un demisiju pieprasīšana. Tā nu jau tai pašā maijā deputāti ķērās arī pie parakstu vākšanas, lai izteiktu neuzticību arī premjeram I. Godmanim – pirmie entuziasti bija neizdevies premjers O. Blumbergs, Ģ. Krūmiņš, Martijans Bekasovs, Eduards Berklavs, Juris Bojārs, Jānis Gulbis, Pēteris Lazda, Andrejs Rešetņikovs, Valdis Šteins un Dainis Vanags. Beigu beigās tika savākts 21 paraksts, tomēr uzvarēja veselais saprāts – kāda gan jēga atlaist valdību mirkli pirms vēlēšanām?

Gadu vēlāk gan pienāca arī pirmās mūslaiku Latvijas valdības krišanas brīdis – 1994. gada 13. jūlijā V. Birkava Ministru kabinets demisionēja, no valdības koalīcijas aizejot Latvijas Zemnieku savienībai. Savukārt nākamie gadi pagāja, politiķiem dažādos veidos noskaidrojot, kādos gadījumos ir prātīgāk atkāpties, bet kādos – tomēr ne, kā arī – cik dažādas var būt atbildības, kuras vajag vai nevajag uzņemties.

Pirmais pionieris šajā ziņā bija iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis – 1994. gada maijā viņš tika publiski vainots par to, ka nemākulīgas apiešanās dēļ ar pirotehniku cieš bērni, taču pats nekādu personisku vainu nesaskatīja – attiecīgie likumdošanas labojumi galu galā esot pieņemti, bet „es neuzskatu, ka esmu vainīgs šo bērnu nelaimē, kas notikusi Krievijas armijas vai citu personu noziedzīgās darbības rezultātā”.

Gluži tāpat Ģ. Kristovskis savu politisko atbildību nesaskatīja, kad 28. jūlijā no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Un arī tad, kad ieslodzītie nerimās un vēl 15 rudenī aizbēga šoreiz jau no Daugavpils Grīvas cietuma, ministrs aktīvi sāka meklēt citus vainīgos – piemēram, bēgšana varot būt saistīta ar valstī izvērsto kampaņu par Ivana Haritonova atbrīvošanu. Taču nu beidzot atbildību nācās uzņemties arī pašam – ar vārdiem: „Tas spiediens no parlamenta opozīcijas, sabiedrības un žurnālistiem, ko Mārim Gailim un valdībai nāktos izturēt, būtu par smagu, tāpēc es paziņoju par savu demisiju.”

Tiesa, pats M. Gailis vēlāk savos memuāros šos notikumus atminējās krietni citādāk: „Tad, izlaužot sienu, no Daugavpils Grīvas stingrā režīma cietuma atkal izbēga vesela grupa ieslodzīto. Tiklīdz man to paziņoja, es sapratu, ka nāksies spert demokrātiskajā pasaulē pazīstamu un vispārpieņemtu, bet pie mums vēl nepraktizētu soli – proti, vajadzēs lūgt ministru demisionēt. Uzaicināju Ģirtu pie sevis un teicu viņam, ka viņš personīgi pie notikušā nav vainojams, tomēr valdības stabilitātes dēļ viņam vajadzētu atkāpties no amata. Ģirtam tai brīdī acīs bija asaras – kāds tur brīnums, tas bija diezgan pamatīgs trieciens. Viņš teica, ka saprotot situāciju, tādēļ atlūgumu uzrakstīšot pats. Tā arī notika.”

Taču arī vēlākajos gados uz vienas rokas pirkstiem bija skaitāmas augstas amatpersonas, kuras, pat visādos veidos mudinātas, izšķīrās par posteņa atstāšanu. Pēc Bankas Baltija kraha finanšu ministra posteni pameta Andris Piebalgs, un dīvainā kārtā par šo soli atzinīgi izteicās ne tikai sabiedrotie (M. Gailis: „Andris Piebalgs ir cilvēks ar atbildības sajūtu, tikai ļoti noguris. Viņš acīmredzot jūtas vairāk vainīgs un vairāk atbildīgs šajā situācijā, nekā ir patiesībā.”), bet arī konkurenti (A. Kreituss: „Atbildība sākas no augšas, un ministram bija jādemisionē, ja šajā valstī tiek īstenots politiskās atbildības princips.”)

1997. gadā pēc Talsu traģēdijas, kad, salūstot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autopacēlāja strēlei, gāja bojā bērni, iekšlietu ministrs Dainis Turlais gan atkāpās, taču nāca klajā ar jaunu atbildības skaidrojumu – viņš, lūk, uzņemoties tikai morālu, bet ne politisku atbildību. Un atradās politiķi, kas arī šādu skaidrojumu novērtēja atzinīgi – piemēram, kristīgo demokrātu pārstāvis Māris Vītols paziņoja: „Ģirts Kristovskis pats nesargāja cietumu. Ja Dainis Turlais atkāpjas pats, viņa politiskā autoritāte necietīs, tas tikai norādīs, ka viņš ir izpratis situāciju.”

Tomēr visaugstāko patētikas lidojumu demonstrēja premjers Andris Šķēle, demisionējot no amata tā paša 1997. gada sākumā: „Politiskā elite un Valsts prezidents ir izteikuši nepārprotamas šaubas par valdības veidošanas morālajiem principiem. Manuprāt, bezatbildīgie un pilnīgi nepamatotie apvainojumi ir pārāk smagi, lai es bez pārliecinošas Saeimas un Valsts prezidenta uzticības turpinātu strādāt šajā augstajā amatā. [..] Tiek teikts, ka it kā manis dēļ deputātiem ir bijis jāiet pret saviem ētiskajiem ideāliem un morāli. Es gribu pateikt skaidri – manis dēļ deputātiem nav nepieciešams iet pret saviem principiem, manis dēļ nav jāsaglabā šī valdība, manis dēļ Ministru prezidents var būt cits.”

Ieguvēji un zaudētāji

A. Šķēles gadījumā demonstratīvā demisija bija labi pārdomāta, un politiķis premjera krēslā atgriezās atkal. Arī V. Birkava valdības demisijā plusu izrādījās vairāk nekā mīnusu – piemēram, M. Gailis savos memuāros vēlāk pauda uzskatu, ka, „ja Birkava valdība nebūtu demisionējusi, mēs būtu daudz tālāk tikuši reformu ziņā, taču 6. Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš būtu ieguvis daudz mazāk vietu. Igauņi Marta Lāra vadībā reformu ziņā ātri izdarīja visu, kas jāizdara, bet rezultātā pats Marts Lārs aizgāja no politiskās skatuves”.

Toties vēlākās demisijas pārsvarā gadījumu pašiem demisionētājiem nāca tikai par sliktu, no kā politiķi faktiski visai nākamajai desmitgadei tika pie vēl viena secinājuma: daudz labāk par demisiju pat situācijā, kad darbs galīgi nav veicies, der formula – tagad nav nekādas jēgas no demisijas, tagad ir jāstrādā...

Vēl vairāk: izrādījās, ka arī „sava” politiskā spēka nodevībai ir iespējams atrast ļoti skanīgus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. Pārbēgot no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemēģināja jau pieminētais J. Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārējo Jauno laiku devuši zvērestu baznīcā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta būtu šo solījumu nodošana” (vēl vēlāk cits Jaunā laika nodevējs Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznīcā dots zvērests esot derīgs tikai viena Saiemas sasaukuma laiku). Vēl vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šādas „principialitātes” paušanas neatturēja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cūka”.

Savukārt papildus „tagad ir jāstrādā” daudzinātājiem ieguvēji izrādījās vēl tikai viena veida amatu atstājēji – tie, kuriem postenis bija jāatstāj acīmredzami dumju vai netaisnu augstākstāvošu amatpersonu lēmumu dēļ. Tā, piemēram, tikai ieguvējs izrādījās ekonomikas ministrs Atis Sausnītis, kura demisiju 1998. gada pavasarī par „panikas celšanu” pieprasīja toreizējais premjers Guntars Krasts – ministrs bija paziņojis, ka attiecību saasināšanās ar Krieviju radīs lielas problēmas Latvijas ekonomikai, un Krievijas finanšu krīze tā paša gada rudenī parādīja, cik pravietisks bijis A. Sausnītis.

Savukārt tā paša gada aprīlī Nacionālo bruņoto spēku komandierim Jurim Dalbiņam no amata nācās aiziet, jo viņš nebija respektējis ārlietu ministra V. Birkava viedokli par augstu valstības amatpersonu nepiedalīšanos „šajā saietā” (Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa formulējums) – latviešu leģiona atceres pasākumos 16. martā. Rezultātā J. Dalbiņš bez problēmām iekļuva Saeimā, savukārt V. Birkava politiskā zvaigzne sāka rietēt vēl straujāk.

Foto no president.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas glorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...

12

Mārtiņš Bondars = politiskā prostitūta?

FotoStarp citu, to pirmais pateica Artuss Kaimiņš. Un pēc šī raksta izlasīšanas dīvainā kārtā šādam apgalvojumam varētu piekrist pat premjers Krišjānis Kariņš. Un Raimonds Pauls jau noteikti. Jo ļoti iespējams, ka zināmā mērā par Maestro un tūkstošiem citu Krājbankas noguldītāju apmuļķošanu saņemtā asinsnauda palīdz nodrošināt Bondaru pārim ierasto spožo un padārgo dzīves stilu. Citi iespējamie scenāriji, kā Latvijas liberālās politikas “spīdeklis” Mārtiņš Bondars un viņa daiļā kundze Ieva gūst ienākumus, ir pāris krimināllietu ierosināšanas vērti.
Lasīt visu...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...

21

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

FotoIesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada 7.septembrī: ”...Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir svarīga katra valsts iedzīvotāja vēlme būt šajā sabiedrībā, dzīvot, pilnveidoties un meklēt aizsardzību nepieciešamības gadījumā...”
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

FotoRietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu...

Foto

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

Iepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka...

Foto

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs...

Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...