Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau nedēļu ir zināms, kas beidzot atrisināšot mūsu zemes tautsaimnieciskās un vēl visādas problēmas, - tas būšot jaunais nacionālās attīstības plāns, kurā pats, pats, pats galvenais jau skaidrs: Dombrovska valdība īpašā balsojumā izšķīrusi, ka tajā pamatā un visupirms jārunā nevis par „gudru izaugsmi” vai „labklājības pieaugumu”, bet gan „ekonomikas izrāvienu”, kas savukārt balstīšoties uz „cilvēka drošumspēju”, „tautas saimniecības izaugsmi” un „izaugsmi atbalstošām teritorijām”. Par pārējiem sīkumiem gan jau tikšot skaidrībā laika gaitā.

Atzīšos, ka, pat ilgus gadus vērojot Latvijā notiekošo, mani tiešām mulsina šis fenomens – nu kā tā var būt, ka, neņemot vērā visu mūsu pieredzēto vērienīgo un gandrīz jau tradicionālo gaisa kulstīšanas un plānā galdiņa urbšanu, šāda acīmredzama tukša gvelšana, ar kuru tiek piesegta kārtējā vēl tukšākā valstiskā papīrīša radīšana, sabiedrībā atkal tiek uztverta tik neieinteresēti, pat labvēlīgi.?

Nu, padomājiet - kur jūs līdzās Dombrovskim, ierēdņu un piebaroto pusekspertu-puszinātnieku svītai, kam šādi papīreļi ir vienīgais viņu eksistences attaisnojums, Latvijā atradīsiet kaut pārdesmit cilvēku, kas spēs bez gariem paskaidrojumiem izprast, kas tā tāda par murgainu „drošumspēju”, kam tā viņiem vajadzīga un ko dos? Un kāda velna, piemēram, pamatīgi valsts resursi jātērē plānam, kas balstās uz tik pašsaprotamām lietām kā „tautsaimniecības izaugsme”? It kā kaut teorētiski būtu iedomājams kāds valstiskais plāns, kas par mērķi deklarētu tautsaimniecības postu un sagrūšanu...

Dombrovska valdība gan apgalvo, ka šis plāns, lūk, nebūšot tikai kārtējais valsts plānošanas dokuments, kurš noguls plauktā, - tas, rau, esot pat „kaut kas līdzīgs” Latvijas valsts biznesa plānam. Un tā arī ir lielā nelaime – aizvadīto pārdesmit gadu pieredze visiem tiem, kas vēlas kaut nedaudz atcerēties, uzskatāmi rāda, cik uzcītīgi, neņemot vērā iepriekšējās kļūmes un stulbības, Latvijas valsts vienu pēc otra ir cepusi dokumentus, kuri visi ir bijuši no „kaut kas līdzīgs” sugas. Un, lai šie nebūtu tikai tukši vārdi, ieteikšu pamēģināt pievārēt šo te paprāvo fragmentu no apgāda „Atēna” pirms dažiem gadiem izdotā „Mūsu vēstures: 1985 – 2005” trīssējumnieka:

„Astoņdesmito gadu beigās, protams, kā pilnīgi nopietnas tika izvirzītas idejas, kas no mūsdienu viedokļa varētu tikt uzskatītas arī par tautsaimnieciski vienkārši kaitīgām. Reti kurš vairs to atceras, bet visās Latvijas Tautas frontes (LTF) programmās bija izvirzīta ideja par rūpniecības apjomu samazināšanu, lai tādā veidā cīnītos ar migrāciju – piemēram, tā: „LTF iestājas par to, lai Latvijas PSR tautsaimniecības attīstība balstītos tikai uz vietējo darbaspēku. Šajā sakarā republikā pirmām kārtām nepieciešams samazināt nepamatoti lielo darba vietu skaitu.” Tiesa, vēl oriģinālāka ideja rodama slavenā 1988. gada Radošo savienību plēnuma rezolūcijā – rūpniecību pārorientēt uz darbu ar modernām tehnoloģijām, kas ļautu samazināt strādnieku (lasi – migrantu) skaitu, paralēli attīstot amatniecību.

Toties uz amatniecību tobrīd pilnīgi nopietni tika liktas ļoti lielas cerības, ko pauda jau pieminētā plēnuma rezolūcija: „Paralēli rūpnieciskai lielražošanai jāattīsta kvalitatīvs amatnieku darbs kā paraugs un skola lietu loģikai. Zaudētā tautas pieredze jākompensē ar nacionālās vides kultūras institūta dibināšanu, kas sistemātiski nodarbotos ar amatniecības, dizaina un arhitektūras problēmu izpēti un pilnvērtīgas zinātniskās informācijas sniegšanu ražošanas organizācijai un vadībai.” Naivi, taču tobrīd daudzi tiešām cerēja, ka uz amatniecības bāzes mēs varētu radīt unikālu nacionālas saimniecības modeli.

Pat, ja parādījās kāds izsvērts ekonomiskās attīstības projekts, tad arī tajā parasti tika apšaubīta lielo rūpniecības uzņēmumu nākotne, turklāt pat augstas valdības amatpersonas bez mazākajiem kompleksiem runāja visnotaļ pretrunīgas lietas – piemēram, ekonomisko reformu ministrs Arnis Kalniņš uzskatīja, ka „būtu ļoti svarīgi padarīt iespējamu brīvo uzņēmēju darbības atraisīšanos, taču vienlaikus aizliegtu cilvēkam ekspluatēt cilvēku.” Kā to panākt kapitālisma apstākļos, to gan ministrs nepaskaidroja.

Tiesa, jau 1992. gadā tapa arī diezgan konkrēta ekonomiskās attīstības programma „Latvija 2000”, ko rakstīja Latvijas ekonomistu grupa (Ojārs Kehris, Uldis Osis, Ilmārs Rimševičs) piesaistot arī Amerikas tautiešus – ekonomistus. Pēdējo vidū var minēt Latvijas bankas padomniekus Uldi Klausu un Juri Vīksniņu. Šī programma bija izteikti vērsta uz valsts ieiešanu starptautiskajā ekonomikā, aicinot specializēties tajās nozarēs, kurās Latvijas speciālisti ir spēcīgi, piemēram, datorprogrammu rakstīšanā.

Taču kopumā Latvijas likteņlēmējiem īsti nemaz nebija skaidrs, uz kurieni valsts īsti vēlas doties – ja neskaita tik vispārīgas lietas kā atbalstu privātīpašumam vai tirgus ekonomikai, detaļas bija vienkārši miglā tītas: ekonomiskā un ģeopolitiskā virzība bija tik neskaidra, ka, neraugoties uz triju Baltijas valstu savstarpējiem mūžīgās draudzības apliecinājumiem Latvijas pirmais kapitāli uzbūvētais robežkontroles punkts 1993. gadā pompozi tikai atklāts… nevis kaut kur uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas, bet gan Ainažos, uz robežas ar „brāļiem” igauņiem.

Tiesa, jau tobrīd netrūka gudru galvu, kas pat vienā avīzes lappusē spēja īsi un skaidri paskaidrot, kas tad būtu jādara latvju valstij – lūk, tik īsa un skaidra izskatījās tā paša O. Kehra vīzija: pirmkārt, valdībai jāpievēršas ražotājiem, rūpniekiem un lauksaimniekiem, visus valsts uzņēmumus izvērtējot un sadalot divās grupās – dzīvotspējīgajos, kam jāpalīdz, un nederīgajos, kam drosmīgi jāļauj bankrotēt; otrkārt, jāsāk Latvijā ražoto preču un pakalpojumu noieta tirgus meklējumi; treškārt, valsts politikas līmenī jāveic ieguldījumi infrastruktūrā (tostarp nelaimīgajos ceļos) un citās vajadzīgās lietās; ceturtkārt, jākontrolē ārvalstu aizņēmumi; piektkārt, jāsāk īstenot nacionālā demogrāfijas un izglītības programma; sestkārt, jādod brīvas rokas cilvēku pašiniciatīvai; septītkārt, valdībai pacietīgi jāskaidro sava reformu politika.

Neviens, protams, šīs vīzijas pat nemēģināja puslīdz sistemātiski īstenot, un līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei Latvijas valsts vadītāji tā arī nespēja izstrādāt kaut jel ko, kas atgādinātu pārdomātu un racionālu valsts attīstības plānu: viss aprobežojās ar katra jauna valdības vadītāja darbības plānu, kurš labākajā gadījumā aptvēra pāris gadus ilgu laika periodu un fragmentārus pasākumus. Tai pašā laikā, kad O. Kehris rakstīja publikācijas no sērijas „Jaunajai valdībai būs jāveido gudra un pārdomāta ekonomika”, realitātē Ministru prezidents un viņa partijas biedrs Māris Gailis kā prioritātes (bez detalizēta plāna) izvirzīja nodokļu ievākšanas sistēmas un sociālās nodrošināšanas sistēmas sakārtošanu, kā arī tiesiskās kārtības ieviešanu – un pietiek.

Par pirmo bezdelīgu ekonomisko stratēģiju jomā kļuva tēvzemietis Guntars Krasts, kurš 1998. gada augustā pāris minūtes no savas premjera atskaites runas varēja veltīt dažādām izstrādātajām koncepcijām un stratēģijām: te bija gan mežu politika un lauku attīstības programma, gan noziedzības novēršanas un korupcijas apkarošanas programmas, gan īpaši atbalstāmo reģionu attīstības politika, gan – pats galvenais – jau izstrādātā vidēja termiņa stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā un darbs pie Latvijas 25 gadu stratēģijas izstrādes, kas balstīšoties uz esošajām nozaru stratēģijām. Varētu domāt – re, te arī viss ir laimīgi beidzies, un Latvijas valsts, tās uzņēmēji un visi iedzīvotāji beidzot skaidri uzzinājuši, kurp un kādā veidā valsts virzīsies.

Bet nekā nebija: valsts struktūras deviņdesmito gadu beigās dažādu apstākļu dēļ sajuta īstu garšu uz koncepciju, stratēģiju, programmu un politiku sacerēšanu. Taču regulāri mainījās te atbildīgās personas, te struktūras, te politiskie uzstādījumi, te nepieciešamā finansējuma apjoms, un, ja kāds dokuments beigu beigās tiešām tika pabeigts, izrādījās, ka reālu līdzekļu tā īstenošanai nav – un neviena valdība vai koalīcija pēc šādas stratēģijas arī nemaz nealka, dodot priekšroku pati savai valdības deklarācijai vai programmai, kura varbūt nav tik rūpīgi un zinātniski izstrādāta, toties ir savējā...

Jau tajā pašā 1998. gadā šāds liktenis piemeklēja Valsts ekonomiskās attīstības stratēģiju, par kuras nodošanu plašākai apspriešanai apmēram aprīlī paziņoja toreizējais ekonomikas ministrs, vēlākais Rīgas piena kombināta līdzīpašnieks un miljonārs Atis Sausnītis, vēl īpaši norādot, ka tikšot izveidots projekts valsts attīstībai, kas būs „ne tikai teorētisks, bet arī pielietojams praksē”. Protams, ar aprīli nekas nesanāca, un nākamreiz par programmatisko dokumentu jau ar nosaukumu Valsts ilgtermiņa stratēģija tā paša gada rudenī paziņoja Laimonis Strujevičs, kas pa šo laiku ekonomikas ministra amatā bija nomainījis A. Sausnīti (kurš stratēģiski domājošā premjera G. Krasta skatījumā bija „nepamatoti dramatiski” uztvēris Krievijas finansiālās krīzes sekas; laiks ātri pierādīja, ka A. Sausnītis krīzes seku aplēsēs vēl bija bijis salīdzinoši optimistisks).

Tika lēsts, ka jaunais dokuments, ko bija izstrādājuši Ekonomikas ministrijas speciālisti kopā ar LU un RTU zinātniekiem un mācību spēkiem, būs viena pamatīga programma, uz kuras bāzes varēs risināt ar valsts tautsaimniecību saistītās problēmas no 1999. līdz pat 2025. gadam. Tiesa, uzreiz sabiedrībai to vēl piesardzīgi nenodeva, taču, kad vēlāk tas tika izdarīts, izrādījās, ka tajā ir visvisādas gudras lietas: stratēģijā no „ilgtermiņa attīstības viedokļa analizēti piedāvājuma, pieprasījuma un sadales faktori, kā arī ārējā ekonomiskā vide”, „modelēti divi ilgtermiņa ekonomiskās attīstības scenāriji – pamatscenārijs un paātrinātās attīstības scenārijs – laika periodam līdz 2025. gadam”, kā arī pietiekami skaidri norādīts, ka „paātrinātās attīstības scenārijs varētu tik realizēts, tam būtu nepieciešams mobilizēt visas sabiedrības radošo potenciālu, valdības aktivitātes, izmantojot tiešās un netiešās sviras ekonomikā, diplomātijā un sabiedrības attīstībā, iespējami plaši un efektīvi piesaistot ārvalstu pieredzi un atbalstu”.

Tiesa, konkrēti attīstības plāni gan stratēģijā kaut kā nebija atrodami, bet vienalga tik nopietns dokuments nekavējoties tika iesniegts premjeram G. Krastam, kā arī nosūtīts dažādām valsts institūcijām. Un tā arī ir pēdējā reize, kad par to kaut kas dzirdams, jo izrādījās, ka Krievijas finanšu krīze, par kādu stratēģijas gudrie autori kaut kā nav iedomājusies, tomēr ne pa jokam sadrebinājusi visu Latvijas ekonomiku un aši bija jādomā, kā no šīs ķezas izķepuroties bez īpaši lieliem zaudējumiem pārtikas rūpniecībai un citām būtiskām tautsaimniecības nozarēm. Turklāt izrādījās, ka Latvijai ir bijusi izstrādājama vēl viena – iespējams, vēl būtiskāka stratēģija: jau tā paša 1998. gada oktobrī Ministru kabinetā tika izskatīta Ārlietu ministrijas sagatavotā Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā.

Savukārt jaunais gads nāca ar atkal jaunu ekonomikas ministru – un jaunām domām par stratēģijām un koncepcijām: Ainārs Šlesers strauji sadomāja izveidot visu tautsaimniecības nozaru konsultatīvās padomes, kurās tiktu pārstāvēti vismaz 60 procentu no konkrētajā nozarē strādājošiem uzņēmējiem, un nopietni ieminējās par… protams, jaunas valsts tautsaimniecības attīstības stratēģijas izstrādāšanu. Gods kam gods, šoreiz ierosinājumi un informācija tika pieprasīti no visdažādāko nozaru pārstāvjiem, taču valsts iestāžu darba tempi un tradīcijas ātri iesūca pat bezgala enerģisko jauno ministru – un 1999. gada februārī viņš sāka runāt par vienotas tautsaimniecības stratēģijas izstrādāšanu… jau gada laikā.

Tiešām, nepagāja ne gads, un jau septembrī Ekonomikas ministrijā uz pirmo sēdi sanāca darba grupa, kuras uzdevums bija izstrādāt to pašu valsts ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Savukārt jau 2000. gada janvārī Ministru prezidents A. Šķēle (kuram palīdzējuši jau daudzpieminētie stratēģi O. Kehris, Māris Ēlerts u.c.) publiski paziņoja, ka Latvijas attīstības ilgtermiņa stratēģijas apspriešanā esot noslēdzies pirmais etaps. Tiesa, stratēģijas saturs palika noslēpumā tīts – citkārt enerģiskais premjers tagad paziņoja tikai to, ka turpmāk no četriem stratēģijas pamatmodeļiem tiks diskutēts tikai par diviem. Savukārt atkal nomainījies ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs apņēmīgi deklarēja – esot jāpanāk, lai izstrādātā dokumenta vadlīnijas tiktu pastāvīgi ievērotas valsts ekonomikas attīstības plānošanā. Protams, arī šie palika tikai vārdi.

Tieši tāpat klājās ar neskaitāmām citām stratēģiskajām nostādnēm, kuras gatavoja Latvijas valsts institūcijas – tika izstrādāta programma nabadzības novēršanai, bet izrādījās, ka tai nav ne mazākā sakara ar finansiālajām reālijām; 2002. gadā tika izstrādāta lauku problēmu risināšanas un lauku attīstības koncepcija – bet pietiekamu finansējumu tās īstenošanai valsts neatrada; 2001. gadā gatava bija valsts ilgtermiņa stratēģija sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā, par ko ar lepnumu paziņoja vienotā regulatora padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka un padomes loceklis Edvīns Karnītis, – un nākamie gadi izcēlās tieši ar biežiem, regulāriem un asiem ķīviņiem par viena vai otra energoresursa cenu pieaugumu.

Papildus tam ļoti īpatni jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tika izmantota arī ārvalstu un starptautisko institūciju tehniskā palīdzība, kura lielākoties izpaudās tieši dažādu ekspertu, padomu un stratēģiju piedāvājumā. Pietrūka tikai tāda sīkuma kā koordinācijas un skaidra skatījuma uz īsti nepieciešamajām lietām, un rezultātā ekspremjeram Mārim Gailim memuāros nācās ierakstīt: „Kad jau strādāju Ārlietu ministrijā, pēc Eiropas Savienības PHARE prasības tika nodibināta ārvalstu palīdzības koordinācijas komisija manā vadībā. Tad tikai atklājās brīnumi: piemēram, ka mēs esam pasūtījuši veselas trīs enerģētikas attīstības programmas – vienu pašai PHARE, vienu zviedriem un vēl vienu amerikāņiem...”

Savukārt daudzcietusī Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija, kurā tik glīti „definēts ilgtermiņa ekonomiskās politikas mērķis, raksturotas Latvijas ekonomiskās attīstības tendences, vājās un stiprās puses, analizētas attīstības iespējas un riski, formulētas politikas prioritātes un uzdevumi, aprakstīti attīstības iespējamie scenāriji”, kurā „veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas attīstības faktoru mijiedarbības analīze, iespējamo tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana” un kura „par galveno valsts ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšanu pārskatāmā nākotnē”, pēdējo reizi dienas gaismu ieraudzīja 2001. gadā, bet pēc tam klusi un nemanāmi nogūla ierēdņu plauktos.

Un kā gan citādi, ja tobrīd aktualitātes bija pilnīgi citas: viena lieta – Latvijas virzība un nākotne pēc 30–40 gadiem (šāds laika posms bija minēts nabaga stratēģijā), pavisam cita – Eiropas Savienības fondu nauda, kura saņemama jau tūlīt, ja kārtībā būs tā sauktais Nacionālais attīstības plāns, kura sagatavošana tajā pašā 2001. gadā bija īpašu uzdevumu ministra, vēlākā miljonāra un eiroparlamentārieša Roberta Zīles pārziņā. Tāds patiešām arī tika sagatavots, un formāli uz „iepriekš sagatavoto sektoru un reģionu stratēģiju pamata” balstītais un ar daudzcietušo Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju saskaņotais dokuments savu pamatfunkciju veica patiešām labi – tas, protams, jau atkal nebija reālas valsts attīstības praktiskais plāns, taču izrādījās pietiekams ES fondu naudas saņemšanai tāpat kā tā pēctecis, kas jau tika izstrādāts piecus gadus vēlāk.

Arī nākamie gadi bija šādiem plāniem un plāniņiem bagāti – piemēram, 2003. gadā aktuāls bija Latvijas Attīstības plāns; 2004. gadā Ekonomikas ministrija valsti aplaimoja ar Tautsaimniecības vienoto stratēģiju, kuras mērķis bija „radīt uz tirgus saimniecību balstītu koordinētu tautsaimniecības politikas plānošanas mehānismu, lai paātrinātu ekonomisko attīstību” un kuru visnotaļ jūsmīgi nekavējoties novērtēja vēl viens jau no 90. gadu sākuma zināmais „regulārais stratēģis” Uldis Osis; Valsts kanceleja nāca klajā ar plānu, kā uzlabot valsts attīstības plānošanas sistēmu, padarīt vienkāršāku, pārskatāmāku un efektīvāku politikas plānošanu un koordināciju, – un šis plāns aizdomīgi atgādināja jau 2000. gadā izstrādātu līdzīga satura projektu; 2005. gadā Tautsaimniecības vienotās stratēģijas un attīstības padome Ministru prezidenta Aigara Kalvīša un ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa vadībā sāka rūpēties par tautsaimniecības vienotās stratēģijas īstenošanu, vēstot, ka Latvija ir „uz pareizā ceļa”, savukārt Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas aizgādībā esošā Stratēģiskās analīzes komisija laida klajā savus pirmos stratēģiskos gara augļus.

Nelaime tik viena: neraugoties uz neskaitāmajām stratēģijām un to izstrādē ieguldītajiem resursiem, arī piecpadsmit gadus pēc neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas regulāri atgadījās liela mēroga ekonomiskie notikumi, kas šķita gluži likumsakarīgi, taču Latvijas valsts vadītājus atkal un atkal pārsteidza pilnīgi nesagatavotus – no fakta, ka Latvijas iedzīvotāji nez kāpēc masveidā dodas strādāt uz ārzemēm, līdz iestājai ES sekojošu un to pat apsteidzošu pamatīgu cenu un inflācijas kāpumu. Un arī Ārvalstu investoru padome, 2005. gada jūnijā tiekoties ar valdības pārstāvjiem, nez kāpēc nebija īsti sajūsmā par visiem līdzšinējiem plāniem, stratēģijām, koncepcijām un politikām un… visā nopietnībā aicināja izstrādāt Latvijas attīstības stratēģiju, kurā tiešām būtu definēti mūsu valsts ilgtermiņa mērķi...”

Kā redzat, nepilnus septiņus gadus vēlāk mēs esam tieši turpat, un mūsu augsto amatpersonu izteikumi par „kaut ko līdzīgu” valsts biznesa plānam neliecina, ka aizvadīto gadu muļķības būtu kaut vai ņemtas vērā. Un, kā jau minēju – mulsinoši, ka tas nevienu neuztrauc.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...