Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau nedēļu ir zināms, kas beidzot atrisināšot mūsu zemes tautsaimnieciskās un vēl visādas problēmas, - tas būšot jaunais nacionālās attīstības plāns, kurā pats, pats, pats galvenais jau skaidrs: Dombrovska valdība īpašā balsojumā izšķīrusi, ka tajā pamatā un visupirms jārunā nevis par „gudru izaugsmi” vai „labklājības pieaugumu”, bet gan „ekonomikas izrāvienu”, kas savukārt balstīšoties uz „cilvēka drošumspēju”, „tautas saimniecības izaugsmi” un „izaugsmi atbalstošām teritorijām”. Par pārējiem sīkumiem gan jau tikšot skaidrībā laika gaitā.

Atzīšos, ka, pat ilgus gadus vērojot Latvijā notiekošo, mani tiešām mulsina šis fenomens – nu kā tā var būt, ka, neņemot vērā visu mūsu pieredzēto vērienīgo un gandrīz jau tradicionālo gaisa kulstīšanas un plānā galdiņa urbšanu, šāda acīmredzama tukša gvelšana, ar kuru tiek piesegta kārtējā vēl tukšākā valstiskā papīrīša radīšana, sabiedrībā atkal tiek uztverta tik neieinteresēti, pat labvēlīgi.?

Nu, padomājiet - kur jūs līdzās Dombrovskim, ierēdņu un piebaroto pusekspertu-puszinātnieku svītai, kam šādi papīreļi ir vienīgais viņu eksistences attaisnojums, Latvijā atradīsiet kaut pārdesmit cilvēku, kas spēs bez gariem paskaidrojumiem izprast, kas tā tāda par murgainu „drošumspēju”, kam tā viņiem vajadzīga un ko dos? Un kāda velna, piemēram, pamatīgi valsts resursi jātērē plānam, kas balstās uz tik pašsaprotamām lietām kā „tautsaimniecības izaugsme”? It kā kaut teorētiski būtu iedomājams kāds valstiskais plāns, kas par mērķi deklarētu tautsaimniecības postu un sagrūšanu...

Dombrovska valdība gan apgalvo, ka šis plāns, lūk, nebūšot tikai kārtējais valsts plānošanas dokuments, kurš noguls plauktā, - tas, rau, esot pat „kaut kas līdzīgs” Latvijas valsts biznesa plānam. Un tā arī ir lielā nelaime – aizvadīto pārdesmit gadu pieredze visiem tiem, kas vēlas kaut nedaudz atcerēties, uzskatāmi rāda, cik uzcītīgi, neņemot vērā iepriekšējās kļūmes un stulbības, Latvijas valsts vienu pēc otra ir cepusi dokumentus, kuri visi ir bijuši no „kaut kas līdzīgs” sugas. Un, lai šie nebūtu tikai tukši vārdi, ieteikšu pamēģināt pievārēt šo te paprāvo fragmentu no apgāda „Atēna” pirms dažiem gadiem izdotā „Mūsu vēstures: 1985 – 2005” trīssējumnieka:

„Astoņdesmito gadu beigās, protams, kā pilnīgi nopietnas tika izvirzītas idejas, kas no mūsdienu viedokļa varētu tikt uzskatītas arī par tautsaimnieciski vienkārši kaitīgām. Reti kurš vairs to atceras, bet visās Latvijas Tautas frontes (LTF) programmās bija izvirzīta ideja par rūpniecības apjomu samazināšanu, lai tādā veidā cīnītos ar migrāciju – piemēram, tā: „LTF iestājas par to, lai Latvijas PSR tautsaimniecības attīstība balstītos tikai uz vietējo darbaspēku. Šajā sakarā republikā pirmām kārtām nepieciešams samazināt nepamatoti lielo darba vietu skaitu.” Tiesa, vēl oriģinālāka ideja rodama slavenā 1988. gada Radošo savienību plēnuma rezolūcijā – rūpniecību pārorientēt uz darbu ar modernām tehnoloģijām, kas ļautu samazināt strādnieku (lasi – migrantu) skaitu, paralēli attīstot amatniecību.

Toties uz amatniecību tobrīd pilnīgi nopietni tika liktas ļoti lielas cerības, ko pauda jau pieminētā plēnuma rezolūcija: „Paralēli rūpnieciskai lielražošanai jāattīsta kvalitatīvs amatnieku darbs kā paraugs un skola lietu loģikai. Zaudētā tautas pieredze jākompensē ar nacionālās vides kultūras institūta dibināšanu, kas sistemātiski nodarbotos ar amatniecības, dizaina un arhitektūras problēmu izpēti un pilnvērtīgas zinātniskās informācijas sniegšanu ražošanas organizācijai un vadībai.” Naivi, taču tobrīd daudzi tiešām cerēja, ka uz amatniecības bāzes mēs varētu radīt unikālu nacionālas saimniecības modeli.

Pat, ja parādījās kāds izsvērts ekonomiskās attīstības projekts, tad arī tajā parasti tika apšaubīta lielo rūpniecības uzņēmumu nākotne, turklāt pat augstas valdības amatpersonas bez mazākajiem kompleksiem runāja visnotaļ pretrunīgas lietas – piemēram, ekonomisko reformu ministrs Arnis Kalniņš uzskatīja, ka „būtu ļoti svarīgi padarīt iespējamu brīvo uzņēmēju darbības atraisīšanos, taču vienlaikus aizliegtu cilvēkam ekspluatēt cilvēku.” Kā to panākt kapitālisma apstākļos, to gan ministrs nepaskaidroja.

Tiesa, jau 1992. gadā tapa arī diezgan konkrēta ekonomiskās attīstības programma „Latvija 2000”, ko rakstīja Latvijas ekonomistu grupa (Ojārs Kehris, Uldis Osis, Ilmārs Rimševičs) piesaistot arī Amerikas tautiešus – ekonomistus. Pēdējo vidū var minēt Latvijas bankas padomniekus Uldi Klausu un Juri Vīksniņu. Šī programma bija izteikti vērsta uz valsts ieiešanu starptautiskajā ekonomikā, aicinot specializēties tajās nozarēs, kurās Latvijas speciālisti ir spēcīgi, piemēram, datorprogrammu rakstīšanā.

Taču kopumā Latvijas likteņlēmējiem īsti nemaz nebija skaidrs, uz kurieni valsts īsti vēlas doties – ja neskaita tik vispārīgas lietas kā atbalstu privātīpašumam vai tirgus ekonomikai, detaļas bija vienkārši miglā tītas: ekonomiskā un ģeopolitiskā virzība bija tik neskaidra, ka, neraugoties uz triju Baltijas valstu savstarpējiem mūžīgās draudzības apliecinājumiem Latvijas pirmais kapitāli uzbūvētais robežkontroles punkts 1993. gadā pompozi tikai atklāts… nevis kaut kur uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas, bet gan Ainažos, uz robežas ar „brāļiem” igauņiem.

Tiesa, jau tobrīd netrūka gudru galvu, kas pat vienā avīzes lappusē spēja īsi un skaidri paskaidrot, kas tad būtu jādara latvju valstij – lūk, tik īsa un skaidra izskatījās tā paša O. Kehra vīzija: pirmkārt, valdībai jāpievēršas ražotājiem, rūpniekiem un lauksaimniekiem, visus valsts uzņēmumus izvērtējot un sadalot divās grupās – dzīvotspējīgajos, kam jāpalīdz, un nederīgajos, kam drosmīgi jāļauj bankrotēt; otrkārt, jāsāk Latvijā ražoto preču un pakalpojumu noieta tirgus meklējumi; treškārt, valsts politikas līmenī jāveic ieguldījumi infrastruktūrā (tostarp nelaimīgajos ceļos) un citās vajadzīgās lietās; ceturtkārt, jākontrolē ārvalstu aizņēmumi; piektkārt, jāsāk īstenot nacionālā demogrāfijas un izglītības programma; sestkārt, jādod brīvas rokas cilvēku pašiniciatīvai; septītkārt, valdībai pacietīgi jāskaidro sava reformu politika.

Neviens, protams, šīs vīzijas pat nemēģināja puslīdz sistemātiski īstenot, un līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei Latvijas valsts vadītāji tā arī nespēja izstrādāt kaut jel ko, kas atgādinātu pārdomātu un racionālu valsts attīstības plānu: viss aprobežojās ar katra jauna valdības vadītāja darbības plānu, kurš labākajā gadījumā aptvēra pāris gadus ilgu laika periodu un fragmentārus pasākumus. Tai pašā laikā, kad O. Kehris rakstīja publikācijas no sērijas „Jaunajai valdībai būs jāveido gudra un pārdomāta ekonomika”, realitātē Ministru prezidents un viņa partijas biedrs Māris Gailis kā prioritātes (bez detalizēta plāna) izvirzīja nodokļu ievākšanas sistēmas un sociālās nodrošināšanas sistēmas sakārtošanu, kā arī tiesiskās kārtības ieviešanu – un pietiek.

Par pirmo bezdelīgu ekonomisko stratēģiju jomā kļuva tēvzemietis Guntars Krasts, kurš 1998. gada augustā pāris minūtes no savas premjera atskaites runas varēja veltīt dažādām izstrādātajām koncepcijām un stratēģijām: te bija gan mežu politika un lauku attīstības programma, gan noziedzības novēršanas un korupcijas apkarošanas programmas, gan īpaši atbalstāmo reģionu attīstības politika, gan – pats galvenais – jau izstrādātā vidēja termiņa stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā un darbs pie Latvijas 25 gadu stratēģijas izstrādes, kas balstīšoties uz esošajām nozaru stratēģijām. Varētu domāt – re, te arī viss ir laimīgi beidzies, un Latvijas valsts, tās uzņēmēji un visi iedzīvotāji beidzot skaidri uzzinājuši, kurp un kādā veidā valsts virzīsies.

Bet nekā nebija: valsts struktūras deviņdesmito gadu beigās dažādu apstākļu dēļ sajuta īstu garšu uz koncepciju, stratēģiju, programmu un politiku sacerēšanu. Taču regulāri mainījās te atbildīgās personas, te struktūras, te politiskie uzstādījumi, te nepieciešamā finansējuma apjoms, un, ja kāds dokuments beigu beigās tiešām tika pabeigts, izrādījās, ka reālu līdzekļu tā īstenošanai nav – un neviena valdība vai koalīcija pēc šādas stratēģijas arī nemaz nealka, dodot priekšroku pati savai valdības deklarācijai vai programmai, kura varbūt nav tik rūpīgi un zinātniski izstrādāta, toties ir savējā...

Jau tajā pašā 1998. gadā šāds liktenis piemeklēja Valsts ekonomiskās attīstības stratēģiju, par kuras nodošanu plašākai apspriešanai apmēram aprīlī paziņoja toreizējais ekonomikas ministrs, vēlākais Rīgas piena kombināta līdzīpašnieks un miljonārs Atis Sausnītis, vēl īpaši norādot, ka tikšot izveidots projekts valsts attīstībai, kas būs „ne tikai teorētisks, bet arī pielietojams praksē”. Protams, ar aprīli nekas nesanāca, un nākamreiz par programmatisko dokumentu jau ar nosaukumu Valsts ilgtermiņa stratēģija tā paša gada rudenī paziņoja Laimonis Strujevičs, kas pa šo laiku ekonomikas ministra amatā bija nomainījis A. Sausnīti (kurš stratēģiski domājošā premjera G. Krasta skatījumā bija „nepamatoti dramatiski” uztvēris Krievijas finansiālās krīzes sekas; laiks ātri pierādīja, ka A. Sausnītis krīzes seku aplēsēs vēl bija bijis salīdzinoši optimistisks).

Tika lēsts, ka jaunais dokuments, ko bija izstrādājuši Ekonomikas ministrijas speciālisti kopā ar LU un RTU zinātniekiem un mācību spēkiem, būs viena pamatīga programma, uz kuras bāzes varēs risināt ar valsts tautsaimniecību saistītās problēmas no 1999. līdz pat 2025. gadam. Tiesa, uzreiz sabiedrībai to vēl piesardzīgi nenodeva, taču, kad vēlāk tas tika izdarīts, izrādījās, ka tajā ir visvisādas gudras lietas: stratēģijā no „ilgtermiņa attīstības viedokļa analizēti piedāvājuma, pieprasījuma un sadales faktori, kā arī ārējā ekonomiskā vide”, „modelēti divi ilgtermiņa ekonomiskās attīstības scenāriji – pamatscenārijs un paātrinātās attīstības scenārijs – laika periodam līdz 2025. gadam”, kā arī pietiekami skaidri norādīts, ka „paātrinātās attīstības scenārijs varētu tik realizēts, tam būtu nepieciešams mobilizēt visas sabiedrības radošo potenciālu, valdības aktivitātes, izmantojot tiešās un netiešās sviras ekonomikā, diplomātijā un sabiedrības attīstībā, iespējami plaši un efektīvi piesaistot ārvalstu pieredzi un atbalstu”.

Tiesa, konkrēti attīstības plāni gan stratēģijā kaut kā nebija atrodami, bet vienalga tik nopietns dokuments nekavējoties tika iesniegts premjeram G. Krastam, kā arī nosūtīts dažādām valsts institūcijām. Un tā arī ir pēdējā reize, kad par to kaut kas dzirdams, jo izrādījās, ka Krievijas finanšu krīze, par kādu stratēģijas gudrie autori kaut kā nav iedomājusies, tomēr ne pa jokam sadrebinājusi visu Latvijas ekonomiku un aši bija jādomā, kā no šīs ķezas izķepuroties bez īpaši lieliem zaudējumiem pārtikas rūpniecībai un citām būtiskām tautsaimniecības nozarēm. Turklāt izrādījās, ka Latvijai ir bijusi izstrādājama vēl viena – iespējams, vēl būtiskāka stratēģija: jau tā paša 1998. gada oktobrī Ministru kabinetā tika izskatīta Ārlietu ministrijas sagatavotā Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā.

Savukārt jaunais gads nāca ar atkal jaunu ekonomikas ministru – un jaunām domām par stratēģijām un koncepcijām: Ainārs Šlesers strauji sadomāja izveidot visu tautsaimniecības nozaru konsultatīvās padomes, kurās tiktu pārstāvēti vismaz 60 procentu no konkrētajā nozarē strādājošiem uzņēmējiem, un nopietni ieminējās par… protams, jaunas valsts tautsaimniecības attīstības stratēģijas izstrādāšanu. Gods kam gods, šoreiz ierosinājumi un informācija tika pieprasīti no visdažādāko nozaru pārstāvjiem, taču valsts iestāžu darba tempi un tradīcijas ātri iesūca pat bezgala enerģisko jauno ministru – un 1999. gada februārī viņš sāka runāt par vienotas tautsaimniecības stratēģijas izstrādāšanu… jau gada laikā.

Tiešām, nepagāja ne gads, un jau septembrī Ekonomikas ministrijā uz pirmo sēdi sanāca darba grupa, kuras uzdevums bija izstrādāt to pašu valsts ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Savukārt jau 2000. gada janvārī Ministru prezidents A. Šķēle (kuram palīdzējuši jau daudzpieminētie stratēģi O. Kehris, Māris Ēlerts u.c.) publiski paziņoja, ka Latvijas attīstības ilgtermiņa stratēģijas apspriešanā esot noslēdzies pirmais etaps. Tiesa, stratēģijas saturs palika noslēpumā tīts – citkārt enerģiskais premjers tagad paziņoja tikai to, ka turpmāk no četriem stratēģijas pamatmodeļiem tiks diskutēts tikai par diviem. Savukārt atkal nomainījies ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs apņēmīgi deklarēja – esot jāpanāk, lai izstrādātā dokumenta vadlīnijas tiktu pastāvīgi ievērotas valsts ekonomikas attīstības plānošanā. Protams, arī šie palika tikai vārdi.

Tieši tāpat klājās ar neskaitāmām citām stratēģiskajām nostādnēm, kuras gatavoja Latvijas valsts institūcijas – tika izstrādāta programma nabadzības novēršanai, bet izrādījās, ka tai nav ne mazākā sakara ar finansiālajām reālijām; 2002. gadā tika izstrādāta lauku problēmu risināšanas un lauku attīstības koncepcija – bet pietiekamu finansējumu tās īstenošanai valsts neatrada; 2001. gadā gatava bija valsts ilgtermiņa stratēģija sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā, par ko ar lepnumu paziņoja vienotā regulatora padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka un padomes loceklis Edvīns Karnītis, – un nākamie gadi izcēlās tieši ar biežiem, regulāriem un asiem ķīviņiem par viena vai otra energoresursa cenu pieaugumu.

Papildus tam ļoti īpatni jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tika izmantota arī ārvalstu un starptautisko institūciju tehniskā palīdzība, kura lielākoties izpaudās tieši dažādu ekspertu, padomu un stratēģiju piedāvājumā. Pietrūka tikai tāda sīkuma kā koordinācijas un skaidra skatījuma uz īsti nepieciešamajām lietām, un rezultātā ekspremjeram Mārim Gailim memuāros nācās ierakstīt: „Kad jau strādāju Ārlietu ministrijā, pēc Eiropas Savienības PHARE prasības tika nodibināta ārvalstu palīdzības koordinācijas komisija manā vadībā. Tad tikai atklājās brīnumi: piemēram, ka mēs esam pasūtījuši veselas trīs enerģētikas attīstības programmas – vienu pašai PHARE, vienu zviedriem un vēl vienu amerikāņiem...”

Savukārt daudzcietusī Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija, kurā tik glīti „definēts ilgtermiņa ekonomiskās politikas mērķis, raksturotas Latvijas ekonomiskās attīstības tendences, vājās un stiprās puses, analizētas attīstības iespējas un riski, formulētas politikas prioritātes un uzdevumi, aprakstīti attīstības iespējamie scenāriji”, kurā „veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas attīstības faktoru mijiedarbības analīze, iespējamo tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana” un kura „par galveno valsts ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšanu pārskatāmā nākotnē”, pēdējo reizi dienas gaismu ieraudzīja 2001. gadā, bet pēc tam klusi un nemanāmi nogūla ierēdņu plauktos.

Un kā gan citādi, ja tobrīd aktualitātes bija pilnīgi citas: viena lieta – Latvijas virzība un nākotne pēc 30–40 gadiem (šāds laika posms bija minēts nabaga stratēģijā), pavisam cita – Eiropas Savienības fondu nauda, kura saņemama jau tūlīt, ja kārtībā būs tā sauktais Nacionālais attīstības plāns, kura sagatavošana tajā pašā 2001. gadā bija īpašu uzdevumu ministra, vēlākā miljonāra un eiroparlamentārieša Roberta Zīles pārziņā. Tāds patiešām arī tika sagatavots, un formāli uz „iepriekš sagatavoto sektoru un reģionu stratēģiju pamata” balstītais un ar daudzcietušo Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju saskaņotais dokuments savu pamatfunkciju veica patiešām labi – tas, protams, jau atkal nebija reālas valsts attīstības praktiskais plāns, taču izrādījās pietiekams ES fondu naudas saņemšanai tāpat kā tā pēctecis, kas jau tika izstrādāts piecus gadus vēlāk.

Arī nākamie gadi bija šādiem plāniem un plāniņiem bagāti – piemēram, 2003. gadā aktuāls bija Latvijas Attīstības plāns; 2004. gadā Ekonomikas ministrija valsti aplaimoja ar Tautsaimniecības vienoto stratēģiju, kuras mērķis bija „radīt uz tirgus saimniecību balstītu koordinētu tautsaimniecības politikas plānošanas mehānismu, lai paātrinātu ekonomisko attīstību” un kuru visnotaļ jūsmīgi nekavējoties novērtēja vēl viens jau no 90. gadu sākuma zināmais „regulārais stratēģis” Uldis Osis; Valsts kanceleja nāca klajā ar plānu, kā uzlabot valsts attīstības plānošanas sistēmu, padarīt vienkāršāku, pārskatāmāku un efektīvāku politikas plānošanu un koordināciju, – un šis plāns aizdomīgi atgādināja jau 2000. gadā izstrādātu līdzīga satura projektu; 2005. gadā Tautsaimniecības vienotās stratēģijas un attīstības padome Ministru prezidenta Aigara Kalvīša un ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa vadībā sāka rūpēties par tautsaimniecības vienotās stratēģijas īstenošanu, vēstot, ka Latvija ir „uz pareizā ceļa”, savukārt Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas aizgādībā esošā Stratēģiskās analīzes komisija laida klajā savus pirmos stratēģiskos gara augļus.

Nelaime tik viena: neraugoties uz neskaitāmajām stratēģijām un to izstrādē ieguldītajiem resursiem, arī piecpadsmit gadus pēc neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas regulāri atgadījās liela mēroga ekonomiskie notikumi, kas šķita gluži likumsakarīgi, taču Latvijas valsts vadītājus atkal un atkal pārsteidza pilnīgi nesagatavotus – no fakta, ka Latvijas iedzīvotāji nez kāpēc masveidā dodas strādāt uz ārzemēm, līdz iestājai ES sekojošu un to pat apsteidzošu pamatīgu cenu un inflācijas kāpumu. Un arī Ārvalstu investoru padome, 2005. gada jūnijā tiekoties ar valdības pārstāvjiem, nez kāpēc nebija īsti sajūsmā par visiem līdzšinējiem plāniem, stratēģijām, koncepcijām un politikām un… visā nopietnībā aicināja izstrādāt Latvijas attīstības stratēģiju, kurā tiešām būtu definēti mūsu valsts ilgtermiņa mērķi...”

Kā redzat, nepilnus septiņus gadus vēlāk mēs esam tieši turpat, un mūsu augsto amatpersonu izteikumi par „kaut ko līdzīgu” valsts biznesa plānam neliecina, ka aizvadīto gadu muļķības būtu kaut vai ņemtas vērā. Un, kā jau minēju – mulsinoši, ka tas nevienu neuztrauc.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Neizvērtēta un nepamatota kadastrālo vērtību aprēķināšanas reforma ir kaitniecība

FotoLatvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija uzskata, ka globālās krīzes apstākļos (Covid pandēmijas laikā) finansiāli tiek ietekmēts ikviens sabiedrības loceklis – ikkatra mājsaimniecība, nekustamā īpašuma īpašnieki, pārvaldītāji, attīstītāji, īrnieki (kam saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11.pantu jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis) saistībā ar plānotajām kadastrālo vērtību paaugstināšanas izmaiņām.
Lasīt visu...

21

Ceram, ka valdība un koalīcija pieņems pareizo lēmumu un atdos mums visu, ko pieprasām

FotoEsam gandarīti par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība joprojām pievērš uzmanību holokausta traģēdijas upuru piemiņas jautājumam un atmiņas par Otrā pasaules kara laikā notikušā genocīda pret ebrejiem saglabāšanai. Holokaustu pārdzīvojušie ir kļuvuši par lieciniekiem vieniem no vissmagākajiem un briesmīgākajiem no jebkad nodarītajiem noziegumiem pret cilvēci, tostarp slepkavībām, postam un īpašumu izlaupīšanai.
Lasīt visu...

21

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

FotoLatvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā radīsies gan mājsaimniecībām, gan tautsaimniecībai kopumā. Turklāt tās turpmāk jānosaka 85% apmērā no vidējā tirgus līmeņa, kā tas savulaik normatīvos bija paredzēts.
Lasīt visu...

12

Pa iznīcības ceļu…

FotoKāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!” Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Divi simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?” Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – nedaudzos gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!” Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…
Lasīt visu...

6

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

FotoVides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) reformu, kas paredz DAP pamatfunkcijas nodot Valsts vides dienestam, tādējādi būtībā likvidējot DAP kā vienotu valsts dabas aizsardzības kompetences centru.
Lasīt visu...

12

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

FotoPārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi ir 3000 EUR bruto mēnesī, tad ar trīs mēnešu ienākumiem var samaksāt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli un badā nemirt, bet, ja ienākumi ir 300 EUR bruto, tad pat viena mēneša ienākumu zaudējums var būt par iemeslu ģimenes dzīvošanai pusbadā, mājokļa zaudējumam un virknei citu nelaimju.
Lasīt visu...

12

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

FotoPubliskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM) piedāvātie pasākumi jēgpilni nerisinās vides un klimata jautājumus.
Lasīt visu...

18

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

FotoJau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu vietu grāmatu tirdzniecības vietu plauktos. Pēc nomelnojošām, izņirdzošām grāmatām ir patiešām liels pieprasījums, īpaši, ja tās ir izliktas kā acīs krītošs piedāvājums, ja tās piedāvā kā īstu mantu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

Liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim visas lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene....

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija, jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...