Kā FKTK „nogulēja” „Parex bankas” krahu – VIII daļa

Ja kādam vēl ir šaubas par FKTK „snaudu” pirms Parex bankas krīzes, ir jēga ieskatīties kredītiestādes pārņemšanai veltītajā Valsts kontroles ziņojumā: tajā ir kāda sadaļa, kurā par informāciju dienesta vajadzībām tiek uzskatīts pat nosaukums - gluži tāpat kā iespaidīgs ziņojuma fragments, sākot ar 199. punktu.

Kas tad tur ir tik slepens? Izrādās, jau gadu pirms Parex bankas nopietno problēmu sākuma, 2007. gada 9. oktobrī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kā arī toreizējais finanšu ministrs Oskars Spurdziņš un trīs mēnešus vēlāk savu posteni izdevīgāka piedāvājuma dēļ pametušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Uldis Cērps izveidojuši Latvijas Pastāvīgo darba grupu iespējamās finanšu krīzes vadības jautājumos. Tai vajadzēja kļūt par konsultatīvu struktūru, kura mazinātu sistemātisku finanšu krīžu iespējamību un sekmētu iespējamu finanšu krīžu vadību un pušu darbību koordināciju iespējamas finanšu krīzes gadījumā.

Nav ziņu, ko tieši šī darba grupa konsultēja un kā tieši mazināja finanšu krīžu iespējamību, - zīmīgs ir fakts, ka nekādas ziņas par paveikto kategoriski nevēlas sniegt ne Finanšu ministrija, ne Latvijas Banka un tās prezidents I. Rimšēvičs. Tikai tās izveidotājs O. Spurdziņš atklāti atzīst - tikušas modelētas dažādas situācijas, taču „tādu situāciju, kāda iestājās ar Parex banku, mēs toreiz neprognozējām un nemodelējām. Nebija tāda modeļa, ka visā pasaulē nebūs, kur aizņemties. Vairāk skatījāmies, kas notiek, ja ar kādu banku ir problēmas, kā rīkoties, ja aizplūst investīcijas. Paredzēt tādu situāciju, kāda tā izvērtās, nevarēja. Ja jau varētu visu paredzēt, tad jau nebūtu nekādu satricinājumu. Arī Amerika ar visiem saviem analītiķiem nespēja paredzēt šādu situāciju”.

Taču pēc būtības - šī struktūra vismaz formāli eksistēja, un tieši no tās būtu bijis nepieciešams sagaidīt kādus saskaņotus un tālredzīgus plānus jau Parex bankas krīzes iedīgļu posmā, tātad 2008. gada augustā un septembrī (laikā, par kuru O. Spurdziņš vairs neko nevar teikt, jo no ministra posteņa jau 2007. gada beigās bija atvadījies). Bet vai tādi bija? Vai koordinējošā grupa - tikai nesen par galveno banku uzraudzi kļuvusī bijušā Finanšu ministrijas valsts sekretāre Irēna Krūmane, 1995. gada Bankas Baltija krīzi pārliecinoši nogulējušais I. Rimšēvičs un finanšu ministrs Atis Slakteris - tādus pamanīja un analizēja?

Toreizējais premjers Ivars Godmanis, taujāts par grupas paveiktajiem labajiem darbiem, rokas vien noplāta. A. Slakteris atklāti atzīst, ka „tādi scenāriji kā iespēja, ka kļūdās visas pasaules finanšu uzraudzības sistēma, netika izskatīti”, kaut ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis vēl 8. oktobra raidījumā Kas notiek Latvijā? pārliecinoši klāstīja (gan bez kaut viena konkrēta veikuma pieminēšanas), kā „mēs esam pirmkārt daudzus gadus atpakaļ jau uzsākuši ļoti precīzu trīs sadarbības partneru sadarbību, kas notiek nepārtraukti - Finanšu ministrija, Latvijas Banka un Finanšu kapitāltirgus uzraudzības komisija”.

Latvijas Banka tikmēr nodarbojās ar bezjēdzīgu un praktiski neizmantotu „makroekonomisko analīzi”, bet Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kā jau noskaidrojām, netika tālāk par Parex bankas skaitļu atbilstības noteikšanu likviditātes, kapitāla pietiekamības utml. rādītājiem - kaut darīja to augstākā mērā precīzi un atbilstīgi visiem normatīvajiem aktiem.

Zīmīga ir FKTK Parex bankas vadītājam Valērijam Karginam 2008. gada 30. jūlijā adresētā vēstule, kurā, atsaucoties uz 2007. gada novembra-decembra un 2008. gada janvāra (tātad pusgadu iepriekš) datu pārbaudi, lasām visnotaļ ieaijājošas rindas: „Bankas darbībai raksturīgs mērens risku līmenis, un institūcijas lietotās metodes risku pārvaldīšanai ir apmierinošas, lai gan atsevišķās jomās ir nepieciešami uzlabojumi. Institūcijas darbība tās vairākos pamatdarbības veidos ir stabila un risku pārvaldīšanas metodes ir pietiekamas - tās riskiem, darbības apmēriem un sarežģītībai atbilstošas. Kredītriska pārvaldīšanā, operacionālā riska pārvaldīšanā un darbības atbilstības kontrolē banka nepietiekami identificē, mēra un kontrolē tai piemītošos riskus.”

Tiesa, vēstules beigās bija arī daži brīdinoši vārdi par to, ka „paaugstinātu risku uzņemšanās un nepietiekama to kontrole var pasliktināt kopējo bankas stāvokli” (turklāt tajā pašā 30. jūlijā uz FKTK padomes sēdi bija izsaukts arī pats Valērijs Kargins), taču vēl oktobra sākumā komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis tajā pašā TV raidījumā apliecināja: „Mēs tagad skatāmies katru dienu visās bankās, un likviditātes rādītāji tiešām ir labi un apmierinoši, un viņi pārsniedz tālu likumā pieprasītos 30 procentus”.

Turklāt labas ziņas viņam bija arī par sindicētajiem kredītiem, par kuru potenciālo bīstamību tobrīd neko nezināja ne finanšu ministrs, ne caurmēra Latvijas iedzīvotājs: „Mūsu likviditātes rādītājs šobrīd ir pie 50% visām bankām un mēs visi esam reālisti tādā ziņā, ka mēs rēķināmies ar to, ka visticamāk sindicētos kredītus mums pārfinansēt neizdosies [..]. Ja mēs nevaram pārfinansēt šos sindicētos kredītus un mēs atdodam šos sindicētos kredītus, šīs nopietnās summas, tad vienalga sanāk tā, ka šī gada beigās mūsu likviditāte vienalga ir 50%, tas ir 20% virs likumā paredzētās, un 2009. gada beigās 41%.”

Kopā par Latvijas banku nozari skaitļi tiešām bija pareizi, turklāt, kā atminamies, banku uzraugiem tāds darbs - viest pārliecību par stabilitāti jebkuros apstākļos. Cita lieta - ka, ja ticēt ekspremjeram Ivaram Godmanim, arī valdība (vai nu uzticoties publiskai informācijai, vai arī tāpēc, ka citāda nav piegādāta) vēl oktobra sākumā rēķinājās ar šo pašu situācijas skaidrojumu - ka lielos vilcienos viss ir tīri labā kārtībā.

Var teikt - kāpēc lai viņš nebūtu rēķinājies, ja reiz vēl 23. septembrī FKTK viņam un finanšu ministram rakstiski sniedza šādu prognozi par pasaules finanšu un kapitāla tirgu notikumu iespējamo ietekmi uz pašmāju banku sistēmas stabilitāti: Latvijas kredītiestāžu kapitāla „buferis” ir 772 miljoni latu, bet, „ja pieņem, ka no kredītiem ar atmaksas kavējumu virs 90 dienām tiks zaudēta puse (144 miljoni latu) un arī no ieguldījumiem ASV, Lielbritānijā un Krievijā emitētos vērtspapīros tiks zaudēta puse (215 miljoni latu), tad banku kopējā kapitāla pietiekamība pārsniegs minimālo kapitāla prasību par 460 miljoniem latu jeb 39%.

Savukārt par mums tagad tik labi zināmajiem sindicētajiem kredītiem premjers un finanšu ministrs tika informēti: „Banku sistēmas vidējā likviditāte ir 50,7%. Visas bankas ievēro noteikto likviditātes minimumu 30%. Pieņemot, ka pasaules finanšu tirgos būs aizvien grūtāk aizņemties, tiek pieņemts, ka banku saņemtie sindicētie kredīti netiks refinansēti, t. i., tie 100% būs jāatmaksā - 2008. gadā kopsummā 69 miljoni latu, bet 2009. gadā - 862 miljoni latu. Šādā gadījumā, saglabājoties nemainīgiem pārējiem faktoriem, banku sistēmas likviditāte 2008. gada beigās būs 50%, bet 2009. gada beigās - 41%.”

J. Brazovskis teic, ka viņš zem šīs vēstules ar visiem tajā minētajiem faktiem un prognozēm varētu parakstīties arī tagad, gadu vēlāk. Un tiešām, kāpēc gan ne - skaitļi, kuru pamatā bija banku nozares pirmā pusgada dati, tieši tādi arī bija, neviens tos nebija ne izkropļojis, ne „uzlabojis”. Jūs neatradīsiet nevienu nopietnu finansistu, kurš nepiekristu šajā dokumentā izdarītajiem secinājumiem to parakstīšanas brīdī. Un kurš gan formāli vainīgs, ka ne premjers, ne finanšu ministrs, ne arī pati FKTK nepievērsa vajadzīgo uzmanību vārdiem, uz kuriem bija balstīta iepriecinošā likviditātes prognoze, - „saglabājoties nemainīgiem pārējiem faktoriem”?...

Faktiski tas nozīmē: nekāda darbības plāna kādas lielas bankas kraham Latvijas valstij nebija, un neviens no atbildīgajiem valstsvīriem īsti nevar paskaidrot, kāpēc visu gadu pirms Parex bankas katastrofas tika izspēlēti visdīvainākie scenāriji, tikai ne tādi, kas Latvijā jau bija atgadījušies 1995. un patiesībā arī 1999. gadā.

2007. gadā toreizējais finanšu ministrs Oskars Spurdziņš bija viens no trim augstajām amatpersonām, kuras kopēji vienojās izveidot Latvijas pastāvīgo darba grupu iespējamās finanšu krīzes vadības jautājumos. Tagad viņš par šīs speciāli krīzes situāciju novēršanai un mazināšanai radītās darba grupas darbu stāsta, kā „toreiz katrs nāca ar savu aploksni, scenāriju un tad mēs visi kopā modelējām. Tas bija vienkārši kā mācības, kā krīzes menedžmenta mācības, lai zinātu, kā rīkoties attiecīgā situācijā”. [..] Tādu situāciju, kāda iestājās ar Parex banku, mēs toreiz neprognozējām un nemodelējām”.

Apmēram to pašu atzīst arī citi grupas dalībnieki, kuri mēģina savu bezdarbību, (ne)gatavojoties lokālām problēmām, attaisnot ar globālo ekonomisko katastrofu. Jā, nav apstrīdams, ka arī pasaulē faktiski neviens nebija prognozējis tāda smaguma finanšu krīzi, taču pašmāju amatpersonas ar šo neparedzēto kataklizmu mēģina aizbildināties arī par to, ka Latvija globālajā finanšu krīzē iesoļoja bez kaut jel kāda izstrādāta plāna lielas bankas kraha gadījumam.

„Lai gan valstī tika izveidota Latvijas pastāvīgā darba grupa iespējamās finanšu krīzes vadības jautājumos, kuras mērķis ir sniegt konsultācijas iespējamās krīzes situācijās, un šo grupu pārstāvēja valsts augstākās uzraugošās institūcijas finanšu jomā, tomēr situācijā, kad kādai bankai iestājas faktiskās maksātnespējas pazīmes, valstī nebija izstrādāts rīcības un darbības koordinācijas plāns, kurā būtu regulēta secīga, koordinēta valsts institūciju rīcība un noteikti iespējamie atbalsta instrumenti, kā arī noteikti kritēriji, kādos gadījumos valstij ir jāsniedz atbalsts kredītiestādēm,” - tā šo situāciju vēlāk raksturoja Valsts kontrole. Atšķirībā no citām Valsts kontroles atzinuma tēzēm pret šo neviens no Parex bankas „glābējiem” tā arī nav iebildis.

Tā nu nav ko brīnīties, ka par Parex bankas un visas Latvijas finanšu sistēmas kraha novēršanu gan atbildīgās iestādes, gan arī koordinējoši konsultējošā darba grupa spriest sāka tikai 22. oktobrī, kad savas problēmas puslīdz atklāti bija atzinuši paši bankas saimnieki. Pirms tam, 20. oktobrī Finanšu un kapitāla tirgus komisija gan bija informējusi Parex banku par kārtējā pārbaudē atklātajiem trūkumiem un aicinājusi bankas pārstāvjus uz sarunām par to novēršanu, taču pēc „sākotnēja atteikuma saņemšanas” tikšanās notikusi nedēļu vēlāk.

Un tad - jā, tad nu gan: tajā pašā 22. oktobrī Finanšu ministrijas telpās notika pirmā ministrijas, FKTK, Valsts kases un Parex bankas pārstāvju tikšanās, kurā jau tika runāts par iespēju Parex bankai saņemt valsts atbalstu. Tajā pašā dienā notika pirmā no trim oktobrī sasauktajām (vēl arī 28. un 31. oktobrī) pastāvīgās darba grupas sēdēm, kurās tika apspriesti tā paša vienīgā jautājuma dažādi aspekti - piemēram, „veicamie pasākumi atbilstoši izstrādātajiem simulācijas vingrinājumiem iespējamās krīzes situācijās un rezerves pasākumu plāns”.

Situācija šajā laikā acīmredzami kļuva nopietnāka ar katru dienu: piemēram, 27. oktobrī noguldītāji no bankas izņēma 29 miljonus latu, 29. oktobrī - 14 miljonus latu. Tikmēr valsts iestādes stiepa gumiju, spriežot, spriežot un spriežot par to, kam sen vajadzēja būt izdomātam. Protams, ne pašu izpratnē, - līdz šai baltai dienai amatpersonas ir nevis uzspēlēti, bet patiesi pārliecinātas, ka strādājušas vaiga sviedros un pēc labākās sirdsapziņas.

„Rakstījām plānus, rēķinājām, cik ilgi var pietikt tās likviditātes, taisījām ekstrapolācijas, ar kādu ātrumu, ar kādiem procentiem, cik ilgi ies ārā. Visu to rēķinājām, vai var vai nevar banka pati izturēt šādu spiedienu. Ņēmām vērā, kādi ir ārējie faktori, visu to likām kopā, nācām ar saviem priekšlikumiem, visi kopā likām galvas, uz un kā mēs varam izsniegt savas garantijas,” - 12. novembra raidījumā Kas notiek Latvijā? skaidroja FKTK vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs savukārt sēdi pēc sēdes darīja to, ko viņš māk patiešām lieliski, - deva gudrus padomus, ko pats neīstenoja. „Krīzes situācijā izšķirošais ir ātrums, tas ir - divu dienu laikā jārod iespēja piešķirt bankai iztrūkstošos līdzekļus, piemēram, 400-800 miljonus, kā arī Ministru kabinetam jāizlemj par saistību ierobežojumu uzlikšanu 3-4 stundu laikā,” viņš vēstīja pastāvīgās darba grupas 22. oktobra sēdē. Pagāja deviņas (!) dienas, kuru laikā naudas izņemšanas lavīna tikai pieņēmās spēkā, un 31. oktobrī kārtējā grupas sēdē I. Rimšēvičs... turpināja runāt par lēmumu pieņemšanas ātruma nozīmi krīzes situācijās.

Ko tad deviņu dienu laikā spēja paveikt atbildīgās valsts institūcijas?

FKTK šajā laikā tiešām cītīgi monitorēja naudas aizplūšanu no bankas, sāka tajā jaunu pārbaudi, tikās ar bankas nu jau krietni pieticīgākajiem pārstāvjiem, kā arī panāca, ka tie īstermiņa kapitāla pietiekamības un likviditātes uzlabošanas vārdā iemaksā bankas subordinētajā kapitālā trīs miljonus latu. (Subordinētais kapitāls ir naudas līdzekļi, kurus kredītiestāde aizņemas uz laiku, kas nav mazāks par septiņiem gadiem. Šāda aizņēmuma līgums paredz, ka aizdevējs var atprasīt aizdevumu pirms termiņa vienīgi kredītiestādes likvidēšanas gadījumā un ka viņa prasību apmierina pēc visu citu kreditoru prasībām, bet pirms akcionāru prasību apmierināšanas.)

Savukārt 28. oktobrī FKTK radīja vienu no Parex bankas pirmspārņemšanas laika svarīgākajiem dokumentiem. Tajā komisija (bez mazākās pašironijas paziņojot, ka tā „nekavējoties rakstveidā” informē „par atsevišķa finanšu un kapitāla tirgus dalībnieka īslaicīgām likviditātes problēmām, maksātnespējas iestāšanās iespējamību vai faktisko maksātnespēju”) atturīgos terminos faktiski darīja zināmu, ka banka ir kraha priekšvakarā. Vēl divas dienas vēlāk tika sagatavota jauna vēstule, kurā tikpat atturīgi tika vēstīts, ka bankas krahs jau gandrīz iestājies.

Latvijas Banka tikmēr aktīvi piedalījās dažādās spriešanās, savukārt savu nozīmīgāko analītisko veikumu publiskoja (šauram adresātu lokam, protams) 31. oktobrī, - tad Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs, uzskaitot veselu virkni vispārzināmu datu par Parex bankas darbības mērogiem, rakstiski secināja: „Ņemot vērā minēto, šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots nenoliedzami atstātu būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu, mazinot ārvalstu investoru uzticību Latvijas komercbankām un valstij kopumā.”

Pastāvīgā darba grupa tikmēr tikās, tikās un vēlreiz tikās. Par grupas šajā laikā pēdējo, 31. oktobra sēdi Valsts kontrole vēlāk ziņoja, ka tajā, „pieaicinot Ministru prezidentu, vienīgais jautājums ir reālās situācijas analīze un reālās rīcības modeļu izstrāde”.

Kā izpaudās šī „analīze un izstrāde”? Apmēram tā - citēsim garāku fragmentu: „Latvijas Bankas prezidents norāda, ka 27.10.2008. aizplūda 29 miljoni latu un „pilsētā klīst baumas”. Latvijas Bankas prezidenta priekšlikums ir pārņemt banku par vienu latu un akcionāri ir gatavi to darīt. Ministru prezidents komentē, ka tā ir 800 milj. latu pārmaksa. Diskusija par to, cik iegūs valsts, iegādājoties banku un garantējot tai likviditāti - 1 miljardu latu. Latvijas Bankas prezidents norāda, ka pēc Latvijas Bankas aprēķina kapitāla pietiekamības rādītājs ir 0%, un izsaka bažas, ka FKTK tiks pārmests, ka tā nav laicīgi apturējusi bankas darbību, kurai nav pietiekams kapitāla apjoms. Latvijas Banka ir piešķīrusi aizdevumu likviditātes atbalstam 170 miljonu latu apmērā un plāno 220 miljonus latu piešķirt nākamnedēļ.

Tiek diskutēts, ka, nopērkot banku, kur ir liela daļa nerezidentu noguldījumu (60%), tie būs jāatdod. Tiek izteiktas bažas, ka, valstij pārņemot banku, garantējot tai likviditāti 1 miljarda apmērā, tā tiks aizpludināta nerezidentu noguldījumos, secīgi rodas jautājums, cik liels ieguvums valstij būtu, iegādājoties minēto banku. [..] Latvijas Bankas prezidents atgādina, ka Latvijas Banka ir par to, lai banku „A” noturētu. Aiztaisīšanas gadījumā zaudējumi - 1:5. Ministru prezidents komentē, ka nav lietderīgi rēķināt, kurš no variantiem attiecībā uz bankas kapitāldaļu pārņemšanu vai garantiju sniegšanu būs lētāks. Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības. Viņš neļaus aizvērt, tas nav viens lats.”

Vēl interesantāk palasīt, kāds bija šīs tik nozīmīgās apspriedes „sausais atlikums”: „Sēdē nosaka: veikt bankas sistemātiskās nozīmes analīzi pirms lēmuma pieņemšanas par iesaisti komercsabiedrību kapitālā; FKTK kvantitatīvi izmērīt bankas „A” noguldījumu aizplūdes apjomu, pēc kura bankai varētu piemērot saistību izpildes ierobežojumus; Latvijas Bankai un FKTK rūpīgi izvērtēt un rakstiskā formā iesniegt priekšlikumus; iestrādāt mehānismu, kādā veidā, valdībai kļūstot par bankas mazākuma vai vairākuma akcionāru, tiks nodrošināta likviditāte; iespējamās sarunas par bankas pārņemšanu var notikt tikai tad, kad Latvijas Banka dos rakstiski apliecinājumu, ka vēlāk šai bankai tiks nodrošināts likviditātes atbalsts; sarunās ar bankas „A” akcionāriem tiks pausts vienots un saskaņots viedoklis; veikt stingru pieprasījumu bankas „A” akcionāriem/menedžmentam stiprināt minētās kredītiestādes kapitālu.”

Un tikai tad, 31. oktobrī, kad divu mēnešu laikā Parex bankas noguldītāji no bankas bija izņēmuši savu naudu jau vairāk nekā 191 miljona latu apmērā, Latvijas valsts, tostarp FKTK beidzot sāka rīkoties. Bet, protams, tad jau bija par vēlu.

Novērtē šo rakstu: