Iesaki rakstu: 
Normālās valstīs ir tā, ka noziedzniekus liek cietumā, bet likumam paklausīgie dzīvo brīvība. Interesantas pārdomas sāk raisīties tad, kad valsts virzās uz to, ka cietumos tiek salikta lielākā sabiedrības daļa jeb tiek radīti priekšnosacījumi, pieņemti likumi, lai jebkuru ieliktu cietumā.
Nekas nav bezizmēra. Arī cietumi. Līdz ar to, ja cietumā liekamo ir ļoti daudz, tad vietas tur pietrūks, un var sanākt, ka pašiem licējiem vienīgā “drošā saliņa” ir tieši cietums. Tiesa, ja pati valsts netiek pārveidota par vienu lielu cietumu. Tas iesākumā, bet tagad visu pēc kārtas.
Kā noprotams, šoreiz būs runa par Baltkrieviju un tās pieņemtiem Kriminālkodeksa grozījumiem. Lukašenko ir parakstījis likumu par grozījumiem Kriminālkodeksā, ieviešot vairākus jaunus pantus, tostarp tādus, kas saistīti ar cīņu pret ekstrēmismu, nacisma rehabilitāciju, pārkāpumiem publisko pasākumu laikā.
Ja pašreizējais Kriminālkodekss paredzēja atbildību tikai par ekstrēmistu formējumu vadīšanu un izveidošanu, tad ieviestie grozījumi paredz atbildību par dalību ekstrēmistu grupējumos, kūdīšanu uz ekstrēmistu aktivitātēm, ekstrēmistu darbību sagatavošanu un apmācību, kā arī par to finansēšanu. Maksimālais sods atkarībā no nodarījuma un tā izdarīšanas apstākļiem var būt cietumsods līdz astoņiem gadiem.
Tiek paredzēta arī kriminālatbildība par atkārtotiem masu pasākumu organizēšanas vai rīkošanas kārtības pārkāpumiem, par ko maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz trim gadiem. Kriminālatbildība ir paredzēta arī interneta resursa turētājiem par aizliegtas informācijas publiskošanu, ja gada laikā par to jau ir saukti pie administratīvās atbildības.
Atbildība arī paredzēta par personas datu vākšanu, publicēšanu un šāda veida informācijas glabāšanas noteikumu neievērošanu. Ja tiks publiskota personīga rakstura informācija par dienestā esošiem vai viņu ģimenes locekļiem, – tad paredzēta brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem. 1
Protams, ka katras valsts iekšēja lieta ir noteikt, kādi nodarījumi ir atzīstami par noziedzīgiem un kādi ne. Tomēr, iekļaujot Kriminālkodeksā kriminālatbildību par ekstrēmismu kā tādu, sanāk, ka pie kriminālatbildības ir saucamas jebkuras personas, kuras nepiekrīt pastāvošam režīmam vai tā veiktajām darbībām un vēlas kaut ko mainīt.
Ja paskatās uz to kopsakarībā ar kriminālatbildības noteikšanu par masu pasākumu organizēšanas un rīkošanas pārkāpumiem, kas ietver arī dalību tajos, izriet, ka ir vēlme ar kriminālatbildības palīdzību (preventīvi) vai nu pārtraukt sabiedrības viedokļa paušanu par notikušajām nelikumībām vēlēšanu procesā un valstī kopumā, vai arī – visus salikt cietumā. Skatot notikumus Baltkrievijā, nerodas ne mazākās šaubas, ka tāds arī ir Lukašenko mērķis.
2021.gada sākumā Baltkrievijā bija 32500 ieslodzīto, kas ir 345 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotājiem. Ar šo skaitu Baltkrievija ieņem 20. vietu pasaulē. Piemēram, Latvijā uz šādu iedzīvotāju skaitu ir 175 ieslodzītie2. Te jāuzsver, ka šie ir tikai ieslodzītie, kuri izcieš brīvības izciešanas sodu, pamatojoties uz spēkā stājušos tiesas nolēmumu, bet, cik daudz cilvēku Baltkrievijā ir apcietināto statusā, oficiālie avoti klusē, bet, redzot aizturēšanu biežumus un apmērus, skaidrs ir viens, ka to nav mazums. 2021.gada 9.jūnijā oficiāli par politieslodzītajiem ir atzīti 476 cilvēki.3
Ja ņemam vērā, ka pret Lukašenko vērstajos gājienos piedalījās simtiem tūkstoši iedzīvotāju un tagad ir radīts pamats viņu notiesāšanai, tad ir tik laika jautājums, kad Lukašenko tos vēlētos dabūt aiz restēm, - bet ir viens liels BET. KUR VIŅUS LIKT?!
Protams, ka iespējams izveidot dažādas nometnes, par kurām jau tika runāts 2021.gada sākumā.4 Tomēr, redzot neapmierināto skaitu, laikam pat Lukašenko saprot, ka tik lielu skaitu nometņu izveidot nav iespējams un jaunus cietumus tik ātri neuzcelt. Līdz ar to – vai nu pašam Lukašenko ar viņu atbalstītājiem jāslēpjas aiz cietumu augstajiem mūriem, vai arī visa valsts jāpārvērš vienā lielā cietumā.
Izskatās, ka viņš ir pašlaik izvēlējies otro variantu. Par to liecina tas, ka jau kopš decembra Baltkrievijas pilsoņiem, kuriem nav ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas citā valstī, ir aizliegts atstāt Baltkrieviju caur oficiālajiem dzelzceļa un ceļu robežas šķērsošanas punktiem.
Taču saskaņā ar jaunajiem noteikumiem arī cilvēkiem ar šādām atļaujām turpmāk būs liegts izbraukt no Baltkrievijas.5 Līdz ar to neviens izbraukt nevar, savukārt iebraukšana jau tā tiek kontrolēta. Kur ir šāda kārtība? Pareizi – cietumā. Jāatzīmē, ka tikai dažas pasaules valstis ir gājušas šādu ceļu, no kurām viszināmākā – Ziemeļkoreja.
Jebkurā gadījumā sanāk, ka Lukašenko ir radījis priekšnosacījumus, lai nonāktu cietumā. Tiesa, bez iepriekš minētajiem diviem variantiem, kuri bija – Lukašenko ar saviem atbalstītājiem slēpjas aiz cietuma mūriem, jo tā tad sanāk vienīgā drošā vieta, vai arī – visu valsti pārvērst cietumā. Ir arī trešais variants – tas pats cietums, bet jau kā soda izciešanas vieta par pastrādātajiem noziegumiem pret baltkrievu tautu.
Kurš no šiem variantiem piepildīsies – laika jautājums.
1 https://pravo.by/document/?guid=12551&p0=H12100112&p1=1&p5=0
2 https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%BF%D0%B8%D1%81%D0%BE%D0%BA_%D1%81%D1%82%D1%80%D0%B0%D0%BD_%D0%BF%D0%BE_%D0%BA%D0%BE%D0%BB%D0%B8%D1%87%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D1%83_%D0%B7%D0%B0%D0%BA%D0%BB%D1%8E%D1%87%D1%91%D0%BD%D0%BD%D1%8B%D1%85
3 https://prisoners.spring96.org/ru
4 https://www.delfi.lv/news/arzemes/baltkrievija-apsverta-iespeja-izveidot-koncentracijas-nometni-rezima-pretiniekiem.d?id=52843779
5 https://www.delfi.lv/news/arzemes/baltkrievija-ierobezo-iespejas-izbraukt-no-valsts.d?id=53253565
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
